Kā izdzīvot ‘tukšajiem laukiem’? 

Zemās dzimstības un migrācijas dēļ Latvija šobrīd pieredz pamatīgu demogrāfisko lejupslīdi, un īpaši kritiska situācija ir reģionos, no kuriem iedzīvotāji labāka darba meklējumos pārceļas uz ārvalstīm, Rīgu vai lielajām pilsētām, kā rezultātā laukos sākusies sabiedrības novecošanās un darbspējīgā vecuma iedzīvotāju skaita kritums. Vairumam lauku pašvaldību savu darbību jau nāktos plānot, ņemot vērā tikai sarūkošu, nevis pieaugošu iedzīvotāju skaitu. Uz šī fona arī reģionālā politika ir jautājums, kas kā no ugunskura izņemts karsts kartupelis tiek mētāts no rokas rokā – ikreiz, kad tas aktualizējas. 

Jānis Bagātais

DELFI žurnālists

Skaidrs ir viens – gaidāmi plašu rezonansi nesoši lēmumi, kurus liela daļa sabiedrības uzņems ar protestiem, – vai tā būs lauku skolas, vai arī pagasta administrācijas ēkas slēgšana un administratīvā centra pārnešana uz kaimiņu novadu. Protams, iedzīvotājiem svarīgie jautājumi jārisina pēc iespējas tuvāk tiem un vienmēr ir bažas, ka lielākas pašvaldības var kādu aizmirst, taču diez vai mazām pašvaldībām turpmāk būs kapacitāte attīstīt savu infrastruktūru, īstenot Eiropas Savienības (ES) fondu projektus, piesaistīt investorus. Tas prasa ne tikai finanšu resursus, bet arī vietējo iniciatīvu un cilvēkresursus, kas uz pašreizējo problēmu fona ir stipri ierobežota iespēja. 

Tāpēc sabalansētai valsts attīstībai tas ceļš, kāds tiks noteikts šobrīd, var izrādīties izšķirīgs. Un nav būtiski, vai mēs runājam par 55 pašvaldībām 109 vietā. Skaidrs, ka lielāka resursu koncentrācija ļaus lielākam skaitam vietu attīstīties, savukārt citās vietās tērēt mazākus līdzekļus infrastruktūras uzturēšanai. 

Pētījumu sērija "Latvija 2020" tapusi sadarbībā ar domnīcu "Certus".

Vai rūpniecība, lauksaimniecība un tūrisma pakalpojumi būs tie ekonomikas dzinuļi, kas balstīs reģionus? Kas pēc desmit, divdesmit gadiem tad īsti dzīvos laukos, un, visbeidzot, kam piederēs lauki un meži – vietējiem iedzīvotājiem, lielajiem zemniekiem vai bezpersoniskiem “zviedru pensiju fondiem”? Palūkosimies uz šiem jautājumiem gan no ierēdņu, gan pašvaldību, gan ekonomistu skatpunkta.

Kā pārdalīt Latviju?

Jau tuvākajā laikā uz valdības galda nonāks grozījumi Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumā. Jautājums, kurš jau pavasarī izraisīja daudzu vietvaru neapmierinātību un bažas par maskētu teritoriālo reformu.  Dokuments ir jau sagatavots un drīzumā iegūs arī publisko rezonansi, un “kartupelis no rokas rokā” sāks savu riņķa danci. Ministriem būs jāizšķiras par ceļu uz, iespējams, jaunu Latvijas teritoriālā iedalījuma modeli. 

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) parlamentārais sekretārs Jānis Eglīts norāda, ka šobrīd jau 57 administratīvās teritorijas neatbilst likumam, līdz ar to ir apgrūtināta efektīva valsts pārvaldes darba organizācija. Tamdēļ izšķiroši ir noteikt augstāku administratīvi teritoriālo līmeni, kur efektīvi organizēt valsts pārvaldes darbu, tādējādi valsts teritoriālo strukturējumu padarot saprotamāku valsts iedzīvotājiem arī pakalpojumu pieejamībā. Ministrijas vīzija ir 29 pašvaldību sadarbības teritorijas un to administratīvie centri.

VARAM ir pārliecināta, ka valsts institūciju sadarbība 29 teritorijās būtu efektīvāka nekā 119 teritorijās atsevišķi ar katru pašvaldību, ko pamatojot arī pieredze valsts institūciju sadarbībā ar septiņām republikas pilsētām un 26 rajonu pašvaldībām, kuras pastarpināti veidoja saiti ar pagastiem, novadiem un rajona pilsētām pirms iepriekšējās reformas 2009. gadā. 

Patlaban vairākos novados nav spēcīgu attīstības centru, novadu pašvaldību sistēma iedzīvotāju skaita ziņā ir ļoti neviendabīga, kas apgrūtina tālāko publiskās pārvaldes pilnveides procesu. Pašvaldību sistēma iedzīvotāju skaita neviendabīguma dēļ kopumā nespēj pārņemt nākotnē decentralizējamās valsts pārvaldes funkcijas. Valstī ir samērā liels novadu pašvaldību skaits, kurām ir nepietiekoša nodokļu ieņēmumu bāze un kuras nespēj patstāvīgi, bez deleģēšanas vai kopīgu pašvaldību iestāžu veidošanas realizēt savas autonomās funkcijas, koncentrēt finanšu līdzekļus, veikt racionālu, efektīvu pārvaldi.

Šobrīd mēs nerunājam par reformu klasiskā izpratnē, bet gan par sadarbības teritoriju izveidi.Jānis Eglītis

“Ir jāattīsta ražotnes, kas precēm radītu pievienoto vērtību tepat uz vietas. Un mēs tādējādi spētu tās eksportēt. Tādējādi tiktu nodrošināta regulāra finanšu plūsma Latvijas uzņēmējiem. Zeme laukos ir jāapsaimnieko tā, lai nestu pēc iespējas lielāku vērtību, lauksaimniecības zemi nedrīkst pārvērst mežu zemē, lauksaimniecībai jāspēj nodrošināt vietējā novada iedzīvotājus un visas Latvijas iedzīvotājus,” stāsta Eglītis. 

Secināts, ka jau 2008. gadā, nosakot jauno administratīvi teritoriālo iedalījumu, 50 administratīvās teritorijas neatbilda likuma noteikumiem, bet 2017. gada nogalē šāda neatbilstība ir konstatējama jau 57 administratīvajās teritorijās. Proti, novada teritorijā ir ne mazāk par 4000 pastāvīgo iedzīvotāju – šobrīd neatbilst 39 novadi, novada teritorijā ir ciems, kurā ir vairāk par 2000 pastāvīgo iedzīvotāju, vai pilsēta – neatbilst 52 novadi, novada teritorija ir ģeogrāfiski vienota – neatbilst 2 novadi, republikas pilsētā ir ne mazāk par 25 tūkstošiem pastāvīgo iedzīvotāju – neatbilst 2 republikas pilsētas.

Atbildīgā ministrija savā vērtējumā ir skarba – iepriekšējās reformas rezultātā netika izveidota pašvaldību sistēma, kur katra pašvaldība patstāvīgi spēj izpildīt tai likumos noteiktās funkcijas, kas savukārt šādos gadījumos liek attiecīgās pašvaldības iedzīvotājiem pašvaldības pakalpojumu pieejamību rast citas pašvaldības teritorijā. Praksē arī ir vairāki gadījumi, kad novadu administratīvie centri tiek noteikti citas pašvaldības administratīvajā teritorijā. Arī saistībā ar pašvaldību administratīvo pārvaldību ir izveidojušās nesamērīgas izmaksas. Piemēram, pašvaldību administratīvie izdevumi uz vienu iedzīvotāju vidēji trīs gadu laikā augstākie ir Riebiņu novadā – 201,3 eiro, bet zemākie Cēsu novadā – 45,5 eiro. Kopumā valstī 52 novadu pašvaldībās šis rādītājs ir augstāks par 100 eiro uz vienu iedzīvotāju.

Lai arī Rīgas aglomerācijā koncentrējas divas trešdaļas Latvijas ekonomikas, tā viena nav un nebūs spējīga nodrošināt visas pārējās Latvijas sociālekonomiskās vajadzības. Tāpēc ir jānodrošina attiecīga ekonomiskā aktivitāte reģionālajos centros, un arī pasaules tendences rāda, ka lielāks izaugsmes potenciāls un labāki rezultāti ir tieši pilsētreģionos. Ministrija ir pārliecināta, ka attīstības centru pašreizējais potenciāls – iedzīvotāju skaits, infrastruktūra, izglītības iespējas –, kā arī mērķtiecīgs darbs privāto investīciju piesaistē var nodrošināt “teritorijas ekonomisko pašpietiekamību”. Cik dzīvotspējīga ir šī VARAM iecere, rādīs tuvākās nedēļas, kad šis jautājums būs nonācis valdību veidojošo spēku dienaskārtībā.

Kas dzīvos Latvijā?

2016. gadā iedzīvotāju skaits Latvijā bija 1,97 miljoni, tas ir, par 700 000 jeb 26% mazāk, salīdzinot ar 1990. gada tautas skaitīšanas datiem, kas tolaik uzrādīja 2,67 miljonus iedzīvotāju, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati. Vidēji iedzīvotāju skaits Latvijā samazinās par 74 cilvēkiem dienā, bet, salīdzinājumam, pasaules iedzīvotāju skaits turpina pieaugt par 76 miljoniem cilvēku gadā un vidējais dzīves ilgums attīstītajās valstīs pieaug par 2 gadiem ik desmit gadus jeb par 5 stundām ik dienu.

Līdzšinējās demogrāfijas prognozes paredzēja, ka Latvijas iedzīvotāju skaits turpinās strauji sarukt. ANO aplēses liecina, ka 2030. gadā tas būs samazinājies līdz 1,8 miljoniem, bet 2050. gadā – līdz 1,6 miljoniem.

“Certus” modelē, ka straujais iedzīvotāju skaita kritums 20. gados apstāsies, iedzīvotāju skaits pakāpeniski izlīdzināsies un 2030. gadā būs nedaudz mazāks par 1,9 miljoniem. Šīs aplēses balstītas pieņēmumā, ka ekonomika turpinās augt un samazināsies ienākumu atšķirība Latvijā un turīgajās ES valstīs, līdz ar to mazināsies arī iedzīvotāju vēme doties pelnīt uz ārvalstīm.

Pētnieki ir pārliecināti, ka tā vietā, lai migrētu uz ārzemēm, darbaspējīga vecuma Latvijas iedzīvotāji turpinās migrēt no lauku novadiem uz pilsētām, īpaši uz Rīgu un Rīgas reģionu, kur ir iespējas saņemt augstāku atalgojumu un kur paveras plašākas profesionālās izaugsmes iespējas. Tomēr paredzams, ka augstāks iekšzemes kopprodukta pieauguma temps – apmēram 5% – un par 50% mazākas ienākumu atšķirības starp Rīgu/Pierīgu un reģioniem varētu palēnināt Latvijas iekšējo migrāciju. 

Skaudri, bet fakts – Latvijas sabiedrība kļūs aizvien sirmāka. 2030. gadā viens no četriem iedzīvotājiem būs vecāks par 65 gadiem, tāpēc lauku pašvaldības saskarsies ar divkāršu izaicinājumu: ilgtermiņa nodokļu bāzes samazināšanos vienlaikus ar pastāvīgi pieaugošiem izdevumiem, kas saistīti ar veselības un sociālās aprūpes pakalpojumiem pensionāriem. Pētnieki ir pārliecināti – gan valstij, gan pašvaldībām jāsāk gatavoties demogrāfiskajām pārmaiņām, kas skars Latviju nākamajā desmitgadē. Vidusskolas vecuma jauniešu skaits Rīgā pieaugs par 62% un Rīgas reģionā par 34%. Vienlaikus būs novērojams vidusskolas vecuma jauniešu skaita kritums citviet, it īpaši Vidzemē (-18%) un Latgalē (-23%).

"Lauku novadiem, ciemiem un pilsētām, kas atrodas tālu no Rīgas, jāgatavojas tam, ka iedzīvotāju skaits kļūs aizvien mazāks un pieaugs vecāka gadagājuma cilvēku īpatsvars, kā rezultātā samazināsies budžeta ieņēmumi, vienlaikus pieaugot izdevumiem, kas saistīti ar iedzīvotāju novecošanos."

Vjačeslavs Dombrovskis

Foto: LETA

“Lauki izmirst”– vai velns tiešām ir tik melns?

Arī Reģionālo attīstības centru apvienības valdes priekšsēdētājs Vents Armands Krauklis norāda, ka galvenais risks Latvijas reģioniem un laukiem, nepārprotami, ir viens – iztukšošanās jeb depopulācija. “Mēs Latvijā nevaram sevi mierināt ar domu, ka tas ir dabisks process, ko izraisa lauksaimniecības īpatsvara samazināšanās ekonomikā un tās struktūras izmaiņas. Latvijā lauki pilda arī latviskuma, latviskā dzīvesveida saglabāšanas funkciju. Satversmē ir noteikts, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem. Tātad līdz ar Latvijas reģionu un lauku izmiršanu ir apdraudēta arī Latvijas valsts pastāvēšana,” pārliecināts ir Krauklis. 

Taujāts, kas tad būtu jādara, lai lauku depopulāciju apturētu, viņš akcentē, ka tas ir vesels pasākumu komplekss, kuru kopumā varētu nosaukt par mērķtiecīgu reģionālās attīstības politiku. “Pirmkārt, tā ir pakalpojumu pieejamība, kaut vai valsts pārvaldes jomā. Rīgā ierēdņu skaits aizvien palielinās, bet reģionos tiek likvidētas pat esošās valsts iestāžu filiāles. Un tas notiek, neskatoties uz mūsdienu tehnoloģijām, internetu, datorizāciju un plaši piesaukto ceturto tehnoloģisko revolūciju, kas dod iespēju iestāžu struktūrvienības vai visas iestādes izvietot laukos, kur ir gana daudz izglītotu, motivētu cilvēku, kas ir gatavi strādāt par mazāku atalgojumu nekā Rīgā. Diemžēl pārbaudošās iestādes uzņēmējus tiranizē vai katru nedēļu,” sašutis ir Krauklis.

Kā vēl vienu reģionu problēmu viņš akcentē finanšu pieejamību. “Pastāv nerakstīts likums – jo tālāk no Rīgas dzīvo ģimene vai darbojas uzņēmums, jo grūtāk saņemt bankā kredītu. Un tas attiecas ne tikai uz kredītiem uzņēmējdarbībai vai mājokļa iegādei, bet pat uz tik triviālu lietu kā līzings. Veidojas apburtais loks – komercbankas nevēlas izsniegt kredītus reģionos, jo nekustamā īpašuma cena tur ir pārāk zema, lai kalpotu par pietiekamu ķīlu, savukārt kredītu nepieejamība neļauj šai cenai pieaugt. Līdzīgi, piemēram, ja daudzdzīvokļu māju izvēlas siltināt Rīgas iedzīvotāji, viņiem pie lielākām algām tas iznāk lētāk, jo bankas piemēro zemāku procentu likmi,” viņš norāda. 

"Cilvēkiem nekas cits neatliek, kā bēgt uz Rīgu, kur uzturēt pienācīgu dzīves kvalitāti ir daudz vieglāk."

Vents Armands Krauklis

Foto: LETA

Krauklis arī atgādina, ka nevienam jau neesot noslēpums, ka ceļi, jo īpaši vietējas nozīmes, ir ārkārtīgi sliktā stāvoklī. “Par kādu uzņēmējdarbību mēs varam runāt, ja pie potenciālās ražotnes, nelaužot automašīnu, nav iespējams piebraukt?” norāda apvienības vadītājs.

Krauklis atzīst, ka būtiska reģionu attīstībai ir arī kvalitatīvas izglītības pieejamība. “Ir skaidrs, ka nepieciešama skolu tīkla reforma, taču jautājums, kāds ir mērķis un izpilde. Šobrīd vairāk izskatās, ka tā vietā, lai rastu sistēmu, kā mazākajās klasēs maksimāli tuvu dzīvesvietai nodrošināt skolu ar labu izglītības līmeni, labi atalgotiem pedagogiem, tiek izvirzīts primitīvs mērķis – atrast iemeslu likvidēt pēc iespējas vairāk skolu,” sacīja Krauklis. Tas pats esot attiecināms arī uz veselības aprūpi. Beidzot tiekot nopietni domāts par normālu tās finansēšanas modeli, bet joprojām neatbildēts paliekot jautājums par veselības pieejamību reģionos. 

“Kuras slimnīcas un poliklīnikas tiks saglabātas, pēc kādiem kritērijiem tas notiks?” savu neapmierinātību neslēpj Krauklis. Viņš atzīst, iekams netiks rasts pārliecinošs risinājums minētajām problēmām, mēs neapturēsim iedzīvotāju aizplūšanu no reģioniem. “Reģioni atgūs savu dzīvotspēju tikai tad, ja dzīves apstākļi tajos būs līdzīgi kā Rīgā. Tikai tad sava loma būs tādiem pozitīviem faktoriem kā svaigs gaiss, tīra vide, tuvība dabai, nesteidzīgāks dzīvesveids un tamlīdzīgi,” sacīja Krauklis. 

Jāpiezīmē gan, ka lauku depopulācija un novecošana novērojama arī citviet pasaulē. Arī bagātās Ziemeļvalstis tērē milzīgus līdzekļus skolu, slimnīcu un citas infrastruktūras uzturēšanai lauku teritorijās, taču jaunieši tik un tā aizbrauc.

Taujāts, vai pašreizējais Latvijas teritoriālais iedalījums ir labs, vai tomēr maināms, Krauklis ir pārliecināts, ka 2008.–2009. gada administratīvi teritoriālās reformas laikā tika pieļautas kļūdas, kas lielā mērā izrietēja no nepieciešamības panākt kompromisu starp atšķirīgajām tālaika partiju un pašvaldību interesēm. “Rezultātā daudzi novadi izveidojās mākslīgi. Es nedomāju, ka pastāv kāds maģisks skaitlis, tieši cik pašvaldību Latvijā ir jābūt. Tāpat es neuzskatu, ka mērogs iedzīvotāju skaita vai teritorijas ziņā ir vienīgais kritērijs, lai pašvaldība būtu dzīvotspējīga. Tikpat būtiski ir, lai attīstība notiktu ap dabiski izveidojušos centru, kas var kalpot par vilcēju visām apkārtējām teritorijām,” turpina Krauklis.

“Mēs bieži vien piemirstam to potenciālo, kas mums jau ir, – attīstīta sporta un kultūras dzīve, tīra un droša vide, brīnišķīga daba. Ja tam klāt vēl nāktu konsekventa valsts politika, kas vērsta uz reģionu attīstību, pēc desmit gadiem ar laukiem viss varētu būt kārtībā. Taču, ja tiek turpināta līdzšinējā vienaldzības politika, tik tiešām pastāv scenārijs, ka lauki kļūst “ekskluzīvi” par veco ļaužu, cilvēku ar dīvainībām un atsevišķu lielsaimnieku dzīves vietu,” viņš turpina. Neesot gan jēgas žēloties, ka Latvijas reģioni un lauki globālā tirgus apstākļos ir nolemti iznīcībai. “Tā vietā ir jācenšas ar mērķtiecīgu valsts un pašvaldību atbalstu atraisīt to potenciālu, kas mums ir. Mēs nedrīkstam norakstīt Latvijas laukus, jo ar to mēs norakstām paši savu valsti,” uzsver Krauklis.

Pētnieku aplēses gan ir pesimistiskākas. Viens ilustratīvs piemērs no “Certus” nesenā pētījuma Kraukļa vadītās Valkas nākotni tomēr iezīmē drūmās perspektīvās. 2016. gadā Valkas novadā bija 220, bet Baldones novadā – 176 vidusskolas vecuma jaunieši vecumā no 16 līdz 18 gadiem. Tomēr līdz 2030. gadam Valkā vidusskolas vecuma jauniešu skaits būs samazinājies jau par 15% (līdz 186), turpretim Baldonē – pieaudzis par 5% (līdz 184), liecina datu analīze un prognozes. 

Iedzīvotāju skaita prognoze Valkas un Baldones novados līdz 2030. gadam

Certus/Latvijas Centrālā statistikas pārvalde, 2017. gads

Ko tas nozīmēs nākotnē? Neizbēgami, pieaugošā iedzīvotāju koncentrācija Rīgā un ap to ietekmēs arī valsts infrastruktūras izdevumus. Valka šobrīd izmanto vienu galveno (A) un trīs reģionālos (P) autoceļus, savukārt Baldone, kurā desmit gadu laikā tiek prognozēts iedzīvotāju skaita pieaugums, kas pārsniegs Valku, šobrīd izmanto tikai vienu reģionālo autoceļu. Smagi lēmumi par ceļu būvi un uzturēšanu, kā arī citiem infrastruktūras ieguldījumiem ir neizbēgami. Neizbēgami šīs izmaiņas demogrāfijā liks pieņemt politiski smagus, bet ekonomiski nepieciešamus lēmumus, kas saistīti ar finansējumu izglītības jomā, it īpaši attiecībā uz vidusskolu konsolidāciju un reorganizāciju visā valstī.

Latvija jau sen izpirkta? 

Lai arī kā dalītu teritorijas, domātu, kas te dzīvos, un kā pārvaldītu Latviju, ir jāņem vērā, ka zeme un mežs nemainīgi paliks viens no vērtīgākajiem Latvijas aktīviem, kura vērtība, starp citu, tikai paaugstināsies. Valsts zemes dienesta Nekustamā īpašuma vērtēšanas departamenta Vērtēšanas analīzes daļas vecākais eksperts Māris Grīnbergs norāda, ka, lai arī jau vairāk nekā gadu ir ieviestas stingrākas likumdošanas izmaiņas, kas regulē zemes iegādi, tām faktiski būtiskas nozīmes nebija, jo visus iepriekšējos gadus nav bijuši ierobežojumi Latvijas kapitālsabiedrībām iegādāties īpašumus, bet uzņēmuma īpašnieks brīvi varēja būt ārzemnieks. 

“Kas tad ir tie, kas šobrīd Latvijā pērk lauku zemi? Pamatā pērk zemnieki, gan vietējie, gan ārzemju. Kas ir lauksaimniecības zeme? Tas zināmā mērā ir naudas plūsmas ģenerators, zeme no tās vērtības tev ienes 3% gadā. Arī tie paši atbalsta maksājumi no ES fondiem ir ļoti pievilcīga nianse,” stāsta Grīnbergs.

Līdz 2014. gada 1 .maijam spēkā esošā regulācija attiecībā uz lauku zemes iegādi, ierobežoja tiesības ārvalstniekiem – fiziskām personām, taču, dibinot kapitālsabiedrību, pārsvarā SIA, kura bija zemes pircēja, ārvalstnieku kontrolē varēja brīvi nonākt gan lauksaimniecībā izmantojamās zemes, gan meža zeme.  Valsts zemes dienesta pirms trim gadiem veiktās aplēses liecināja, ka aptuveni pusi no lauksaimniecībā izmantojamās zemes, kas ir SIA īpašumā, Latvijā kontrolē ārvalstu kapitāls, pārsvarā no Zviedrijas, Dānijas un Vācijas.

"Nav jau tā, ka ārzemnieki visu te ir izpirkuši, tā balts–melns kategorijās runājot. Darījumu dinamika no ārzemnieku puses gan joprojām ir augoša. Ārzemnieki ir aktīvāki pircēji, mazāk aktīvāki pārdevēji."

Māris Grīnbergs

Foto: LETA

Cena par zemes hektāru ir atkarīga no konkrētā reģiona un teritorijas, tomēr viena tendence ir skaidra – mums cenu ziņā, salīdzinot ar Eiropu, ir kur augt vēl vairākas reizes, un mēs arī augsim. Šobrīd Latvijā cenas pieauguma temps esot tuvu 20% – straujāks nekā citos nekustamā īpašuma segmentos. 

Lauku zemes tirgum esot viena specifika – unikālais pārdevējs, kurš ir blakus tavam īpašumam, ja tāda nav, neviens jau nesteidzas iepirkt zemes gabalus izkaisīti pa visu Latviju. Savukārt ar meža zemes īpašumiem gan esot citādi, tur interese esot arī par teritorijas ziņā izkaisītiem īpašumiem. “Meža zemi pērk uz ilgu laiku. Arī ārzemnieki. Kāpēc Latvijas pensiju fondi aktīvi neiegulda mežos? Ja mēs zinām, ka te ir tāda nākotne, te visas vērtības tikai augs, visas indikācijas ir augt, kāpēc mums to nedarīt? Valsts politika, kāpēc mēs paši neieguldām, mēs ieguldām mazāk ienesīgos aktīvos, ārvalstu obligācijās. Mēs savā valstī varētu ieguldīt,” norāda Grīnbergs.

Viņš ir pārliecināts, ka zemes tirgus varētu būt aktīvs arī turpmāk. “Ja šobrīd kaimiņš nepārdod zemi, ko viņš darīs brīdī, ja tam piedāvās Dānijas cenu?” Vēl viens aspekts, ar ko jārēķinās turpmākajos gados, – neizbēgami augs arī kadastra vērtība un spiediens uz nekustamā īpašuma nodokli, pārliecināts eksperts. 

Taujāts, kas turpmākajos gados dzīvos laukos, Grīnbergs norāda, ka tendence ir cilvēkiem vairāk pārcelties uz pilsētu. “Mēs novecojam, lielās lauku saimniecības attīstās. Kas dzīvos pēc desmit gadiem? Pensionāri un lielie zemnieki, tostarp ārzemju. Tā varētu būt, tiesa, tas tikai mans minējums,” norāda Grīnbergs.

Rūpniecība – recepte lauku attīstībai? 

Nozaru struktūra mums šobrīd ir tāda, kāda tā ir, – izveidojusies ar dabiskām priekšrocībām. Latvijā tās ir pārtika un kokapstrāde. “Mums tie meži ir, un tās apstrādājamās platības ir, un loģiski, ka to visu izmantojam un ražojam. Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc deviņdesmito gadu sākumā visas tās lietas, kas bija radītas mākslīgi, sabruka,” stāsta Ekonomikas ministrijas Tautsaimniecības struktūrpolitikas departamenta direktors Jānis Salmiņš. 

Pēc viņa domām, reģionu dzīvotspējas kontekstā izceļami būtu arī nišas produkti. “Ierēdņu kabinetos saukt nozares ir risks, bet konkrēts piemērs ir elektronikas nozare un “Mikrotīkls” ar rūteriem, paši atrada nišu, uztaisīja, un darbs aizgāja. Tas ir tas vistas un olas stāsts – te daudz cilvēku vajag, lai būtu ražotne, vai tomēr ir biznesa projekts, kurš piesaista cilvēkus? Manuprāt, pirmais tomēr ir ideja, uzsāktas aktivitātes, kas var tālāk piesaistīt cilvēkus konkrētai vietai,” stāsta Salmiņš. 

Viņš arī ir skeptisks – diez vai mums vajadzētu cerēt, ka Daugavpilī lokomotīvju rūpnīcā būs milzīgs pieprasījums pēc riteņu mainīšanas, iespējams, globālā tendence ir elektromobiļi, tās ir nišas, kur uzņēmēji varētu ielēkt. Ja ekonomikai mainās priekšrocības – tehnoloģijas, inovatīvie procesi –, tad ir iespēja, ka ilgtermiņā iedzīvotāju skaits stabilizējas. Svarīgākais, vai pati nozare spēj paskatīties gadus piecus uz priekšu, jo bieži, runājot ar nozares pārstāvjiem, tiekot risinātas šīs dienas problēmas un trūkstot skata uz priekšu. 

"Svarīgs moments uzņēmējiem šobrīd ir algu pieaugums 8–9% gadā, divu trīs gadu perspektīvā šāds pieauguma temps būs kritisks, un reģionos daudzi uzņēmumi neizdzīvos."

Jānis Salmiņš

Foto: Publicitātes foto

“Cilvēks, kas strādā par 400 eiro, iespējams, pārkvalificējoties var strādāt par 1500 eiro. Jautājums, vai ir gatavi. Mans novērojums – uzņēmumi tam nav gatavi un problēmu ne visi apzinās. Transformācijas procesā būs daudz zaudētāju,” secina Salmiņš. Runājot par cilvēku koncentrēšanos pilsētās, viņš ir pārliecināts, ka tai jānotiek dabiski, pašsaprotami. “Katrā lauku mājā mēs nevaram jauniešiem nodrošināt 2000 eiro algu. Tās darbavietas ir pilsētā. Mana vīzija, ka nākotnē cilvēks dzīvo laukos, bet viņam ir autobusa satiksme, līdzekļi automašīnai. Darbs, izklaide, kultūra ir pilsētā, bet dzīvesvieta var būt arī senču māja,” klāsta Salmiņš.

Viņš arī secina, ka zemes īpašumu konsolidācija ap lielsaimniekiem ir sākusies. To, ko darīja kolhozs ar 1000 cilvēkiem, tagad dara viens lielsaimnieks ar robotu tehnoloģiju un 10 strādniekiem, no kuriem pāris ir uz sezonas laiku. Esot skaidrs, ka mazo saimniecību skaits saruks, bet lielie uzņēmumi dominēs. 

Vēl viena stabili perspektīva nozare, runājot par reģionu attīstību, būs tūrisms. Nozare jau ir lielāka par lauksaimniecību un mežsaimniecību. Tā ir drīzāk augoša nozare perspektīvā, nekā rūkoša, pārliecināts Salmiņš. Kā eksports ārvalstniekiem ar Rīgu – konferenču centru – un Siguldu, Rundāli vai citām pilsētām, kā arī iekšējā patēriņa tūrisma produktu. Salmiņš gan uzsver, ka šo nozaru attīstības perspektīvas jāvērtē caur demogrāfijas prizmu. “Viens ir skaidrs – labāk nepaliks. Viss ar mīnusu, un tā būs realitāte. Ko tas nozīmē nozarēm? Ir jābeidz balstīties uz lēto darbaspēku, Latvija ir lētā darbaspēka valsts, un rezultātā tas arī šobrīd ir atsaucies uz demogrāfiju. Ja darba tirgus ir atvērts Eiropā, mazkvalificētais darbaspēks aizplūst. Ražošanā ir jādomā par produktivitātes kāpināšanu,” norāda Salmiņš.

Taujāts, kā mēs izskatāmies uz Lietuvas un Igaunijas fona, Salmiņš norāda, ka pamatā jau ceļš ir līdzīgs. Lietuvā arī ir daudz aizbraukušo, kas viņiem ļāvis sasniegt labus iekšzemes kopprodukta rādītājus uz vienu iedzīvotāju, apdzenot Igauniju. Salmiņš ir pārliecināts, ka arī valstu “ģeogrāfiskajai formai” ir nozīme, vērtējot tieši no reģionālās attīstības viedokļa. Latvijā visi ceļi ved uz Rīgu, Lietuvā ir Viļņa, Kauņa, piejūras pilsētas. Valsts ir “kantaināka”, ceļu infrastruktūra ir gluži citāda, tāpēc reģionālā attīstība ir citāda, iedzīvotāju koncentrācija nav tik izteikta. 

“Kas dzīvos laukos? Pēc desmit gadiem vidusslānis, pietiekami turīgi cilvēki, kas negribēs pavadīt dzīvi pilsētā, bet izvēlēsies sestdienu, svētdienu, vasaru lauku mājā. Ar darbavietu centrā. Būs desmit cilvēki, piemēram, traktoristi, kas apsaimniekos tos 2000 hektārus, tie būs uz vietas,” pārliecināts ir Salmiņš.

“Norvēģijas kalnos var būt skola, kurā māca vienu bērnu deviņus gadus, viņi to var atļauties. Mēs to nevaram atļauties, tāpēc tagad vajag uztaisīt to ķeizargriezienu, tas nebūs patīkams, būs kritika, ka iznīcina laukus, būs cietušie, būs pretestība, tomēr novadu samazināšana, skolu reforma ir nepieciešama,” viņš rezumē.

Savukārt Valkas mērs ir pārliecināts, ka precīzi mērķēti atbalsta mehānismi būs noteicošais faktors, lai tautsaimniecība attīstītos arī reģionos, samazinot milzīgo ienākumu plaisu starp reģioniem un Rīgu. “Tieši tādā veidā ir rīkojušās arī tā sauktās vecās jeb bagātās ES dalībvalstis. Es jau minēju, ka viens no kritiskajiem momentiem uzņēmējdarbības attīstībai reģionos ir saistīts ar vājo kredītu pieejamību. “Altum” programmas šo problēmu pagaidām risina tikai daļēji. Latvijā, līdzīgi kā citās ES valstīs, būtu nepieciešama spēcīga valsts attīstības banka ar pietiekamu kapitālu, kā arī daudzas aktīvas krājaizdevu sabiedrības. Diemžēl Finanšu un kapitāla tirgus komisijas prasības šobrīd stipri ierobežo krājaizdevu sabiedrību veidošanos,” stāsta Krauklis.

Viņš arī uzskata, ka valstij uzņēmējdarbības atbalsta jomā būtu vairāk jāuzticas pašvaldībām, kurām ir jādod tiesības, piemēram, garantēt kredītus uzņēmējdarbības attīstībai. Citādi mūsu rokās šobrīd ir maz instrumentu, ar kuru palīdzību piesaistīt investorus. Kāda gan motivācija ir atvērt ražotni kaut kur – 200 kilometru no Rīgas, īpaši ņemot vērā Latvijas ceļu stāvokli?

“Runājot par ekonomikas attīstības virzieniem, nedomāju, ka pastāv viena brīnumnozare, kas atrisinās Latvijas reģionu problēmas. Ir jāveicina visu Latvijai tradicionālo nozaru attīstība, kā arī jāseko mūsdienu tendencēm, izmantojot moderno tehnoloģiju sniegtās iespējas darboties un sniegt pakalpojumus attālināti. Viena no Latvijas iespējām ir tradicionāli labi attīstītā meža nozare. Cits jautājums – vai mēs turpinām no lielajiem skandināviem piederošajiem mežizstrādes uzņēmumiem izvest apaļkokus un dēļus, vai arī atbalstām paši savus mazos un vidējos, un uzņēmumus, kuri ražo nišas produktus? Šeit būtiska loma ir arī “Latvijas Valsts mežu” politikai, kas, iespējams, ir jāmaina,” domā Valkas mērs.

Savukārt lauksaimniecībā esot pagājis tas laiks, kad runāja tikai par milzīgu lielsaimniecību veidošanu, kas vienīgās esot spējīgas izdzīvot tirgus apstākļos. “Mūsdienās mēs redzam, ka arī mazas saimniecības ar unikāliem produktiem var gluži labi pastāvēt līdzās lielajām. Svarīgi šajā jomā būtu veicināt kooperāciju, valstij vai pašvaldībai darbojoties kā starpniekam jeb mentoram, jo ir skaidri redzams, ka Latvijas zemnieki spēj saražot ļoti garšīgus un pat unikālus produktus, jautājums ir tikai par apjomu nodrošināšanu un mārketingu,” sacīja Krauklis.

“Mūsu tuvākie kaimiņi igauņi skaidri parāda, ka ar labu mārketingu un kvalitatīvu piedāvājumu var panākt, ka visa Dienvidigaunija ir pilna ar latviešu tūristiem. Kāpēc gan nevarētu būt otrādi?” vēl vienu neizmantoto iespēju raksturo Krauklis.  

Kā šobrīd jūtas bizness? 

Bankas “Citadele” ekonomists Mārtiņš Āboliņš stāsta, ka “Citadele Index” pētījumā banka regulāri salīdzina uzņēmēju noskaņojumu dažādos Latvijas reģionos un jāsecina, ka tas kopumā būtiski neatšķiras starp Rīgu un reģioniem, izņemot Latgali, kur jau ilgstoši dominē pesimisms.

“Problēmas kopumā ir līdzīgas, taču nedaudz pārsteidz šī gada otrā ceturkšņa rezultāti, kas parāda, ka uzņēmējiem Vidzemē, Zemgalē un Latgalē ir lielākas problēmas atrast darbiniekus nekā Rīgā, lai gan bezdarbs reģionos ir augstāks. Iespējams, tas saistīts ar zemāku atalgojumu, tomēr Rīgā un Rīgas reģionā iedzīvotāju skaits ir diezgan stabils, savukārt ārpus Rīgas reģiona tas turpina samazināties. Līdz ar to demogrāfijas problēmas daudz vairāk izjūt ārpus Rīgas,” stāsta Āboliņš.

Taujāts par nākotnes prognozēm, arī Āboliņš atzīst, ka tuvākajos piecos līdz desmit gados demogrāfija būs Latvijas ekonomikas lielākais izaicinājums. Šobrīd darba tirgū ienāk 90. gados dzimušie, un viņu skaits ir daudz mazāks par to iedzīvotāju skaitu, kuri ik gadu sasniedz pensijas vecumu. Ar šīm problēmām, līdzīgi kā līdz šim, vairāk saskarsies reģioni, jo iekšējā migrācija Rīgas virzienā, visticamāk, turpināsies.

"Protams, lauksaimniecība, kokrūpniecība un mežsaimniecība uz Rīgu nepārcelsies, taču šobrīd redzam, ka ārpus Rīgas reģiona veiksmīgi attīstās tās pilsētas un novadi, kuri ir spējuši piesaistīt un attīstīt rūpniecību."

Mārtiņš Āboliņš

Foto: LETA

“Tas ir loģiski. Lai noturētu cilvēkus reģionos, tur ir jābūt iespējām nopelnīt pietiekami konkurētspējīgas algas. Rīgā pēdējos gados strauji attīstās biznesa pakalpojumu eksportējošās nozares, kas veiksmīgi izmanto tendences globālajā tirgū, taču šīs nozares pārsvarā koncentrējas metropolēs, tādēļ ārpus Rīgas liela nozīme joprojām būs rūpniecības attīstībai,” viņš turpina. 

Āboliņš arī uzskata, ka reģionos ir potenciāls tālākai tūrisma attīstībai. Protams, augot ienākumiem, attīstīsies un augs vietējais tūrisms, taču lielais uzdevums ir ārzemnieku izvešana ārpus Rīgas. Šobrīd tūrisms Latvijas ekonomikā ik gadu ienes aptuveni 750 miljonus eiro, kas ir aptuveni tikpat, cik ES struktūrfondu investīcijas, taču šobrīd lielākā daļa tūristu Latvijā pavada vien dažas dienas, reti dodas ārpus Rīgas un Jūrmalas. “Tomēr diez vai rūpniecība un tūrisms var apturēt līdzšinējās tendences, un ekonomika, visticamāk, arī turpmāk būs tendēta koncentrēties Rīgā un citās lielajās pilsētās. Vismaz pašreizējie tirgus spēki uz to virzās. Ko darīt? Manuprāt, nav vienas formulas, kas pateiktu, kā ir labāk, jo jautājums ir pirmkārt par to, ko paši gribam. Taču no ekonomiskā viedokļa mazāks pašvaldību skaits ar lielāku finanšu un cilvēku resursu iespējām drīzāk būtu labvēlīgāks ekonomikas izaugsmei. Tas saistīts gan ar infrastruktūras plānošanu un uzturēšanu, piemēram, skolu tīkla jautājums, gan spēju veicināt uzņēmējdarbību savā teritorijā,” norāda Āboliņš. 

Protams, iedzīvotājiem svarīgie jautājumi jārisina pēc iespējas tuvāk viņiem un vienmēr ir bažas, ka lielākas pašvaldības var kādu aizmirst, taču diez vai mazām pašvaldībām ir kapacitāte attīstīt savu infrastruktūru, īstenot ES fondu projektus un piesaistīt ārējos investorus. Tas prasa ne tikai finanšu resursus, bet arī vietējo iniciatīvu un cilvēkresursus, kas mums ir stipri ierobežoti. Lielāka resursu koncentrācija ļautu lielākam skaitam vietu attīstīties, savukārt citās vietās tērēt mazākus līdzekļus infrastruktūras uzturēšanai, pārliecināts ekonomists.

Portāls “Delfi” aicina paust viedokli par reģionu attīstību.