CE3O CE3OH С
Sadarbībā ar:

Klasiskās mākslas galerija “Antonija”

Rīga, Brīvības iela 157
www.antonia.lv


“Antonijas” nosaukumā jau ietverta tās specializācija – Latvijas vecmeistaru izstāžu organizēšana. Kopumā organizētas vairāk nekā 200 izstādes un 50 izsoles. Klasiskās mākslas galerija “Antonija” sasniegusi Latvijas mākslas tirgus vēsturē rekordlielas summas. 

Nikolajs Bogdanovs-Beļskis. “Jaunas sievietes portrets”

Jānis Pauļuks. ‘’Pašportrets’’. 1943.gads. Galerija Antonija foto.
Niklāvs Strunke. ’Ūdens nesējas Kuldīgā’’. 1926.gads. Galerija Antonija foto.

Galerija “Māksla XO”

Rīga, Elizabetes iela 14
www.makslaxogalerija.lv


Galerija “Māksla XO” savu darbību uzsākusi 1999. gadā. Tās dibinātāja ir mākslas zinātniece Ilze Žeivate. Šobrīd galerija atrodas Elizabetes ielā 14. “Māksla XO” koncentrējas uz mūsdienās aktīvi strādājošiem māksliniekiem, veidojot pārdomātu izstāžu programmu. Galerija aktīvi piedalās mākslas gadatirgos, tādējādi popularizējot latviešu mākslinieku darbību pasaulē. “Māksla XO” pārstāv tādus māksliniekus kā Helēna Heinrihsone, Ivars Heinrihsons, Ģirts Muižnieks un citi. 

Paralēli tik organizētas ārzemju mākslinieku izstādes Rīgā, piemēram, Arh. Daniela Lībeskinda (2001), Mihaila Šenjakina (2005), Tilo Baumgartela (2014), Jona Gasiūna (2017) u.c. No 2004. līdz 2010. gadam izveidota Swedbank Mūsdienu mākslas kolekcija, kas aptver vairāk nekā 400 Latvijas mākslinieku darbus. 

Galerija “Birkenfelds”

Rīga, Rūpniecības iela 3-2.
www.birkenfelds.lv


Galerija “Birkenfelds” ir dibināta 1994. gadā, tās vadītājs ir Toms Zvirbulis. No 2005. gada galerija paplašinājusi darbības jomu un rīko regulāras mākslas darbu izsoles.  2008. gadā “Birkenfelds” sāka aktīvi atbalstīt fotomākslu, liekot pamatus fotogrāfijas komerciālai apritei Latvijas mākslas tirgū. Galerija nodarbojas arī ar mākslas darbu novērtēšanu.

Valdemārs Tone. Klusā daba ar zilo vāzi (1921) 

Jūlijs Feders. Fiolentas rags Krimā (1903) 
Jānis Ferdinands Tīdemanis. Hannele (1930-1932) 

Kārlis Padegs.
"Regbi” (1933)

Slavenā igauņu grafiķa Eduarda Vīralta darbs Elle (1930), viens eksemplārs no pieciem

Gunārs Binde
"Akts" (1967)  

Valdis Brauns 
"Laimes lietus" (1977) 

Galerija “Daugava”

Rīga, Ausekļa iela 1

www.galerijadaugava.lv


Galerija “Daugava” radās 1993. gadā. “Daugavu” kopš tās dibināšanas vada mākslas zinātniece Anda Treija. Tā ir vecākā mākslas galerija Rīgā. “Daugava” veido pārliecinošu izstāžu programmu, lielākoties savās izstādēs eksponējot mūsdienās aktīvi strādājošu autoru jaunākos darbus. Galerijā notikušas vairāk nekā 500 izstādes. Pateicoties uzņēmēja Gunta Rāvja atbalstam, galerijas paspārnē tapuši vairāki nozīmīgi pētījumi. Pie svarīgākajiem jāmin pētījums par gleznotāju Birutu Baumani, kā arī Birutu Delli un Imantu Vecozolu.

Galerija “Alma”

Rīga, Tērbatas iela 64
www.galerija-alma.lv


Galerija “Alma”  veidojusi  savu  atturīgo identitāti  kopš 2005 gada. Galerija “Alma” tikko kā pārcēlusies uz jaunām telpām Tērbatas ielā 64. Galerija reprezentē noteiktu autoru loku, kas lielākoties pārstāv Latvijas laikmetīgo mākslu. Starp viņiem minami  Ēriks Apaļais, Ernests Kļaviņš, Ivars Drulle ,Krišs Salmanis u.c. Galerijas “Alma” īpašniece ir māksliniece Astrīda Riņķe.

Darbs vērsts divos virzienos  -  viens, sistemātiskā darbībā, nodrošināt  izstādes ar izstrādātu koncepciju galerijas telpās Rīgā ,  otrs  dalība projektos ārpus Latvijas,  piedaloties mākslas mesēs.

  • “Alma” ir vienīgā Latvijas galerija, kas spējusi izturēt konkurenci dalībai  “ArcoMadrid”,  “ArtBrussels”, un “Artissima” Turinā .
  • Par  galerijā notikušajām  personālizstādēm ,saņemtas  regulāras  mākslinieku  nominācijas “Purvīša balvai”  

“Purvīša balvas” finālistu izstādēs piedalījušies: 

  • Kristīne Kursīša  – nominācija par personālizstādi “Ārpus kontroles”  (2009 / 2010) 
  • Andris Breže – nominācija par izstādi “Miera dzīve", 
  • Ivars Drulle – nominācija par personālizstādi „Balstīts uz patiesiem notikumiem” ,
  • Krišs Salmanis – nominācija par izstādi „Uzticēšanās trauslums”    (2011/2012) 
  • Ivars Drulle – nominācija par personālizstādi "Manai dzimtenei” (2015/2016)

Rīgas Mākslas biedrība jeb “Kunstverein”

1870. gadā ar mērķi iedzīvināt un palielināt mākslas izpratni Rīgā tika dibināta Rīgas Mākslas biedrība (“Kunstverein zu Riga”, turpmāk RMB). Tā pulcināja galvenokārt vietējos baltvācu mākslas mīļotājus un māksliniekus. Biedrība savu iespēju robežās centās estētiski izglītot sabiedrību (rīkoja priekšlasījumus), organizēja izstādes, uzkrāja mākslas darbus un izveidoja savu bibliotēku. Tieši izstāžu organizēšana kļuva par redzamāko darbības virzienu. 

Sākot savu darbību, RMB nebija savu pastāvīgu telpu. Pirmās izstādes tā sarīkoja Rīgas Politehnikumā. No 1879. gada kopā ar Pilsētas mākslas galeriju biedrība izvietoja savu mākslas darbu kolekciju un organizēja izstādes Ludviga Vilhelma Kerkoviusa (1831–1904) privātmājā – toreizējā Todlebena (tagad Kalpaka) bulvārī Nr. 4.

Kerkoviusa nams(arhit. J. F. Baumanis (1834–1891), tagad – LU Zinātniskā bibliotēka, Kalpaka bulv.4. 

Tomēr RMB vēlējās darboties patstāvīgi, tādēļ 1898. gadā partera dzīvoklī Basteja bulvārī 9a (tagad Zigfrīda Annas Meierovica bulvāris 4) svinīgi atvēra Rīgas Mākslas biedrības salonu. Īrētajā dzīvoklī bija četras istabas ar logiem uz bulvāri un viena paliela dibentelpa bez dienasgaismas. Šajā mājoklī sešu gadu laikā notika 56 mākslas izstādes. Mākslas salons kļuva par Rīgas mākslas dzīves centru. Te tika izstādīti gan vietējo, gan ārzemju mākslinieku darbi, bet starpposmos tika rīkotas arī lietišķās mākslas izstādes.

RMB (“Kunstverein”) jubilejas izstādes katalogs. 1895.

Rīkojot ārzemju mākslinieku izstādes, RMB galvenokārt sadarbojās ar Vācijas mākslas galerijām un saloniem, ka arī pašiem māksliniekiem. Viens no svarīgākajiem nosacījumiem, lai notiktu ārzemju mākslas izstādes, bija ne vien izstāžu apmeklētība, bet arī mākslas darbu pirkšana. Šajā ziņā situācija Rīgā bija problemātiska. Mākslas tirgus nebija aktīvs, un rīdzinieku pirktspēja bija diezgan zema. Biežāk tika iegādāti vietējo mākslinieku darbi. Tas sagādāja grūtības, jo ārzemju mākslas tirgotāji nebija ieinteresēti sūtīt kolekcijas tālajā ceļā uz Baltiju, kur pastāvēja niecīga iespēja, ka kāds darbs tiks arī nopirkts. Tāpēc RMB bieži pati iegādājās kādu no darbiem, lai tikai “glābtu Rīgas godu” un nezaudētu sakarus ar ārzemju partneriem.

RMB (“Kunstverein”) jauno, RPMM ēkā iekārtoto telpu atklāšanai (1905. gadā) veltītās Baltijas mākslinieku izstādes plakāts (B. Borherts) un kataloga vāks.
RMB (“Kunstverein”) organizētās Baltijas mākslinieku izstādes katalogs. 1901.

1905. gadā pēc Pilsētas mākslas muzeja (tagad LNMM) atvēršanas RMB pārcēlās uz muzeja telpām, līdz pat Pirmajam pasaules karam turpinot rīkot laikmetīgās mākslas skates un tirgot vietējo mākslinieku darbus. Latvijas pirmās brīvvalsts laikā RMB zaudēja pastāvīgās telpas muzejā un vairs nerīkoja vērienīgas izstādes, bet darbojās kā Latvijā palikušo vāciešu kultūras dzīves uzturētāja. 

RMB darbība komerciāli nebija visai veiksmīga, tādēļ būtībā tā bija filantropija, kas aktivizēja Rīgas mākslas dzīvi. Pateicoties “mazajam, pieticīgajam Basteja bulvāra salonam”, Rīgā vairs nebija iespējams iztikt bez mākslas izstāžu vietas un regulārām mākslas skatēm.

Vilhelms Neimanis. Rīgas pilsētas mākslas muzejs. 1902.

Tomēr visapmeklētākās Mākslas muzeja telpās bija vietējo mākslinieku kopējās izstādes.

Galerija- Grīnbergas Salons

Janis Rozentāls. Mērijas Grosvaldes (prec. Grīnbergas) portrets. 1902. Papīrs, kartons, pastelis. LNMM.

1926. gadā ēkā Aspazijas bulvārī 2 (toreiz Teātra bulv.) – laikā, kad nesen kā nodibināta jaunā Latvijas valsts, aktualizējies nacionālās identitātes jautājums un pieaugusi vispārējā interese par tautas mantojumu, – tika atvērts pirmais lietišķās mākslas salons. Tā īpašniece nāca no latviešu “aristokrātijas” aprindām un bija advokāta, ilgstoša Rīgas Latviešu biedrības vadītāja Fridriha Grosvalda vecākā atvase Mērija Grīnberga (dzim. Grosvalde, pazīstamā gleznotāja Jāzepa Grosvalda māsa). 


Mērijas Grīnbergas sen. salona skatlogs. 1937. gada 15. augusts. Fotogrāfs – nezināms.
Mērijas Grīnbergas sen. veikala ekspozīcija. 1933. gads. Fotogrāfs – N. Ozoliņš.

Mērijas Grīnbergas sen. salona skatlogs. 1937. gada 15. augusts. Fotogrāfs – nezināms.  

Mērija Grīnberga sen. pie etnogrāfiskā salona Aspazijas bulvārī 2. 1927. gada oktobris. Fotogrāfs – nezināms.

Viņas meita autobiogrāfijā stāsta: “Mana māte, kurai uz rokām bija divi nepilngadīgi bērni, neesot citai specialitātei kā rokdarbu prasmei, ķērās pie tautas tērpu un rotājumu izgatavošanas.” Salonā varēja iegādāties dažādus lietišķās mākslas izstrādājumus (tostarp darbnīcas “Baltars” porcelānu), tautas tērpus un rotaslietas, un tas rūpējās arī par latviešu etnogrāfijas popularizēšanu gan vietējā mērogā, gan Eiropā. Mērijas Grīnbergas salona darinājumi tikai izstādīti dažādās Eiropas mākslas izstādēs – Helsinkos (1933), Budapeštā (1936), Parīzē (1937). Salonā darinātie tautas tērpi tika arī godalgoti Latviešu Dziesmu svētku tērpu skatēs. Salons pastāvēja līdz Otrā pasaules kara laikam un tika slēgts 1946. gadā.

Salona skatlogs Aspazijas bulvārī 2. 1927. gads. 

1966. gadā šajā pašā vietā tika atvērta līdzīga rakstura iestāde – viena no kombināta “Māksla” filiālēm. Pirmajā stāvā tika izstādīta lietišķā māksla, bet otrais stāvs bija atvēlēts glezniecībai un grafikai. Līdz ar blakus esošās viesnīcas “Rīga” rekonstrukciju 1985. gadā salonu slēdza. 

Salona skatlogs Aspazijas bulvārī 2. 1927. gads. 

Taču pavisam drīz Grosvaldu nama mākslas aura tika atjaunota – 1992. gadā ar mākslinieku Ivara un Helēnas Heinrihsonu izstādi durvis šajās telpās vēra Ineses Riņķes vadītā “Rīgas galerija”, kas pārstāvēja tādus mūsdienu māksliniekus kā Ieva Iltnere, Frančeska Kirke, Ritums Ivanovs u. c. Diemžēl 2013. gadā vērienīgo viesnīcas “Rīga” rekonstrukcijas darbu dēļ vairāk nekā 20 gadus ilgusī “Rīgas galerijas” darbība piespiedu kārtā tika pārtraukta, un šobrīd salona telpas stāv neizmantotas.