Pagaidām gan šķiet, ka katrs valdošo arguments pret referendumu panāk tieši pretējo - kādu svārstīgo atkal pārliecina doties uz referendumam. Var tikai apbrīnot to pārākuma un neaizskaramības apziņu un paštaisnumu, ar kādu varas partijas skandina savu pārliecību - problēmas varas un tautas attiecībās slēpjas nevis to saturā, bet formā. Vajagot tikai mazliet vairāk un labāk skaidrot, un tad viss būs kārtībā.
Vēl viens dīvains arguments - Saeima un valdība esot tik nepopulāra tāpēc, ka pieņemot smagus un nepopulārus lēmumus. Atļaušos iebilst! Tieši nepopulāros lēmumus Saeima un valdība nepieņem. Šeit minēšu tikai dažus piemērus - nebeidzami ilgi atlikta iedzīvotāju mantiskā stāvokļa sākumdeklarēšana, nav ieviests diferencēts nekustamā īpašuma nodoklis, kas vairāk liktu maksāt dārgu un daudzu nekustamo īpašumu turētājiem; nav noteikta partiju finansēšana no valsts budžeta, kas ļautu mazināt "saimnieku" naudas ietekmi, nav pārskatīta vēlēšanu sistēma utt. Šīs ir lietas, kas Latviju tuvinātu demokrātiskas un attīstītas valsts statusam.
Tomēr ticu, ka valdošajā koalīcijā Saeimā ir arī krietni cilvēki, kas vienkārši nespēj saviem spēkiem pārraut apburto varas nolemtības apli. Palīdzēsim viņiem, piedalīsimies referendumā!
Nobeigumā skeptiķiem un vienaldzīgajiem gribu piedāvāt Ņujorkā dzīvojoša ebreju rakstnieka, kādreiz rīdzinieka Aleksandra Genisa teikto: dzīvot sabiedrībā un būt brīvam no tās, var vienīgi zinot, ka šī sabiedrība mainīsies. Vēlēšanas ir izmaiņu mašīna, kas var aizvest jebkurā virzienā. Demokrātija ne bez liekulības par sabiedrību dēvē tikai tos, kuri spēlē pēc tās noteikumiem. Taču būtībā, šis vienaldzīgās brīvības ģenerators, atbalsta ne tik daudz vairākumu, cik izmaiņas. Atšķirība ir jūtama pat tad, kad izmaiņas šķiet nemanāmas. Ielaižot dzīvē masu patvaļu un gadījuma nejaušību, demokrātija atver ceļu neparedzamajam, taču mainīgajam. Tai vienmēr paliek iespēja laboties. Atmodiniet sevī demokrātiju, lai nebūtu jāatbild par citu kļūdām.