Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) ceturtdien par labu iesniedzējai no Latvijas piedzina 5000 eiro par morālo kaitējumu un 1000 eiro kā atlīdzinājumu par tiesāšanās izdevumiem saistībā ar tiesībām uz taisnīgu tiesu pārkāpšanu.
Kā ceturtdien informēja Ārlietu ministrijā, ECT šodien pasludināja spriedumu lietā "Šmite pret Latviju", vienbalsīgi atzīstot, ka ir pārkāptas Heides Lidijas Frīdeles Šmites tiesības uz taisnīgu tiesu, ko garantē Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija.
Savā 2005. gada 10. jūnija pieteikumā ECT iesniedzēja sūdzējās, ka viņai bija liegtas tiesības uz taisnīgu tiesu, jo viņa nesaņēma tiesas pavēsti un tādēļ nebija informēta par laulības šķiršanas prasības skatīšanu Latvijas tiesā.
ECT noraidīja valdības izvirzītos argumentus par sūdzības nepieņemamību izskatīšanai. Attiecībā uz iespēju vērsties Satversmes tiesā (ST) ECT atzīmēja, ka iesniedzējas sūdzība savā būtībā bija saistīta ar tiesību normas piemērošanu, nevis pašas normas konstitucionalitāti, tādēļ iesniedzējai nebija pienākuma vērsties ST. Attiecībā uz iespēju lūgt procesuālā termiņa atjaunošanu apelācijas sūdzības iesniegšanai ECT konstatēja, ka tā vietā iesniedzēja bija izvēlējusies vērsties pie Augstākās tiesas (AT) priekšsēdētāja, kurš nolēma iesniegt protestu par nacionālās tiesas spriedumu.
Tiesas ieskatā lūgumam atjaunot procesuālo termiņu apelācijas sūdzības iesniegšanai bija tāds pats mērķis kā AT priekšsēdētāja protestam, proti, sprieduma pārskatīšana, un tāpēc iesniedzējai nebija pienākuma izmantot vēl vienu saturiski līdzīgu tiesību aizsardzības mehānismu. Tiesa arī uzskatīja, ka iesniedzēja bija ievērojusi konvencijā noteikto sešu mēnešu termiņu sūdzības iesniegšanai, jo galīgo lēmumu lietā pieņēma AT Senāts, noraidot AT priekšsēdētāja iesniegto protestu.
Visbeidzot ECT ieskatā nebija pamata atzīt, ka iesniedzējai "netika nodarīts būtisks kaitējums", jo konkrētajā lietā iesniedzējai klāt neesot tika izlemta viņa laulība, kas savukārt ietekmēja viņas privāto un ģimenes dzīvi, kā arī radīja viņai mantiskas sekas.
Ņemot vērā visus augšminētos apsvērumus, ECT atzina iesniedzējas sūdzību par pieņemamu izskatīšanai pēc būtības.
Izvērtējot sūdzības būtību, ECT vispirms atgādināja tās judikatūrā vairākkārt uzsvērtu principu, ka tiesu iestādēm ir pienākums rīkoties ar pienācīgu rūpību, lai nodrošinātu pušu procesuālo tiesību ievērošanu, tajā skaitā pienākums darīt visu, lai par tiesvedību tiktu informēts atbildētājs, tādējādi dodot viņam iespēju piedalīties tiesas sēdē un aizstāvēt savas intereses.
Izvērtējot lietas faktiskos apstākļus, ECT atzīmēja, ka lietā bija vairākas norādes par to, ka iesniedzējas adrese prasītājam - bijušajam vīram - bija zināma. Savā prasībā viņš bija minējis, ka ir sazvanījies ar iesniedzēju, izmantojot fiksēto tālruņa līniju, ko apstiprināja arī lietā esošās liecinieku liecības. Prasītājs bija informēts par visiem iesniedzējas īpašumiem, tai skaitā dzīvokli Hamburgā, un viņiem bija kopīgi bērni. Tādēļ ECT ieskatā nacionālās tiesas rīcībā bija pietiekami daudz informācijas, lai apšaubītu prasītāja teikto, ka viņš nezina iesniedzējas dzīvesvietu, un nacionālajai tiesai pirms sludinājuma ievietošanas oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis" bija jāmēģina izmantot citi līdzekļi, lai noskaidrotu atbildētājas dzīvesvietu.
ECT arī noraidīja valdības izvirzīto argumentu, ka iesniedzēja pati ar rīcību bija radījusi šķēršļus viņas atrašanai. Tiesa atzīmēja, ka tolaik spēkā esošais normatīvais regulējums neuzlika viņai pienākumu deklarēt savu dzīvesvietu, jo uz to brīdi viņai jau bija beidzies uzturēšanās atļaujas termiņš. Pēc ECT domām, lai arī abas puses būtu varējušas izrādīt lielāku rūpību, tomēr viņu rīcība neatsver pienācīgās rūpības trūkumu nacionālo iestāžu darbībās, it īpaši ņemot vērā to, kādas sekas nacionālā tiesvedība atstāja attiecībā uz iesniedzējas statusu, viņas privāto un ģimenes dzīvi un mantisko stāvokli.
Visbeidzot ECT noraidīja valdības argumentu, ka iesniedzēja pati bija atteikusies no savām tiesībām piedalīties tiesvedībā. Tiesa uzsvēra, ka persona var atteikties no piedalīšanās tiesvedībā, ja tā ir informēta par šādas tiesvedības esamību. Šajā lietā tiesa nepiekrita valdības teiktajam, ka iesniedzēja patiesībā zināja par tiesvedību Latvijas tiesā, jo nekas no lietā esošajiem materiāliem to neapstiprināja.
Iesniedzēja bija lūgusi piespriest viņai kompensāciju par materiālo un morālo kaitējumu 309 439 eiro apmērā, kā arī tiesāšanās izdevumus un izmaksas 7494 eiro apmērā. Tiesa lielāko daļu iesniedzējas prasību noraidīja, kompensācijā piespriežot 5000 eiro par morālo kaitējumu un 1000 eiro kā atlīdzinājumu par tiesāšanās izdevumiem.
Trīs mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas puses to var pārsūdzēt ECT Lielajā palātā.
