Krievijas agresija Krimā un notikumi Ukrainas dienvidaustrumos liek domāt, vai Latvija ir droša un cik droša tā ir. Manuprāt, ir trīs viens otru papildinoši un jau šodien nekavējoši realizējami virzieni Latvijas valsts un tās iedzīvotāju drošības stiprināšanai. NATO kolektīvā aizsardzība, plaša iedzīvotāju iesaiste, apmācība militārajās pamatzināšanās un apbruņošana, kā arī vienotas, patriotiskas sabiedrības, kura ir gatava sevi aizstāvēt, veidošana.
Pirmkārt, vairāk jāprasa no NATO palielināt spēkus Latvijā – tik, cik viņi grib, tik, cik var. Lidmašīnas, bāzes alianses kuģiem, militāra infrastruktūra, militāra spēka klātbūtne un biežas mācības attur jebkuru iespējamu agresoru, liek tam noraustīties pirms mēģināt draudēt vai uzbrukt. Arī Latvijas ekonomikai NATO spēku klātbūtne var nākt tikai par labu – tehnika jāapkalpo, karavīri iepērkas un tērē naudu, bāzei vajadzīga pārtika, infrastruktūra, pakalpojumi.
Šādi risinājumi ir vajadzīgi šodien, tomēr tie nav ilglaicīgi. Nevar paļauties tikai uz NATO līguma 5. panta "lietussargu" un vairāk ne par ko nebēdāt. Ja runājam par ilglaicīgiem pasākumiem drošības jomā, tad tā ir tautas bruņošana, militāras, patriotiskas apmācības. Katra pilsoņa pienākums ir aizsargāt savu valsti, aizsardzība ir ne tikai valsts uzdevums – tai jābūt katra cilvēka apziņā. Skaidrs, ka, jo stiprāka būs Latvijas ekonomika, jo drošāk – ja ir savs dzīvoklis, māja, saimniecība, savs bizness, tad savu zemi cilvēki aizsargās ar lielāku entuziasmu.
Ne jau velti ir teiciens: "Ja gribi mieru, tad gatavojies karam." Jebkuru tik mazu valsti kā Latvija var uzvarēt un okupēt jebkurš, taču, ja agresoram jārēķinās ar lieliem zaudējumiem, tas agresoru attur. Tad arī agresorvalsts varai būs grūti paskaidrot saviem iedzīvotājiem, kāpēc, okupējot vienu mazu valsti, aizgāja bojā tūkstoši karavīru. Piemēru varam ņemt no Somijas un Šveices. Tās ir bijušas gards kumosiņš agresīviem kaimiņiem. Taču tā kā tautas ir bijušas bruņotas, gatavas aizsargāties, tad nav izdevies tās okupēt. Somija ir parādījusi, ka prot būt labs kaimiņš Krievijai un auglīgi sadarboties ekonomiski, taču Krievijai pat prātā neienāk, ka varētu Somiju iekarot. Vēsturiskā pieredze atgādina, ka tas maksātu daudz dzīvību un milzīgus finanšu izdevumus. Šveicē visiem vīriešiem ir regulāras militāras apmācības, ir izdomāts viss līdz pēdējam sīkumam. Ir, piemēram, jābūt pagrabiem ēkās, kur slēpoties no bumbām. Īpašnieks var, protams, nebūvēt un ignorēt šo prasību, taču tad viņam būs jāmaksā liels nodoklis. Ir gadu desmitos pārbaudītas metodes, kā panākt, lai jaunieši uz militārajām apmācībām iet ar prieku nevis kurnēšanu. Viņiem tas ir gods - iemācīties izjaukt un salikt šauteni, pāris mēnešus paskraidīt pa mežiem, apgūt praktiskas iemaņas, kas palīdz izdzīvot ekstrēmā situācijā.
Diemžēl mūsdienu Latvijas pilsētu jaunieši pat naglu nemāk sienā iedzīt. Lielāko savas dzīves daļu pie datora pavadījis jaunietis nosals mežā pat, ja viņam kabatā būs šķiltavas. Ja mums vienā dienā atņemtu elektrību, tā būtu teju vai apokalipse. Turpretī Šveicē ļaudis zinātu, kā rīkoties.
Aneksijas tehnoloģijas laika gaitā mainās – Krievija liek lietā "zaļus , pieklājīgus cilvēciņus". Taču zaļiem cilvēciņiem nekas nevar izdoties vidē, kas ir homogēna, kur iedzīvotāji ir savas valsts patrioti un gatavi atvairīt uzbrukumus. Tāpēc jāstrādā sabiedrības integrācijas jomā – jārūpējas, lai etniskas minoritātes vai sabiedrības grupas nejūtas atstumtas.
Nav arī gudri strikti ierobežot termiņuzturēšanās atļauju iegūšanu pret investīcijām un nekustamā īpašuma pirkšanu Latvijā. Tie, kas šīs termiņuzturēšanās atļaujas vēlas dabūt, nav nekāda "piektā kolonna", bet drīzāk cilvēki, kas bēg no Krievijas valdošā režīma, kam kaimiņvalstī trūkst gaisa. Viņi noteikti negribētu, lai arī šeit Latvijā atnāk Putina režīms. Tāpēc jau viņi pērk mājas šeit, nevis pie Maskavas. Un ne jau velti Krievijas prezidents Vladimirs Putins mēģina visādos veidos apkarot šo aizbraukšanu, nekustamā īpašuma pirkšanu citās valstīs un kapitāla plūšanu projām no Krievijas. Termiņuzturēšanās atļaujas drīzāk ir drošības garantija, nevis otrādi.
Nav gudri aizliegt retranslēt kādus Krievijas kanālus. Cenzūra sākas ar mazumiņu un beidzas ar "vienīgo pareizo viedokli", ko uzraksta priekšā Patiesības ministrija.
Informatīvajā karā ir nevis jāaizliedz pretinieka kanāli, bet jārada pašiem savi "informatīvie karavīri", kas atmasko propagandu, sniedz plašāku un objektīvāku informāciju. Esmu ne reizi vien pieredzējis, ka kāds mans krievu tautības paziņa, laiku pabijis Krievijā, atgriežas kā kvēls Latvijas patriots un vairs ne dzirdēt negrib par Latvijas nonākšanu Krievijas iespaidā.
Kad tika spriests par 2014. gada valsts budžeta plānu, visa politiskā un arī intelektuālā elite noraka domu, ka vajadzētu palielināt aizsardzības budžetu. Ka vajag straujāk tuvināt aizsardzībai atvēlamos līdzekļus 2% no IKP. Tagad uzskatāmi redzams, cik tas ir bijis kļūdaini. Protams, vajag aizsardzībai atvēlēt 2 % no IKP negaidot 2020. gadu, kā tas paredzēts Latvijas aizsardzības koncepcijā. Notikumi Ukrainā rāda, ka šī koncepcija ir neglābjami novecojusi.
Taču 2% no IKP paši par sevi vēl neko neatrisinās. Viss sākas no katra cilvēka. Saliedēta sabiedrība, stipra ekonomika, valsts, kas ir droša un sabiedrība, kur katrs prot apieties ar "stroķi", ir tā garantija, ka mūsu valstī neviens negribēs līst iekšā, lai mūs iekarotu.