Līdzīga apjausma pēdējos mēnešos piemeklējusi ne vienu vien Eiropas politiķi, pat veselas valstis. Ja Vācijas bijušais kanclers Gerhards Šrēders pēc sava mandāta beigām uzskatīja par iespējamu pieņemt Gazprom dāsno darba piedāvājumu, tad redzams, ka Angelai Merkelei nav ilūziju par Kremļa saimnieku, kurš, viņasprāt, dzīvo "citā pasaulē".
Krievijas agresija un atklāti paustā jebkādu starptautisko normu un saistību ignorance ir arī mainījusi attieksmi NATO ietvaros. Ilgstoši dominēja viedoklis, ka Krievija vairs nav tūlītējs drauds, un dalībvalstu teritoriju aizsardzība vairs nav tik aktuāls jautājums.
Afganistāna NATO radaros bija redzamāka nekā Eiropas dalībvalstu robežas. Pirms Ukrainas krīzes NATO ģenerālsekretārs Anders Fogs Rasmusens veltīja lielas pūles, lai kliedētu Krievijas "bažas" par NATO kā tai draudīgu pretspēku un veicinātu sadarbību. Savukārt mēs, kopā ar baltiešu un poļu kolēģiem, vienmēr esam bijuši skeptiski par to, ka NATO un Krievija drīzumā varētu izveidot ilgtspējīgu, uz savstarpēju uzticību balstītu partnerību. Šobrīd mūsu nostāja ir kļuvusi visiem saprotama, un no sabiedrotajiem dzirdami apliecinājumi, ka Vašingtonas līguma 5. pants par kolektīvo aizsardzību tiks izpildīts.
ES un NATO cer, ka Putinu izdosies apstādināt ar tā saucamās "maigās varas" līdzekļiem, ieskaitot visai "cietas" sankcijas. Taču tas, cik viegli Putinam izdevās sagrābt Krimu, Ukrainas bruņotajiem spēkiem nepretojoties, varētu ļaut apsvērt līdzīgu scenāriju Ukrainas austrumu daļā.
Tas noteikti destabilizētu visu Ukrainu, kas gatavojas 25. maija prezidenta vēlēšanām. Neviena ES vai NATO dalībvalsts pagaidām publiski nerunā par militāru iejaukšanos, lai reaģētu uz Krievijas agresiju Ukrainā, taču es ceru, ka, kaut par to neraksta avīžu virsrakstos, šāda iespēja tiek apsvērta. Visi skaidri apzinās likmes: pēc Aukstā kara nostiprinātās robežas, teritoriālā integritāte un starptautiskās tiesības. Kā mēdz teikt, jācer uz labāko, bet jāgatavojas uz sliktāko. Es ticu arī, ka Latvijas Aizsardzības ministrijā tiek apsvērti visi iespējamie scenāriji un izvērtēts, kā stiprināt Latvijas robežu, kas reizē ir arī ES ārējā robeža.
Somijā un Zviedrijā, kas gan nav NATO dalībvalstis, tāpat noris plašas diskusijas par aizsardzības spēju stiprināšanu. Jau 2012. gadā Somija no ASV iegādājās jaunas "gaiss-zeme" tipa raķetes, kas tai tiks piegādātas nākamgad. Šis darījums apliecināja, ka Somija uzskata, ka tai nepieciešama spēcīgāka teritorijas aizsardzības sistēma, ņemot vērā Krievijas radītos draudus un Arktikas pieaugošo ģeopolitisko nozīmi. Tiek arī izvērtētas iespējas pastiprināt sadarbību ar NATO. Abu valstu nostāja, cerot, ka citi tām sniegs papildus garantijas bez pievienošanās aliansei, gan neliekas pārdomāta.
Krimas krīze apliecināja, ka tieši NATO ir Latvijas un Baltijas valstu galvenais drošības garants. Arī ekonomiskā integrācija ES ietvaros, protams, vairo Latvijas drošību. Ja pēdējos gados lauzījām galvas par to, vai Latvijai vajadzētu vai nevajadzētu pievienoties eirozonai, tad man par labu šādam solim lika izšķirties tieši valsts drošība un ģeopolitiskie apsvērumi.
Esot eirozonā, Latvija ir mazāk ievainojama, un mūsu valūta nevar tikt viegli apdraudēta. Taču ES kopējā ārpolitika, atstāta Augstās pārstāves Ketrīnas Eštones ziņā, šobrīd, diemžēl, vēl ir pārāk neefektīva. Laikā, kad izšķīrās Krimas liktenis, Eštones kundzes dienaskārtībā svarīgāka bija Irāna.
Arī Janukoviča režīma vardarbības apstādināšanā izšķirošo lomu spēlēja konkrētu dalībvalstu ārlietu ministri, ne ES Augstā pārstāve, kuriem viņa pēc tam vien sirsnīgi pateicās. Lai gan ES kopējā drošības un aizsardzības politika ir spējusi nodrošināt vairākas veiksmīgas misijas ārpus ES robežām, NATO ir organizācija, kurā ikdienā tiek izvērtēti militārie riski dalībvalstu drošībai, analizēts katrs Maskavas solis. Eiropas Parlamentā esmu aicinājusi arī ES ietvaros izstrādāt efektīvāku ārpolitisko lēmumu pieņemšanas mehānismu, kas ļautu uz krīzēm reaģēt nekavējoties, ironiski runājot, pat, ja tās notiek ārpus darba laika Briselē.
Manuprāt, straujāk jāvirzās uz patiešām kopīgu ārējo un drošības politiku. Taču, kā zināms, neviena nozīmīga reforma ES nenoris ātri. Tādēļ Eiropas politiskā un ekonomiskā integrācija joprojām norisinās, pateicoties NATO sniegtajām militārajām garantijām.