Foto: LETA
"Galvenās jomas, uz kurām tiks vērsta Eiropas Savienības palīdzība, par ko vienojās līdzekļu devēji un valdība, ir šādas: ilgtspējīga enerģētika, ilgtspējīga lauksaimniecība, pārtikas drošība un pārvaldība." Šis ir citāts no ES attīstības komisāra, latvieša, kādreizējā finanšu ministra Andra Piebalga ziņojuma šī gada 4. martā Briselē.

„Ilgtspējīga enerģētika", „ilgtspējīga lauksaimniecība" - tās taču ir tik jaukas lietas, kuras ļoti noderētu Latvijai, taču šajā ziņojumā nav runa par Latviju, bet par Ruandu. Piebalgs pārstāv naudas devēju, bet ar vārdu „valdība" domāta Ruandas valdība. Kopumā desmit Centrālāfrikas valstīm no 2014. līdz 2020. gadam tiks piešķirti 3 miljardi eiro. Vēl 6,4 miljardi eiro tiks piešķirti arī 16 Rietumāfrikas valstīm, lai palīdzētu to izaugsmei un darbavietu radīšanai, norāda „Latvijas Attīstībai" valdes loceklis Dans Titavs.

Latvijai arī vajag izaugsmi un darbavietas, un Latvijai nevajag, lai nauda tiek vienkārši iedota kā dažai nelaimīgai Āfrikas valstij, kas cietusi no etniskiem kariem. Taču Latvija ļoti priecātos, ja tai būtu iespēja naudu nopelnīt centrālajā vai rietumu Āfrikā. Jo ES palīdzība afrikāņiem nozīmēs arī kādas būves, ceļus, tiltus vai citus infrastruktūras objektu izveides pasūtījumus. Latviešu uzņēmēji varētu piegādāt pārtiku, kokmateriālus, speciālistu darbu, taču vismaz pagaidām nav dzirdēts, ka Piebalgs kādā nebūt veidā būtu veicinājis Latvijas uzņēmumu iesaisti Āfrikas miljardu apgūšanā. No Piebalga Āfrikas pasākumiem latviešiem ir atlēcis tikvien, kā pasūtījums latviešu dokumentālistiem uztaisīt filmu par eirokomisāra Piebalga braucienu uz Āfriku. Šajā kino galvenais varonis - lielais, baltais cilvēks gumijkoku ēnā, dala labumus un noraugās puskailu afrikāņu ritmiskajās dejās.

Latvijas eirokomisāri parasti aizbildinās, ka viņi jau nav Latvijas, bet ES pārstāvji, tāpēc nemaz nedrīkst lobēt Latviju. Eirokomisāre Sandra Kalniete reiz pat tik ļoti sakautrējās, ka atcēla tikšanos ar latviešu uzņēmējiem - lai tikai viņai nevarētu pārmest, ka viņa grasās lobēt savējos. Tajā pat laikā, lielās valstis - Francija, Vācija, Spānija - sparīgi cīnās, lai eirokomisāru posteņi nozīmīgās nozarēs tiktu viņu kandidātiem. Cīņa mēdz notikt nevis ap to, kurš labāks kandidāts, bet no kuras valsts viņš būs. Ietikuši krēslos, eirokomisāri cīnās vispirms par savas valsts interesēm un tikai pēc tam domā par ES.

Tikai latviešu eirokomisāri ir paklausīgi un priekšzīmīgi eiropieši.     

Piemēram, igauņu eirokomisārs Sīms Kallasss enerģiski un neslēpti lobēja „Rail Baltica" projektu par dzelzceļu no Varšavas cauri Baltijas valstīm uz Helsinkiem. Šis projekts ir vajadzīgs igauņiem, bet Latvijai no tā maz labuma, norāda Titavs.

Piebalgs sešus gadus bija ES enerģētikas komisārs. Šajā laikā viņš nav pakustinājis pirkstu, lai Latvijas enerģētikas nozare kļūtu ilgtspējīga. Tā ir īsspējīga un nespējīga. Sevišķi skaudri to izjutīsim, ja ES pret Krieviju uzsāks ekonomiskās sankcijas. Pirmie, kurus piemeklēs milzu zaudējumi, būsim mēs, jo Latvijas enerģētika ir absolūti atkarīga no Krievijas gāzes un elektroenerģijas, atzīmē politiķis.

Piebalgam kā augstam amatvīram ir savs speciālistu aparāts. Diezin vai kāds viņam pārmestu, ja šajā ļaužu grupā būtu iekļauti jauni censoņi no Latvijas, kas gūtu eiropieredzi un starta platformu karjerai. Taču Piebalga aparātā strādā visādi citādi eiropieši, bet ne latvieši.

Piebalgs ir ideāls eirobirokrāts, kurš, dalot humanitārās palīdzības eironaudu, neaizmirst par Kongo vai Ruandas grūtdienīšu raudām, kā teicamnieks izpilda lielo valstu pasūtījumus. Vienīgais, ko viņš aizmirst, ir Latvija, ir pārliecināts Titavs.

Kāds Latvijai ir „sausais atlikums" no viņa darbības? Faktiski - nekāds. Vienīgais, ko ir panācis Piebalgs un arī Kalniete, ir tas, ka Briselē latviešiem sit uz pleca un slavē. Piebalgs un Kalniete ir ierādījuši, ka latvieši teicami izpildīs uzdevumus, sadalīs naudu ES lielo valstu uzņēmējiem un pat nemēģinās kā vāverītes kādu riekstiņu noglabāt arī priekš savas dzimtās zemes. Latviešu komisāri bēg no savas valsts interešu aizstāvības kā velni no krusta. 

Arī padomju laikā bija tādas pat „izcilības", kurām Maskava varēja uzticēties un neturēt viņus aizdomās, ka viņi kaut ko centīsies darīt latviešu tautas labā - Boriss Pugo, Arvīds Pelše.

Kaut kas līdzīgs mūsdienās notiek ar latviešu eirokomisāriem un arī daudziem eirodeputātiem - tiklīdz nonāk Briselē, tā aizmirst, no kurienes nākuši.

24. maijā būs Eiroparlamenta vēlēšanas, kurās tiks ievēlēti arī deputāti no Latvijas. Vēlētājam vajadzētu uzmanīgāk skatīties, ko viņš ievēl - vai cilvēkus, kas darīs labumu Latvijai, vai arī atkal reinkarnējušos Pugo un Pelšes.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!