100 gadi kopš Jukuma Vācieša leģendārās runas: vēsturisks fakts vai dzejnieka iztēles auglis  (78)

Glezna vēl aizvien aplūkojama Piņķu baznīcā, tomēr par pašu it kā vēsturisko faktu mūsdienās vēsturnieki šaubās, atzīstot, ka sprediķis Piņķu baznīcā tomēr ir rakstnieka radošās iztēles auglis. Neraugoties uz to, Čaka "Mūžības skartie" ir iespaidīgs piemineklis latviešu strēlniekiem un nozīmīgs darbs latviešu literatūras vēsturē, bet dzejolis "Sprediķis Piņķu baznīcā" iemūžinājis vienu no nozīmīgākajām 20. gadsimta sākuma personībām latviešu vēsturē.

1988. gada 26. novembrī pēc Kultūras fonda ierosmes Piņķos pie Sv. Jāņa baznīcas tika atklāts piemiņas akmens 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljona komandierim pulkvedim Jukumam Vācietim, kurš šeit it kā teicis sprediķi saviem karavīriem pirms došanās uz fronti 1916. gada 17. jūlijā.

Taču, kā savā pētījumā raksta vēstures doktors Kaspars Zellis, "īstenībā 5. Zemgales bataljona vienības tajā laikā neatradās Piņķos un Jukuma Vācieša teiktais sprediķis ir dzejnieka Aleksandra Čaka fantāzijas auglis, tomēr tas sevī ietvēra tādu emocionālo potenciālu, ka kolektīvajā atmiņā nostiprinājās kā faktoīds jeb sociālais fakts". Arī vēstures doktors Ēriks Jēkabsons sarunā ar portālu "Delfi" uzsver, ka tā ir tikai "skaista leģenda".

Nekritiski izmantojot liecības un Čaka vēstījumu, šo epizodi laikabiedri uztvēruši kā neapgāžamu faktu, "ko ieviesa gan trimdas, gan padomju Latvijas histogrāfijā", skaidro Zellis.

Mūsdienās pie baznīcas stāv piemiņas akmens, un ziņas par "vēsturisko dievkalpojumu" atrodamas draudzes mājaslapā, vērš uzmanību vēsturnieks. Svētdien Piņķu baznīcā notika piemiņas pasākums par godu 100 gadiem kopš Vācieša sprediķa.

"Kā reāla notikuma apdziedājums Čaka dzejā dievkalpojums tiek pasniegts arī mācību grāmatās Latvijas skolēniem," raksta Zellis.

Uz jautājumu, vai Čaka veidotais Jukuma tēls sakrīt ar laikabiedru liecībām, Jēkabsons skaidro: "Čaka teiktais kaut kādā mērā atspoguļo to, ko redz vienkāršs ierindas karavīrs un pulka komandieris. Ar Jukumu Vācieti viņam sakars bija ļoti maziņš, nosacīts. Tas ir tāpat kā, piemēram, man sakars ar prezidentu. Attiecīgi, es zinu, ka viņš ir, kāds viņš ir, kāds viņš man šķiet."

"Protams, Čaks bija bijis Sarkanajā armijā, kur viņš dzirdēja, ka Jukums Vācietis ir armijas virspavēlnieks. Viņš karavīriem neapšaubāmi bija leģenda," uzsver vēsturnieks Jēkabsons.

(Rakstā izmantots Dr. hist. Kaspara Zeļļa darbs "Mūžības skartie: Latviešu strēlnieka tēls Latvijas kolektīvajā atmiņā. Pilno pētījumu var izlasīt šeit.)

"Viņš bija vienkāršs cilvēks ar milzīgiem trūkumiem, milzīgu Napoleona kompleksu – neliela auguma cilvēks, kuram patika iedomāties, ka viņš tagad būs baigais virspavēlnieks," sarunā ar portālu "Delfi" smej vēstures doktors Ēriks Jēkabsons. Vācietis ir viens no pazīstamākajiem 20. gadsimta sākuma latviešiem.

Vācietis padomju Krievijā starp tautiešiem ieņēma visaugstāko amatu bruņotajos spēkos, kas bija arī visaugstākais no ierindā iespējamajiem. Kā skaidro Jēkabsons savā rakstā "Pirmais padomju Krievijas Bruņoto spēku virspavēlnieks", Vācieša nacionālā pārliecība var kalpot par ilustrāciju "tiem ļoti sarežģītajiem motīviem un apstākļiem, kuri noteica dažādiem politiskajiem un nacionālajiem uzskatiem piederīgu latviešu tautības karavīru nonākšanai dienestā Sarkanajā armijā un arī viņu palikšanai padomju Krievijā (PSRS)".

Strēlnieku atmiņās Vācietis kā komandieris raksturots pārsvarā ļoti pozitīvi – sabiedrisks un nacionāls. Viņš bijis pamaza auguma un plecīgs. Vācietis dzimis 1873. gada 23. novembrī Lutriņu pagasta Jaunmuižā. Jau bērnībā viņš nolēmis kļūt par karavīru.

Lai gan pats atzinis, ka 1905. gada revolūcijā viņa kā jauna virsnieka simpātijas bijušas tautas pusē, "tomēr ir skaidrs, ka Vācietis, tāpat kā desmitiem citu revolucionārajā Baltijā novietotā karaspēka latviešu tautības virsnieku, bija spiests pakļauties pavēlēm un ārēji nekādas simpātijas "nemierniekiem" neizrādīt".

Jau tā paša gada septembrī viņš tika paaugstināts štābkapteiņa pakāpē, bet gadu vēlāk viņš uzsāka mācības Nikolaja Ģenerālštāba akadēmijā Pēterburgā.

Kopš 1915. gada novembra, kad Vācieti iecēla par 5. Zemgales latviešu strēlnieka bataljona komandieri, viņa vārds ir saistīts ar latviešu strēlniekiem.

1918. gada aprīlī Vācieti iecēla par Sarkanajā armijā iekļautās Latviešu padomju strēlnieku divīzijas komandieri, kurš 6.–7. jūlijā Maskavā vadīja kreiso eseru sacelšanās apspiešanu, izglābjot pašu "Ļeņinu, viņa valdību, kā arī čekas vadību no drošas varas zaudēšanas un, iespējams, nāves". Jau septembrī viņš it kā pēc paša Ļeņina priekšlikuma tika iecelts par pirmo padomju Krievijas visu bruņoto spēku virspavēlnieku.

Amatā viņš palika vien līdz nākamā gada jūnijam, kad čeka Vācieti apcietināja, tomēr viņam izvirzītās apsūdzības neapstiprinājās un drīz vien bijušo virspavēlnieku atbrīvoja.

1920. gadā Vācieti iecēla par Sarkanās armijas Ģenerālštāba akadēmijas pasniedzēju. Jau nākamajā gadā Vācietis vēlējās atgriezties Latvijā.

Latvijas sociāldemokrāti divas reizes izvirzīja šo jautājumu Saeimas Kara lietu komisijā, "taču nesekmīgi – daudziem bijušā Sarkanās armijas virspavēlnieka atgriešanās bija nepieņemama". Tā paša gada laikā Latvijā atgriezās viņa sieva un trīs bērni.

Vācietis palika Krievijā, kur jutās kā "bez pajumtes". 1937. gada novembrī lekciju starpbrīdī bijušais virspavēlnieks tika apcietināts kā "latviešu fašistiskās organizācijas" Sarkanajā armijā dalībnieks. "Spīdzināšanā viņš atzina sevi par vainīgu "kontrrevolucionāra apvērsuma gatavošanā," raksta Jēkabsons.

Nākamajā gadā viņa lietu "skatīja" tiesā, kur viņam tika piespriests augstākais sods – nošaušana par "spiegošanas darbību Vācijas un Latvijas izlūkdienestiem, nodevību Pilsoņu kara frontēs, atrodoties visu Republikas bruņoto spēku virspavēlnieka amatā, militāras slepenas fašistiskās latviešu spiegošanas organizācijas izveidošanā cīņai ar padomu varu".

Līdz ar tiesas spriedumu tajā pašā dienā "Komunarkā" (Maskavas apgabalā) nāvessods tika izpildīts, nošautos turpat arī aprokot. Teju 20 gadus pēc viņa nāves Valsts drošības komitejai tika uzdots pārbaudīt galvenos Vācieša apsūdzības punktus. 1957. gadā viņa spriedums tika atcelts un lieta izbeigta "nozieguma sastāva trūkuma dēļ", Vācietis pēc nāves tika reabilitēts.

Viņš nekad neiestājās komunistiskajā partijā un nemēģināja to darīt. Tāpat Vācietis savā dzīves laikā sarakstījis vairākas grāmatas, atzīmē vēstures doktors Jēkabsons.

(Rakstā izmantota Jura Goldmaņa sastādītās grāmatas "Latvieši PSRS varas virsotnēs. Ilūzijas un traģēdija: 20.gadsimta 20.-30.gadi." Ērika Jēkabsona raksts "Pirmais Padomju Krievijas Bruņoto spēku virspavēlnieks".)

Līdz tam par pilsētas dzejnieku sauktais Aleksandrs Čaks 30. gados radīja poēmu "Mūžības skartie", ko tā laika prese sauca par pieminekli strēlniekiem un jaunu pavērsienu dzejnieka daiļradē. Tomēr Čaka memoriālā dzīvokļa – muzeja galvenā krājuma glabātāja Solvita Elerta atzīst - ""mūžības skarto" strēlnieku tēli ir tie paši brīvību, mīlestību un laimi alkstošie, bravūras pārpilnie "ielas puikas", kas uz pasaules vēstures fona izspēlē episku batāliju un sasniedz mūžību".

Portāls "Delfi" piedāvā Elertas sagatavoto materiālu par Čaka "Mūžības skartajiem".

Poēmu "Mūžības skartie" var nosaukt arī par latviešu strēlnieku varoņeposu. Poēma ir ļoti apjomīga – to veido 24 atšķirīgos laikos sacerētas poēmas; katru poēmu ievada īss notikumu komentārs, kas apdzejotajai epizodei ieskicē nosacītas vēsturiskās aprises. "Mūžības skartie" aptver laikposmu, sākot no 1. Pasaules kara pirmajām kaujām Latvijā un beidzot ar brīdi, kad strēlnieki no Krievijas atgriežas mājās.

"Mūžības skarto" ievaddaļu veido trīs poēmas. "Lūzumā" autors izskaidro strēlnieku cīņas vēsturisko jēgu. Poēmas "Asinsbalss" un "Strēlnieka balss no kapa" ir autora fantāzijas, domas un dialogi ar bojā gājušajiem strēlniekiem un, iespējams, arī pašam ar sevi. Poēmā iekļauti arī dzejojumi par kaujām. Tās ir vairāk mītiskas batālijas, kurās karš izvēršas par Visuma spēku cīņu, nevis reālu vēsturisku notikumu interpretācijas. Poēmā latviešu strēlnieku tēls tiek glorificēts par varenu spēku, kas veido un pārveido pasauli. Citviet tiek stāstīts par izlūkgājienu epizodēm un strēlnieku ikdienu, dažviet darbojas arī reālas vēsturiskas personas. Poēmas kulminācija neapšaubāmi ir "Sprediķis Piņķu baznīcā". Tas nav vēsturisks fakts, jo aprakstītajā laikā 5. Zemgales bataljona vienības neatradās Piņķos un Jukuma Vācieša teiktais sprediķis ir dzejnieka Aleksandra Čaka fantāzijas auglis. Tomēr tas sevī nes milzīgu nacionālas apziņas un emocionālo lādiņu.

Latviešu strēlnieku tēma Čaka dzejā parādās jau trīsdesmito gadu pašā sākumā. Dzejnieks strādāja par dokumentārā izdevuma "Latviešu strēlnieki" (1935–1940) tehnisko redaktoru. Šajā laikā viņam bija pieejami dažādi dokumenti, kuru izpētes gaitā izkristalizējās iecere radīt nozīmīgāku un apjomā plašāku darbu par latviešu strēlniekiem. Viņš radīja poēmas "Asinsbalss", "Kauja pie Plakaniem", "Vēlais viesis". 1937. gadā iznāca "Mūžības skarto" pirmā daļa.

Poēmas "Mūžības skartie" liktenis ir sarežģīts – Čaks par savu darbu saņēma gan atzinību un laurus, gan arī neizpratni un pat nosodījumu. Viņa milzīgais veikums saņēma divus apbalvojumus – 1940. gadā tika piešķirta Annas Brigaderes prēmija un Kultūras fonda godalga. Annas Brigaderes prēmija 4000 latu apmērā līdzi nesa vienprātīgu kritikas cildinājumu un sabiedrības ievērību. Ādolfs Francis žurnālā "Aizsargs" rakstīja: "Tāpat kā Homēra "Iliāda" nesatur diendienas kara notikumu sarakstu, bet rāda izcilas varonības visspilgtākos paraugus, tomēr vienkopus dodot epu par Trojas karu, tā arī A. Čaka atsevišķie dziedājumi, kas gan nav rakstīti rāmajā heksometrā, bet visdažādākajos pantmēros, par šāda rakstura izcilām ainām vienkopus tomēr dod veselu latviešu cīņu laiku – ar ievadu un pavadu vārdiem, kuram līdzīga līdz šim latviešu rakstniecībā trūka."[1]

Annas Brigaderes prēmijas svinīga pasniegšana notika 1940. gada 10. janvārī Rīgas Latviešu biedrības Baltajā zālē. Balvu pasniedza Annas Brigaderes komitejas priekšsēdētājs Līgotņu Jēkabs. Čaks nolasīja trīs fragmentus no poēmām "Pulkvedis Briedis", "Vēlais viesis" un "Izskaņa".

1940. gada 27. janvārī Latvijas konservatorijā notika Annas Brigaderes balvas laureātu Jāņa Medeņa (kas bija pirmais godalgas ieguvējs 1937. gadā) un Čaka literārais vakars. Savukārt 1940. gada 3. februārī Emīlija Banjamiņa par godu Čaka godalgošanai rīkoja tējas vakaru un pieņemšanu izmeklētiem viesiem savās mājās Kr. Barona ielā 12.[2] Arhivārs Kārlis Egle šo notikumu aprakstījis savā dienasgrāmatā: "Vakars noritēja dzīvās literārās sarunās. Pateikdamās A. Čakam un viesiem, Emīlija Benjamiņa solījās sestdienas vakarus turpmāk veltīt šādā, literārām sanāksmēm, padarot tās par tradīciju."[3]

Poēma piedzīvoja vairākus izdevumus ārzemēs, bet padomju Latvijā līdz 1974. gadam par to publiski nerunāja. Čaka "Rakstu" 4. sējumā tika publicēti vienpadsmit poēmas fragmenti, bet 1992. gadā Čaka "Kopotu rakstu" 2. sējumā poēma "Mūžības skartie" piedzīvoja savu sesto iespiedumu pilnā apjomā[4].

Aplūkojot Čaka divdesmito, trīsdesmito gadu daiļradi, jāsecina, ka "Mūžības skartie" ir savdabīgs un Čakam neraksturīgs darbs – kur "mūžības skarto" strēlnieku tēli ir tie paši brīvību, mīlestību un laimi alkstošie, bravūras pārpilnie "ielas puikas", kas uz pasaules vēstures fona izspēlē episku batāliju un sasniedz mūžību.

[1] Francis Ā. (1940). A. Brigaderes godalga//Aizsargs (1),1.

[2] Medne A. (2013). Aleksandrs Čaks un Annas Brigaderes prēmija. Pilsētas variācijas. Aleksandram Čakam veltītās konferences priekšlasījumi, Rīgas pašvaldības kultūras iestāžu apvienība, A. Čaka memoriālais dzīvoklis – muzejs.

[3] Rudzītis J. (1996). Lieluma ābolā kodējs. Rakstnieki par rakstniekiem II, R: Zvaigzne ABC.

[4] Bērsons I. (2008). Čaka strēlnieki mūžības ceļos. R: Jumava.

1916. gada 17. jūlija rītā 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljons, pa ceļam uz Smārdes fronti, kur bija paredzamas smagas kaujas, piestāja Piņķu muižā atpūsties, liecina leģenda. Pulksten 3 pēcpusdienā pulkvedis Jukums Vācietis noturēja runu jeb sprediķi Piņķu muižas vecajā Nikolaja baznīcā. Vieta, kur tas notika, nenovēršami radīja īpašu fonu un noskaņu. Veco mūra baznīcu pildīja vīri, kam "nāve paslēpusies durkļu galos", kā rakstīja Čaks. Tieši atrašanās baznīcā, nevis, piemēram, kādā šķūnī vai barakā, droši vien, padarīja šo brīdi īpašu, un vienkāršajiem, bet iedvesmojošajiem pulkveža vārdiem deva spēku.

Atmodas laikā pie baznīcas atklāts piemiņas akmens, kas veltīts šim notikumam.

Baznīca, kas arī mūsdienās slejas Rīgas ielas un A5 šosejas ielokā, celta 1872. – 1874. gadā, pēc arhitekts Johana Daniela Felsko projekta, par Rīgas Rātes līdzekļiem. Pirms tam gan šajā vietā jau atradusies baznīca, kas celta 1662. gadā, bet 1766. gadā tā paplašināta, teikts Latviešu konversācijas vārdnīcas 16. sējumā.

Pulkvedis, vismaz Čaka poēmā, iedvesmojās no altārgleznas. Tajā redzams, kā Jēzus iet pa ūdens virsu un negrimst, bet Pēteris grimst, jo baidās, tāpēc Kristus viņu tur aiz rokas. Lūk, uz šo gleznu tad arī pulkvedis licis lūkoties vīriem, kas gatavojās doties smagā kaujā, un ticēt saviem spēkiem, jo viņi cīnīsies par savu zemi.

"− Zemgalieši, lūkojiet šo gleznu,
Svēto gleznu velvju iedobumā. −
Rāda viņš ar savu strupo pirkstu.
Balss kā bazūne skan biezos mūros."

Altārglezna arī tagad skatāma baznīcā. Izrādās, ka tā iegādāta par vācu draudzes ziedojumiem, 100 sudraba rubļiem, 18. – 19. gadsimtā, teikts apgāda Zinātne 1996. gadā izdotajā Johana Kristofa Broces grāmatā "Zīmējumi un apraksti". Vēlāk tā pārnesta uz jaunuzcelto baznīcu. Šī altārglezna atjaunota 2012. gadā.

Jāpiebilst, ka karš Piņķiem pāri gāja vēl pēc trim gadiem - 1919. gada 23. maijā tur tika izcīnīta nozīmīga uzvara Rīgas atbrīvošanas kaujās. Par godu šī notikuma 20 gadu atcerei 1939. gada 23. maijā pēc tā laika Valsts un ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa iniciatīvas draudze un baznīca ieguva Jāņa vārdu, teikts Piņķu draudzes mājaslapā. Par Jāņa baznīcu to dēvē arī tagad.

Interesanti, ka arī padomju laikos baznīca saglabājusies visai labā stāvoklī, un to, pateicoties Bulduru dārzkopības tehnikuma direktoram Mārim Eihem, nepārvērta par noliktavu kā daudzas citas.

Pirms 12 gadiem baznīca izremontēta, bet 2006. gadā tur atjaunotas vēsturiskās ērģeles.

17. jūlijā baznīcā notika piemiņas pasākums "Savam spēkam, zemgalieši, ticiet!" par godu Jukuma Vācieša uzrunas simtgadei.