Virsraksta jautājumā liktais vārds "dārgāks" ir domāts gan tiešā, gan pārnestā nozīmē - attiecībā uz lietām, kas katra atsevišķi un visas kopā ir atslēgvārdi, domājot par Latviju šodien, ne tikai kā rezultātu 25 gadiem pēc neatkarības atjaunošanas, bet arī kā pamatu nākotnei.
Ar nacionālo kapitālu, lai kā gribētos būt optimistam, ir pašvaki rezultāti. Precīzāk, ar kapitālu un tā lomu valsts dzīvē. Par nacionālo kapitālu savulaik tika deklarēti viens otrs izpārdots koncerns un tolaik lielākās ostas uzņēmumi, kur nu jau vietējie pārliecinošā mazākumā, un vēl arī banka, kuras reklāmas sludināja "Mēs zinām, kā."
Tam visam velkas līdzi ekonomikas un politikas saplūšanas, un korupcijas astes, līdz ar to daļa jau ievērojama mēroga vietējo uzņēmēju lielākoties distancējas no sabiedriskās un publiskās dzīves. Bet sabiedriskajos procesos tas rada pārrāvumu un iztrūkumu, un šī kapitāla netiešā vērtība jeb sabiedriskais labums sarūk, ja vien neskaita klasiskās labdarības, par ko vairumam gan nav, ko pārmest.
Viens no punktiem 1990.gada 4.maija Neatkarības Deklarācijā paredz garantēt (Latvijas un citu valstu pilsoņiem, kas dzīvo Latvijā) sociālās, ekonomiskās un kultūras tiesības, kā arī politiskās brīvības, kuras atbilst vispāratzītām starptautiskām cilvēktiesību normām. Šis ir ļoti niansēts jautājums. Tiesības un brīvības it kā ir, tomēr iespējas tās realizēt daudziem ir ļoti ierobežotas, gan pašu iespēju, gan citu radīto šķēršļu dēļ.
Tas attiecas arī uz, ko gribas īpaši pieminēt, vārda un informācijas brīvību, kuras šķietamība patērētājam ikdienā ir vēl jo grūtāk pamanāma. Dažos gadījumos iemesli ir, kā reiz teica klasiķis, "jo vēders Dievs visaugstākais", citreiz - pat līdz galam grūti izskaidrojams un aptverams cilvēciskās un pilsoniskās atbildības deficīts. Līdz ar to brīvību un tiesību cena kļūst augsta, bet vērtība ne vienmēr līdzvērtīga, īpaši, kad tiesiskums ir ļoti atšķirīgs no taisnīguma.
Uzskatāmākais piemērs ir dažas skaļākās izmeklēšanas un tiesu prāvas, kas ir tādā stadijā vai ar tādiem rezultātiem, ar kādiem nu tās ir, bet ar šādiem simboliskiem piemēriem šis temats nebūt neaprobežojas, tie patiesībā ir tikai neliela aisberga redzamā daļa, no kuras izriet tas, kādi ir valsts pilsoņi, kam pieder vara.
Visbeidzot, vara. Tā ir mainījusies, bet saglabājusies. Tā ir tuvinājusies ar tautu, kad ir bijusi nepieciešamība vai apstākļi uz to ir spieduši, bet ļoti attālinājusies, kad bijuši citi kārdinājumi. Veidojusi ciešas attiecības ar privāto kapitālu un izveidojusi to tādu, kāds nu tas ir, skatīt iepriekš. Tikmēr liela daļa kapitāla vēl arvien ir valsts, tātad, pilsoņu īpašumā un varas pārvaldībā, un kārdinājumi vēl ir priekšā.
Vara ir arī veidojusi brīvību un tiesību ietvarus un interpretācijas. Tās ir bijušas gan pilnvērtīgas, gan fiktīvas, gan sabiedrībai noderīgas, gan manipulatīvas. Bet pāri visam - vara arvien pieder visiem pilsoņiem. Tiem pašiem, kuriem pieder arī brīvības, tiesības un kapitāls. Un katram iespējas noteikt prioritātes, kas viņam dārgāks. Un, ja kāds saka, ka patiesībā cena ir pavisam cita, vai ir jāpārdod tas, kas šķiet nepārdodams, ir iespēja un pat arī pienākums - nebūt vientiesīgam.
Filmu "4.maija republika" var noskatīties
www.vimeo.com/ondemand/4maijarepublika
