Bijušais Saeimas deputāts un iekšlietu ministrs Jānis Ādamsons uzvarējis Latvijas valsti Eiropas Cilvēktiesību tiesā (ECT), kas par pamatotu atzinusi bijušā politiķa prasību pret valsti par aizliegumu kandidēt viņam kā bijušajam Valsts Drošības komitejas (VDK) virsniekam kandidēt Saeimas vēlēšanās.
Ministrija norādīja, ka tiesa otrdien ar sešām balsīm pret vienu atzinusi, ka ir noticis Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas pārkāpums. Tiesa uzskatījusi, ka Saeimas vēlēšanu likums, uz kura pamata iesniedzējam, kā bijušajam VDK virsniekam tika liegts kandidēt Saeimas vēlēšanās, nav pietiekoši skaidri un precīzi definēts, ņemot vērā kādreizējā VDK plašo darbības spektru. Līdz ar to tiesa uzskatījusi, ka šī definīcija ir ļoti plaši piemērojama, kas var kalpot par pamatu tiesību ierobežojumiem.
Tiesa uzsvērusi arī savulaik Satversmes tiesas iepriekš atzīmēto. Proti, likumdevējam būtu jāparedz iespēja individualizēt Saeimas vēlēšanu likumā noteikto ierobežojumu, ņemot vērā katra atsevišķā indivīda nopelnus un sasniegumus Latvijas Republikas labā. Šajā sakarā tiesa uzskatījusi, ka, ņemot vērā laika posmu, kas pagājis kopš ierobežojumu pieņemšanas, šādas individualizēšanas nozīme ir tikai pieaugusi.
Tāpat tiesa norādījusi, ka Ādamsons savulaik bijis Aizsardzības spēku Robežsargu brigādes priekšnieks, vēlāk iekšlietu ministrs, un nav veicis nedemokrātiskās darbības vai paudis nedemokrātiskas idejas, kas viņu raksturotu kā bijušajam padomju režīmam lojālu personu.
Tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš (TB/LNNK) ir paudis neapmierinātību ar šādu ECT spriedumu un norādījis, ka tiesas lēmuma par spīti, Saeimas vēlēšanu likumā jābūt ierobežojumiem kandidēt tām personām, kas ir vai ir bijušas PSRS, Latvijas PSR vai ārvalstu valsts drošības dienestu izlūkdienestu vai pretizlūkošanas dienestu štata darbinieki. Bērziņš nolēmis aicināt valdību lūgt, lai lieta tiktu nodota izskatīšanai ECT Lielajā palātā.
Ādamsons par bijušo VDK aģentu tika atzīts tikai 2002.gadā - pēc 10 gadus ilgušas ievērojamas militārās un politiskās karjeras. Tāpēc tiesa secinājusi, ka Latvijas iestādes ir pārkāpušas tām atvēlētās rīcības brīvības robežas attiecībā uz iesniedzējam noteiktajiem vēlēšanu tiesību ierobežojumiem.
Pēc Kijevas Augstākajā Jūras politiskajā karaskolā apgūtās specialitātes "jūras kara flotes kara - politiskais stūrmanis", Ādamsons laikā no 1979.gada oktobra līdz 1992.gada maijam dienēja dažādās PSRS Valsts drošības komitejas Robežapsardzības karaspēka vienībās Tālajos Austrumos - sākotnēji kā Jūras kara flotes kuģa komandiera vietnieks politiskajā darbā; vēlāk, pēc Jūras kara flotes 3.ranga kuģa kapteiņa pakāpes saņemšanas 1987.gada maijā, kā Jūras kara flotes daļas štāba priekšnieka vietnieks izlūkošanas darbā Malokuriļskā. Īsi pirms demobilizācijas no PSRS Valsts drošības komitejas Robežapsardzības karaspēka Ādamsons bija Jūras kara flotes Otrā apmācību centra komandiera vietnieks Nahodkā, Piejūras apgabalā.
Pēc demobilizācijas 1992.gada 7.jūnijā Ādamsons atgriezās Latvijā, kur pēc viņa lūguma viņš tika iesaukts aktīvajā militārajā dienestā Latvijas Republikas Aizsardzības spēkos. Laikā no 1994.gada 14.aprīļa līdz 1994.gada 25.novembrim Ādamsons bija Latvijas Republikas Aizsardzības spēku Robežsargu brigādes priekšnieks.
Laikā no 1994.gada 10.novembra līdz 1995.gada 21.decembrim Ādamsons bija iekšlietu ministrs.
1995.gada 7.novembrī Ādamsons kļuva par 6.Saeimas deputātu no savienības "Latvijas ceļš". 1998.gada 20.jūlijā Satversmes aizsardzības biroja Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs informēja 6.Saeimas Prezidiju, ka Ādamsons, saskaņā ar ierakstiem viņa virsnieka apliecībā ir "uzskatāms par PSRS Valsts drošības komitejas štata darbinieku". 1998.gada 28.jūlijā 6.Saeimas Prezidijs iesniedza pieteikumu Ģenerālprokuratūrai par iesniedzēja sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu.
1998.gada 24.septembrī Reabilitācijas un Specdienestu lietu prokuratūras sagatavotais prokurora atzinums apstiprināja, ka PSRS Robežsardzes karaspēks bija PSRS Valsts drošības komitejas struktūrvienība un tāpēc Ādamsons ir uzskatāms par PSRS Valsts drošības komitejas štata darbinieku. Attiecīgi, iesniedzēja pārbaudes lietas materiāli tika nosūtīti Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesai iesniedzēja sadarbības fakta ar Valsts drošības komiteju konstatēšanai.
1998.gada 3.novembrī 7.Saeimas Mandātu un iesniegumu komisija apstiprināja visu Saeimā ievēlēto deputātu, t.sk. arī iesniedzēja mandātus. Lēmums tika balstīts uz to, ka līdz tiesas sprieduma pasludināšanai, nav pamata anulēt iesniedzēja mandātu.
2000.gada 3.martā Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesa konstatēja, ka Ādamsons ir bijis PSRS Valsts drošības komitejas Robežsardzes karaspēka štata darbinieks laikā no 1981.gada 26.augusta līdz 1992.gada 6.jūnijam. Par šo spriedumu Ādamsons iesniedza apelācijas sūdzību, kuru vēlāk atsauca.
2002.gada 7.augustā Centrālā vēlēšanu komisija svītroja iesniedzēju no LSDSP iesniegtā deputātu kandidāta saraksta 8.Saeimas vēlēšanās, jo viņš neatbilda deputāta kandidāta prasībām, kas bija noteiktas "Saeimas vēlēšanu likuma" 5.panta 5.punktā. 2002.gada 14.augustā Ādamsons par šo Centrālās vēlēšanu komisijas lēmumu iesniedza sūdzību Rīgas pilsētas Centra rajona tiesā.
2002.gada 20.augustā Rīgas pilsētas Centra rajona tiesa noraidīja iesniedzēja sūdzību. Par minēto lēmumu Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta priekšsēdētājs iesniedza protestu Augstākās tiesas Senātam. 2002.gada 9.septembrī Augstākās tiesas Senāts noraidīja iesniegto protestu, atstājot spēkā 2002.gada 20.augusta Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas lēmumu.