Satversmes tiesa (ST) atzinusi, ka Izglītības likuma norma, kas nosaka absolūtu aizliegumu strādāt par pedagogu personai, kura tikusi sodīta par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu, neatbilst Satversmei, portāls “Delfi” uzzināja tiesā.
Izglītības likuma 50. panta pirmās daļas 1. punkts noteic, ka par pedagogu nedrīkst strādāt persona, kas sodīta par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu (neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas), izņemot gadījumu, kad pēc sodāmības dzēšanas vai noņemšanas Ministru kabineta noteikta institūcija, izvērtējusi, vai tas nekaitē izglītojamo interesēm, ir atļāvusi strādāt par pedagogu personai, kas bijusi sodīta par tīšu kriminālpārkāpumu vai mazāk smagu noziegumu.
Ministru kabinets nosaka kārtību, kādā tiek izvērtēts, vai atļauja šādai personai strādāt par pedagogu nekaitēs izglītojamo interesēm.
Savukārt Satversmes 106. panta pirmais teikums nosaka, ka "ikvienam ir tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai".
Lieta ST tika ierosināta pēc Raivja Veinberga pieteikuma, kurā viņš norādījis, ka kopš 1998. gada strādā par pedagogu. Savulaik 1994. gadā viņš esot notiesāts par tīša smaga nozieguma izdarīšanu. Ņemot vērā šo faktu, izglītības iestādes, kurās viņš strādāja par pedagogu, izbeidza ar viņu darba tiesiskās attiecības. Veinbergs pauda uzskatu, ka tādējādi ir aizskartas viņam Satversmes 106. pantā garantētās tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai. Apstrīdētājā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums neesot samērīgs.
ST nolēma izvērtēt Izglītības likuma 50. panta 1. punkta satversmību ne tikai attiecībā uz personu, kura sodīta par tīša smaga nozieguma izdarīšanu, bet arī uz personu, kura sodīta par tīša sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu.
Apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums attiecas uz ikvienu personu, kura sodīta par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu. Tas nepieļauj izņēmumus. Turklāt šāds aizliegums ir noteikts uz mūžu, proti, tas ir spēkā neierobežotu laiku arī pēc sodāmības noņemšanas vai dzēšanas. Tādēļ ST secināja, ka šāds aizliegums uzskatāms par absolūtu.
ST vērtēja normas atbilstību Satversmei, tiktāl ciktāl tā nosaka absolūtu aizliegumu personai, kura tikusi sodīta par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu, strādāt par pedagogu, informēja tiesā.
ST norādīja, ka pedagoga profesija ir uzskatāma par sabiedriski nozīmīgu profesiju. Pedagogam ir būtiska loma ne tikai izglītības kvalitātes un zināšanu nodrošināšanā, bet arī izglītojamā attieksmju un vērtību veidošanā, tādēļ likumdevējs ir tiesīgs noteikt personām, kuras vēlas strādāt par pedagogu, stingras prasības, kas attiecas ne tikai uz profesionālo kvalifikāciju un prasmēm, bet arī uz personību un iepriekšējo pieredzi.
Ja likumdevējs ir paredzējis šādas prasības, tad tās vērtējamas kā Satversmes 106. pantā noteikto pamattiesību ierobežojumi. ST atzina, ka apstrīdēto normu tiek ierobežotas personai Satversmes 106. panta pirmajā teikumā noteiktās tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos.
ST secināja, ka no apstrīdētās normas izrietošais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu. Turklāt šim ierobežojumam ir leģitīms mērķis, proti, citu cilvēku tiesību, sabiedrības tikumības un labklājības aizsardzība.
Izvērtējot pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, ST secināja, ka absolūts aizliegums par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu sodītai personai strādāt par pedagogu ir piemērots līdzeklis pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķu sasniegšanai.
Tāpat ST secināja, ka likumdevējs ir pamatojis nepieciešamību saglabāt absolūtu aizliegumu strādāt par pedagogu ikvienai personai, kura sodīta par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu. Tomēr no apstrīdētās normas izstrādes materiāliem nebija gūstams apstiprinājums tam, ka likumdevējs būtu izvērtējis, vai patiešām katrā gadījumā, kad ar noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu ir apdraudētas noteiktas personas, sabiedrības vai valsts intereses, aizliegums strādāt par pedagogu ir pamatots.
ST arī nekonstatēja, ka pēc apstrīdētās normas pieņemšanas likumdevējs būtu pārskatījis absolūtā aizlieguma saglabāšanas nepieciešamību.
ST norādīja, ka, nosakot absolūtu neterminētu aizliegumu un neparedzot nekādu iespēju to pārskatīt, likumdevējam ir jāpārliecinās par to, vai ar šo aizliegumu radītās tiesiskās sekas ir samērīgas.
Nosakot iepriekš sodītai personai aizliegumu strādāt par pedagogu, nozīme ir ne tikai tam, pret kādām interesēm persona vērsusies, izdarot attiecīgo noziegumu, bet arī šo personu raksturojošiem kritērijiem. Jāņem vērā, ka personas attieksme pret pašas izdarīto noziedzīgo nodarījumu, kā arī vērtību sistēma laika gaitā var mainīties, atzīmēja ST.
No apstrīdētās normas izstrādes un pieņemšanas dokumentiem ST neguva apstiprinājumu tam, ka likumdevējs, nosakot absolūtu aizliegumu strādāt par pedagogu, būtu apspriedis to pēc būtības un pamatojis absolūtā aizlieguma nepieciešamību.
ST atzina, ka likumdevējam, nosakot absolūtu aizliegumu, ir ne tikai jāpamato šāda aizlieguma nepieciešamība, bet arī jāpārliecinās par to, ka absolūts aizliegums ir vienīgais līdzeklis, ar kuru var sasniegt pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi.
No apstrīdētās normas izstrādes un pieņemšanas dokumentiem ST neguva apstiprinājumu tam, ka absolūts aizliegums strādāt par pedagogu ikvienai personai, kura sodīta par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu, ir vienīgais pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķu sasniegšanas līdzeklis.
ST secināja, ka pastāv citi saudzējošākie līdzekļi, kas, ņemot vērā ar noziedzīgo nodarījumu apdraudētās intereses, mazāk ierobežotu personai Satversmes 106. pantā noteiktās pamattiesības.
Ņemot vērā vienīgi to, ka persona ir sodīta par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu, un nevērtējot konkrēto gadījumu individuāli, ne vienmēr ir iespējams gūt pilnīgu pārliecību par to, ka sodāmības fakts ir neatgriezeniski ietekmējis potenciālā pedagoga personību.
ST arī norādīja, ka, ievērojot to, ka noziegums, par kuru persona sodīta, ir smags vai sevišķi smags, likumdevējs ir tiesīgs noteikt arī papildu nosacījumus, kam jābūt izpildītiem, lai varētu tikt individuāli vērtēta personas piemērotība pedagoga darbam.
Tāpat pēc aizlieguma nepieciešamības izvērtēšanas un pamatošanas likumdevējs ir tiesīgs noteikt, ka agrāk pastrādātu konkrētu tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu gadījumā absolūts aizliegums strādāt par pedagogu ir vienīgais leģitīmo mērķu sasniegšanas līdzeklis.
ST atzina, ka iespēja izvērtēt to, vai persona, kura sodīta par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu, drīkst strādāt par pedagogu, ļautu pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus – citu cilvēku tiesību, sabiedrības tikumības un labklājības aizsardzība – sasniegt tādā pašā kvalitātē, kādā tie tiek sasniegti tagad. Vienlaikus tad tiktu mazāk ierobežotas par tīšiem smagiem vai sevišķi smagiem noziegumiem sodīto personu pamattiesības, jo atsevišķos gadījumos, kad Izglītības kvalitātes valsts dienests secinātu, ka tas nekaitēs izglītojamo interesēm, tās drīkstētu strādāt par pedagogu.
ST arī uzsvēra, ka iespēja individuāli izvērtēt, vai persona, kura sodīta par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu, drīkst strādāt par pedagogu, tai nebūt negarantē tiesības uz konkrēto nodarbošanos.
ST secināja, ka apstrīdētajā normā noteiktais ierobežojums neatbilst samērīguma principam un līdz ar to apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 106. pantam.
ST nosprieda atzīt Izglītības likuma 50. panta 1. punktu, ciktāl tas nosaka absolūtu aizliegumu personai, kura tikusi sodīta par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu, strādāt par pedagogu, par neatbilstošu Satversmes 106. pantam un spēkā neesošu no 2018. gada 1. jūnija.
Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.
