Portāls "Delfi" piedāvā ieskatu tajā, ko Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) arhibīskaps Jānis Vanags un Latvijas Romas katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps – metropolīts Zbigņevs Stankevičs teikuši un ko lielākajos kristiešu svētkos – Lieldienās – vēlējuši pēdējos trīs gados.
2015. gadā vēstījumā Lieldienās, kas publicēts LELB laikrakstā "Svētdienas Rīts", arhibīskaps Jānis Vanags skubina neaizmirst "Dieva Lieldienu dāvanu", kurš izcīnījis uzvaru pār nāvi un pasniedzis katram konkrēti, aicinot katru pieaugt ticībā un dzīvot kā tādiem, kuri zina, ka Kristus ir augšāmcēlies.
"Ir tāds termins "forsmažors (force majeure)" jeb nepārvarama vara. Apstākļi, kurus nevar mainīt, – dabas katastrofa, bīstama epidēmija, valsts apvērsums, karš (..) Taču ir viens "forsmažors", ko mēs ar mīlestību un rūpību gatavojam paši un vēl maksājam par to naudu. Tas ir kapakmens (..). Stāvot pie tuva cilvēka akmens, mēs esam šajā pusē un viņš – tajā, un mēs tur neko nevaram grozīt. Reiz mēs paši būsim viņā pusē, bet šajā paliks visa mūsu dzīve. Kapakmens ir kā nepārvarama vara, kas izmaina visu."
"(..) Lieldienu rītā grēkam, velnam un nāvei atausa tas, ka Kungs Jēzus ir nepārvarama vara (..) Nekad neaizmirsīsim Dieva Lieldienu dāvanu! Bez mūsu nopelna, bez tā, ka mēs būtu tādas mīlestības cienīgi, uzvara pār nāvi ir izcīnīta un pasniegta – ne tikai cilvēcei, bet konkrēti katram no jums. (..)"
"Pieaugsim ticībā savā sirdī un ar muti un dzīvi apliecināsim Viņa augšāmcelšanos citiem, sevišķi mīļajiem, lai pie skaisti nopulētā akmens varam stāvēt nevis kā nepārvaramas varas priekšā, bet zinot, ka tas ir kilometru stabs ceļā uz Tēva mājām, kur reiz pulcēsies visi, kas ticējuši viņa Augšāmceltajam Dēlam".
Ar pilnu vēstījuma tekstu iespējams iepazīties šeit.
Lieldienas ir cerības svētki, jo tie dod jēgu mūsu dzīvei, palīdzot paskatīties uz mūsu grūtībām un sāpēm no citas perspektīvas, savā apsveikumā 2015. gada Lieldienās pauda Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs.
Viņš ir pārliecināts, ka šie svētki atklāj arī ļaunuma noslēpumu. "Kristus augšāmcelšanās mums parāda, ka grēks nogalina, bet tam nepieder pēdējais vārds. Tas pieder dzīvībai," uzsver metropolīts.
Kristus augšāmcelšanās atklāj, ka ļaunais var tikt uzveikts tikai ar labu, norāda Stankevičs, turpinot, ka pašā cilvēkā nav šāda spēka un ļaunumu var uzvarēt tikai Dieva spēkā, Svētā gara spēkā.
"Atzīstot savu vājumu, mēs kļūstam spējīgi uzvarēt ļauno paši sevī un mūsu apkārtnē," viņš skaidro.
Metropolīts Lieldienās novēl patiesu prieku par Kristus augšāmcelšanos. "Lai šie svētki atjauno mūsos cerību un dod jaunu jēgu mūsu dzīvei!"
2014. gadā savā Lieldienu sprediķī Rīgas domā, pārdomājot kristietības centrālo – Kristus nāves un augšāmcelšanās – vēsti, Vanags pievēršas Dieva mīlestības apcerei, iezīmējot robežu starp cilvēka nepilnīgumu un Dieva mīlestību, kas šo nepilnīgumu un grēkus apklāj, "pretī" prasot vien piedot pašiem sev, dzīvot atjaunotu dzīvi, lai pēc tam mīlētu savu tuvāko kā sevi pašu arī redzot viņa nepilnīgumu un grēcīgumu.
Kristus un kaimiņi kāpņutelpā
"Tad lūk – vislielākais brīnums man šķiet tas, ka Kristus vispār nonāca kapā. Dievs, pats dzīvības avots nonāk kapā! Ko viņš tur meklēja?! Tavu sabiedrību. Jo kur tad cilvēku visdrošāk var atrast? Dzīvē mēs staigājam dažādus ceļus, uzturamies dažādās vietās. Taču, kad mūžs ir galā un ir sasniegta galastacija, kad atskan pavēle visiem izkāpt, tad ikviens esam kapā. Tur Kristus apguļas kā viens no mums. Ne lai pasauli tiesātu, bet lai pasauli glābtu. Īstais brīnums ir tas, ka Dievs nevis pacieš mūs kā nevīžīgus, trokšņainus kaimiņus vienā kāpņu telpā, cerot, ka pēc 70 vai 80 gadiem mēs aizvāksimies, bet apmaina savu debesu troni pret kapa bedri tādēļ, lai mani, tādēļ lai tevi, tādēļ lai katru no mums varētu ievest savā Debesu valstībā. (..)"
Ikdienišķās kurpēs uz balli pie karaļa
"(..) padomāsim pie sevis – Dievs grib ar mani būt kopā debesu svētlaimē mūžīgi? Ko tas nozīmē? Cik ļoti Dievs man uzticas, ja ir gatavs ielaisties ar mani uz tik ilgu tuvumu! (..) Nupat kādā portālā lasīju, ka stila eksperti bija mani nokritizējuši par apaviem, kādos biju atnācis uz vakariņām ar karali. Es gan uzvilku labākos, kādi man ir, taču vienalga tie esot bijuši pārāk ikdienišķi. Tur bija rakstīts, ka nākt kurpēs tieši no kapa malas pie karaļa esot necieņa pret augsto personu. Tad iedomāsimies, ka pats debesu Ķēniņš, karaļu Karalis, tevis dēļ, manis dēļ ierodas nevis uz vakariņām, bet uz krusta nāvi. Ne svētku apavos, bet izģērbts kails. Ne pie kapa malas, bet kapā iekšā – lai tikai būtu kopā ar mums (..) Dieva mīlestība ar milzu burtiem ir rakstīta pāri visai pasaulei, taču visskaidrāk tā ir izlasāma Kristus nāvē un augšāmcelšanās brīnumā".
Pie "Rimi" kases
"Nu un ko mēs par to? Pirms pāris dienām es stāvēju garā rindā pie kases veikalā "Rimi". Kad jau biju tuvu kasei, blakus atvēra vēl vienu kasi. Kasierīte sauca: "Nāciet pie manis visi, kas esat nostāvējušies un nogaidījušies!" Kā cilvēki steidzās! Bet es jau biju izlicis savus pirkumus uz lentas. Un cilvēki, kas bija pēdējie, tālu aiz manis, pēkšņi bija man priekšā. Cik laimīgi un lepni viņi izskatījās! Viņi bija ieguvuši vismaz 5-10 minūtes. Kristus sauc: "Nāciet pie manis visi, kas esat nopūlējušies un iztvīkuši, es jūs gribu atvieglināt! Es dodu jums mūžību." Vai par to esam tikpat sajūsmināti (..)?"
"(..) Mēs dzīvojam vēl tik labklājīgi un mierīgi, lai drīzāk steigtos pie kases, nekā pie Kristus. Citādi ir kristiešiem, ko režīms ticības dēļ met cietumos un nogalina. Citādi ir cilvēkiem, kas zaudē tuviniekus, grūstot namiem, zemestrīcēs un plūdos. (..) Kad viss, ko savā dzīvē esam centušies sasniegt, piepeši kļūst trausls un nenoturams, tad ieraugām, cik akli un muļķīgi ir priecāties par iegūtām piecām minūtēm pie kases vai tamlīdzīgiem niekiem, bet Kristus apsolījumu – neviens jūs neizraus no manas rokas – nolikt plauktā vēlākam laikam. (..)"
"Nāciet!" un "Ejiet!"
"Kad mums nepelnīti dāvina kaut ko tik lielu, nevilšus sāc domāt, ko dot pretī. Ko Kungs Jēzus varētu gribēt no manis? (..) Ko es viņam vispār spēju dot? Tajā, ko viņš cilvēkiem saka, dominē divi vārdi – "Nāciet!" un "Ejiet!" Nāciet un ticībā satveriet visu, ko es jums dodu (..). Kristus saka – es jums piedodu, ja nožēlojat, lai dotu iespēju atgriezties, mainīties un augt. Dziedina nevis tiesāšana, bet žēlastība.
Ejiet un dariet savam tuvākajam to, ko es esmu darījis jums. Mīliet ar tādu pašu mīlestību. Ja Kungs Jēzus mudina mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu, tad varbūt tiešām mums vispirms jāiemācās pieņemt un mīlēt sevi, arī redzot savu nepilnību un grēcīgumu. Daudziem vajadzētu beidzot piedot sev un nemocīt sevi ilgāk tur, kur Kristus jau sen ir piedevis, bet dzīvot atjaunotu dzīvi – lai pēc tam mīlētu savu tuvāko kā sevi pašu. Nevis tādēļ, ka šim tuvākajam nebūtu trūkumu, nevis neskatoties uz viņa grēkiem, bet arī tos redzot. (..)"
Ar pilnu arhibīskapa Vanaga sprediķa tekstu iespējams iepazīties šeit.
2014. gadā sprediķī Lieldienu svētajā misē sv. Jēkaba katedrālē Rīgas arhibīskaps – metropolīts Zbigņevs Stankevičs pievērsās Kristus augšāmcelšanās faktam, norādot uz labās gribas nepieciešamību, lai to pieņemtu, jo, "kas nevēlas ticēt, vienmēr atradīs argumentus, kāpēc neticēt". Viņš uzsver, ka Latvijas un Eiropas garīgā atdzimšana ir iespējama, taču, lai tas notiktu, nepieciešams atzīt un pieņemt Kristu, ļaut šai garīgajai realitātei caurstrāvot mūsu dzīvi.
Jāizmanto smadzenes
"(..) Viņš tika uzmodināts no miroņiem, augšāmcēlās (..) lielākajai daļai ir aicinājums šo faktu pieņemt ticībā. (..) No tā secinām - vispirms ir jāstrādā, jāizmanto savas smadzenes. Un ir vajadzīga arī labā griba. (..)"
"(..) Viņa vārdi apsūdz pasauli. Toreiz Viņš tika nogalināts, jo bija neērts. Bet vai šodien Viņš būtu bijis ērts? Es te nesen teicu: jā, Rietumu pasaulē Viņu tagad nepiesistu krustā, bet mēģinātu sagraut Viņa publisko tēlu, diskreditētu un kompromitētu tā, lai neviens neklausās. Tas būtu pirmais. Bet otrais, ko izdarītu - visticamāk ieliktu aiz restēm. Vismaz tajās valstīs, kur likumi attiecībā par homofobiju un ģimenes lietām, visādām netradicionālajām savienībām ir aizgājuši tik tālu. Jēzus būtu pret to nostājies, Viņu iesēdinātu aiz restēm kā homofobu un tādā veidā apklusinātu (..)".
Dancis ap zelta teļu
"Ja mēs paņemam zem lupas mūsdienu Rietumu civilizācijas situāciju - tad ko mēs tur redzam? Mēs redzam, kā saka apustulis Pāvils: "Visu ļaunumu sakne ir mantkārība" jeb mīlestība uz naudu. Mēs redzam, ka mūsdienu pasaule danco ap zelta teļu, kas bija Vecajā Derībā. Gribu, lai jūs saprotat - nauda nav ļaunums pats par sevi. Nauda Dieva plānā ir līdzeklis, ar kuru sasniegt pozitīvus mērķus. Nauda ir, lai kalpotu cilvēkiem. Bet mūsdienās ļoti daudzos gadījumos cilvēks naudas dēļ tiek izmantots, nauda ir mērķis. Naudas dēļ notiek cilvēku tirdzniecība, (..) ja naktsklubi pārvēršas par izvirtības vietu, vai spēļu nami un kazino pārvēršas par vietu, kur cilvēku padara atkarīgu, tad tas nav saskaņā ar Dieva plānu. Tā ir nāves civilizācija, kura šeit pastāv."
"(..) Seksualitāte tika atdalīta no bērna radīšanas, dzimtas turpināšanas un arī no cilvēka personas integritātes un padarīta vienīgi par baudas līdzekli, pašmērķi. Un šodien mēs redzam tā augļus - lielākā daļa ģimeņu šķiras, bērnu nav, un Eiropa izmirst. (..)"
Viss labais Latvijā – caur Jēzus Kristus augšāmcelšanos
"(..) Patiesībā viss labais, kas ir mūsos, arī Latvijā un Eiropā, ir ienācis caur Jēzus Kristus augšāmcelšanos, kas nemanāmā veidā bijusi klātesoša kopš tā brīža, kad to sāka sludināt."
"Latvijas un Eiropas atdzimšana ir iespējama. Bet, lai tas varētu notikt, mums vajag reāli pagriezties pretī Jēzum Kristum, kurš ir augšāmcēlies, sākt Viņu respektēt, nevis teikt: šodien tas vairs nav modē; kas tie tādi baušļi, priekš kam pirmslaulību šķīstība; kontracepcija taču šodien ir pats par sevi saprotams. (..) Patēriņa mentalitāte ir tik dziļi mūsos iesēdusies un uzstādījumi, kas Rietumu civilizācijas pamatos ir pamainījušies, mūsos tik ļoti sūcas iekšā, ka mēs to pat nepamanām."
"(..) Diemžēl Eiropa ir aizmigusi. Un tas, ka Latvija kaut kā netiek uz priekšu, nozīmē, ka arī Latvija ir aizmigusi. Tas nozīmē, ka Evaņģēlijs vēl nav iedzīvināts, ka tā Vēsts teorētiski tiek respektēta, bet, kad nonākam pie reāliem lēmumiem politikā, parlamentā, mūsu ikdienas dzīvē, tad pielaižam kompromisus, noignorējam, piekāpjamies."
Ar pilnu arhibīskapa – metropolīta Stankeviča sprediķa tekstu iespējams iepazīties šeit.
2013. gada Lieldienu sprediķī arhibīskaps Jānis Vanags pievēršas Jēzum Kristum kā "īsta cilvēka" paraugam, uz kuru raugoties, "var redzēt daudz no mūsu pašu dzīves" un arī "cilvēka dzīvi paša Dieva izpildījumā", aicinot pievērsties Kristus nāves un augšāmcelšanās nestajai piedošanai, kas ir "Lieldienu viduspunkts", sajust slāpes pēc Kristus tuvuma, satvert to un nest arī citiem.
Šaha pulkstenis, ko nevar apturēt
"Jēzus dzīve nebija atvaļinājums dienvidu kūrortā. Dievs izvēlējās pasaulē dzīvot īstu, izaicinājumiem un pārbaudījumiem pilnu dzīvi. Viņu apmeloja, nodeva, sagūstīja, mocīja un sita krustā. Viņš mira agonijā, un pat kapā nebija atdusas – viņš nokāpa ellē un skatīja pekles šausmas. Raugoties uz Jēzu, mēs viņa mūžā varam ieraudzīt daudz ko no savējā (..)"
"Viena lieta Jēzum noteikti bija kopīga ar mums – arī viņš juta tuvojamies galu. Es to tā pa īstam sāku izjust, kad man bija gadu 15 vai 16. Manā istabā par laikrādi bija šaha pulkstenis, kas skaļi tikšķēja. Man likās, ka tā ir giljotīna, kas ar katru tikšķi nocērt manai dzīvei vienu sekundi un tuvina mani kapam. Tad vēl ik pa stundai nokrita karodziņš, par zīmi, ka laiks iztecējis. Beigās nevarēju vairs izturēt un apturēju pulksteni, bet laiku jau apturēt nevar. Jēzus zināja, kas viņu gaida. Visu mūžu viņš dzīvoja krusta ēnā (..) Varbūt arī mūsu dzīvē ir kāda liktenīga ēna, kāda stigma, kas apzīmogo katru mūsu mirkli? (..)"
Iznākšana no kapa
"Lieldienu rītā viss bija beidzies. Mēģināsim iejusties Jēzus vietā - viņš iznāca no kapa, ieraudzīja saullēktu, ieelpoja spirgto rīta gaisu, satika draugus, satika savu māti. (..) Lieldienas Jēzum bija neaprakstāmi laimīgs rīts (..)Vai tad arī mēs varam piedzīvot tādu prieku, kā iznākot no kapa? Vai arī mums, mirstīgiem, trausliem cilvēkiem ir iespējama augšāmceltas dzīves laimīgais miers un pilnība?"
"(..) vispirms jāsaprot, kur ir tas kaps, no kura varam iziet. Kur mēs esam kapam līdzīgā vietā? (..) Iekožot grēka auglī, mēs piedzīvojam, kā sirdsapziņa mirtin mirst. Tu palūkojies uz savu dzīvi un saproti, ka esi nodevis pats savus principus, apgānījis pats savus ideālus un ka ir neērti rādīties Dieva priekšā, kauns skatīties acīs cilvēkiem un arī nespēj cienīt pats sevi. Tas ir tā, kā dzīvojot mirt. (..) Un ļaunākais apziņa, ka padarīts ir padarīts (..). Dažreiz es varbūt pat varu izlabot savas rīcības sekas, bet nevaru padarīt par nebijušu tās faktu. Tas ir galīgs un neatsaucams. Tas nodod liecību par mani. Kā kapam uzvelts akmens."
Lielie vārdi ikdienas valodā
"Mūsu augšāmceltais Kungs ir novēlis akmeni (..) Izpērkot cilvēces grēkus, viņš ir sagādājis piedošanu. Varbūt šie vārdi ir pārāk lieli. Reizēm gadās, ka desmit latu naudaszīme neko nelīdz, kad vajag samaksāt par autostāvvietu, bet nav monētu. Tā arī ar lieliem vārdiem un augstām patiesībām. Piemēram, "Lieldienu prieks" vai "Kristus augšāmcelšanās". Ko lai ar to iesāk? Kā lai to pārtulko ikdienas valodā? Ko tas nozīmē ikdienas dzīvē? Kristus ir samainījis savas augšāmcelšanās bagātību dārgās zelta monētās. Viņš to ir sagatavojis ikdienā lietojamā veidā un liek mūsu rokās kā grēksūdzes sakramentu. (..)"
"Nupat tviterī izlasīju skaistu atziņu: "80% no cilvēka organisma ir ūdens. Ja dzīvē nav ne sapņu, ne mērķu, principā viņš ir vertikāla peļķe." Un tad es domāju – cik brīnumains ir Kristības sakraments! Uz šiem 80% ūdens vēl virsū nedaudz ūdens, kas savienots ar Dieva vārdu un saņemts ticībā, un vertikāla peļķe top par cilvēku, kas savienots ar Kristu un kam ir potenciāls augt Dieva līdzībā (..)".
"Piedošana dara bagātu, jo, atgūstot vienu cilvēku, tu atgūsti veselu pasauli. Tā atbrīvo arī mani pašu, jo nav taču viegli nēsāt sevī tādu aizvainojuma un nepiedošanas kapu. Piedošana ir Lieldienu viduspunkts, jo atraisa grēka mezglus, liek nokrist nāves važām un visu dara jaunu. Lieldienas tiešām pārvērš pasauli, darot to par labāku vietu, kur dzīvot."
Ar pilnu arhibīskapa Vanaga sprediķa tekstu iespējams iepazīties šeit.
2013. gadā sprediķī Lieldienu Svētajā Misē Sv. Jēkaba katedrālē Stankevičs aicināja pieņemt un izzināt Kristus augšāmcelšanās faktu, sakot, ka tad, ja cilvēkam ir mazas, vājas, nepilnīgas zināšanas, tad tās viņu attālina no Dieva, bet, ja cilvēkam ir pamatīgas, dziļas zināšanas, tad tās viņu ved pie Dieva. Ja augšāmcelšanās fakts ticis pieņemts, tad tas var izmainīt ikviena dzīvi un situāciju Latvijā kopumā.
Augšāmcelšanās - blefs?
"(..)Vēsturiskās liecības, kas ir saglabājušās Evaņģēlijā un ir nodotas arī caur tradīciju, mums liecina, ka augšāmcelšanās nav kaut kāda leģenda, utopija, izdomājums, vīzija vai pasaka, bet reāls vēsturisks notikums (..) Jēzus Kristus augšāmcelšanās ir reāls fakts, no kā kaut kas izriet. Daudziem nav nekas izrietējis, jo daudzos ir skepticisms, neticība. Viņi saka: es neticu un viss."
Kāds neticīgais "teica: es vēlos izpētīt visus materiālus, kas ir saglabājušies par Jēzus Kristus augšāmcelšanos, un es pierādīšu, ka tas viss ir blefs. Viņš ļoti ilgi pētīja visus iespējamos materiālus. Kad pienāca diena, kurā viņš bija pieteicis, ka sniegs visus pierādījums un parādīs, ka augšāmcelšanās ir izdomājums, šis vīrs sāka runāt un teica: "Es visu izpētīju un konstatēju, ka tā ir patiesība." Viņš apliecināja Jēzus Kristus augšāmcelšanās faktu un kļuva par kristieti. Tāpēc var teikt - ja cilvēkam ir mazas, vājas, nepilnīgas zināšanas, tad tās viņu attālina no Dieva. Bet, ja cilvēkam ir pamatīgas, dziļas zināšanas, tad tās viņu ved pie Dieva. Un šajā konkrētajā gadījumā tas arī piepildījās".
Atombumbas sprādziens
"(..) Tātad mūsu dzīve ir apslēpta Dievā līdz ar Kristu. Kristus ir augšāmcēlies! Viņš nav tā kā Lācars, kurš oda tad, kad viņu uzmodināja no miroņiem, un pēc pāris gadiem tomēr nomira. Jēzus Kristus vienreiz piecēlās no miroņiem, un Viņš vairs nemirs. Kristus atrodas citā garīgajā realitātē, bet no turienes ir pieeja mūsu realitātei. (..) Tie cilvēki, kuri ir atvērušies uz Viņu, ir piedzīvojuši pārvērtību, viņu dzīve ir mainījusies."
"(..) Lieldienu laikā mēs sakām: "Kristus ir augšāmcēlies!" tādējādi apliecinot savu ticību šim faktam. Es vēlos, lai mēs sev pajautājam: vai tā man ir realitāte? Vai nesaku to tikai vienkārši aiz laipnības, labvēlības? (..)"
"(..) Atmosfēra Latvijā ir mazliet uzlabojusies, taču vēl arvien daudzos valda bezcerība, grūtums, depresija. Pašnāvību un psihisko saslimšanu skaits ir liels. Valda tāds kriticisms. Mums ir jāienes Kristus gaisma, jāienes cerība tai vidē, kur esam. Jo Kristus ir reāli augšāmcēlies. Un ja Viņš ir augšāmcēlies nevis tā vispār, ka es kaut kā ticu, bet, ja Viņš ir augšāmcēlies konkrēti manā dzīvē, arī manā sirdī, manī iekšēji, tad Viņš ir pārveidojis mani. Un tas ir kā atombumbas sprādziens, kas izārda visu veco un atnāk kaut kas jauns. (..)"
Ar pilnu arhibīskapa – metropolīta Stankeviča sprediķa tekstu iespējams iepazīties šeit.