Prezentācijā Vīķe-Freiberga stāstīja, ka Otrais pasaules karš un tā sekas iedalīja pasauli divās atšķirīgās nometnēs, atdalīja vienu Eiropas daļu no otras ar dzelzs priekškaru, bet galvenokārt ieviesa informācijas plūsmas apstāšanos un divu dažādu informatīvu telpu veidošanos divu pretēju ideoloģiju iespaidā.
Tādos apstākļos gadu desmitiem nebija iespējams savākt un objektīvi apstrādāt informāciju, uzsvēra prezidente.
Viņa norādīja, ka par šiem vēstures jautājumiem nepieciešams pēc iespējas plašāks, profesionālāks redzējums. Tāpēc Vīķe-Freiberga pauda prieku, ka komisijas darbā piedalās ne tikai Latvijas vēsturnieki un vēsturnieki no kaimiņu zemēm, bet arī no Izraēlas un citām tālām valstīm.
Vīķe-Freiberga pauda īpašu prieku, ka pēdējā sējuma tapšanā piedalījies Krievijas Zinātņu akadēmijas loceklis Aleksandrs Čubarjans.
Pēc prezidentes teiktā, šie materiāli ir būtiski ne tikai zinātnei, bet arī Latvijas jauniešiem un bērniem. Viņa pauda pateicību visiem vēstures skolotājiem par iepazīšanos ar zinātniskajiem materiāliem un centieniem tos nodot tālāk.
Prezidente aicināja skolotājus paust ieteikumus un lūgumus vēsturnieku komisijai vai prezidentam.
17.rakstu sējums izveidots uz 2005.gada jūnijā Rīgā starptautiskajā konferencē nolasīto referātu bāzes. Pievienotas atmiņas un dokumenti. Sējumā iekļautas 24 Ziemeļlatgales iedzīvotāju atmiņas par Pēteri Supi, Staņislavu Ločmeli, priesteri Ludvigu Štagaru, Marianu Slucki un citiem nacionālajiem partizāniem.
grāmatā ir 13 Latvijas, Lietuvas, Polijas, Baltkrievijas, Krievijas un Vācijas vēsturnieku raksti.
Darbs sākas ar Vīķes-Freibergas uzrunu, kuras nobeigumā viņa norāda, ka "nacionālā pretošanās Baltijas valstīs un Austrumeiropā bija izmisīgs mēģinājums atgūt zaudēto brīvību un neatkarību".
Vēsturnieki pētījumos pievērsuši uzmanību PSRS slepenā dienesta operācijām pret Latvijas nacionālajiem partizāniem, latviešu un lietuviešu partizānu sadarbībai, nacionālās pretošanās kopējām un atšķirīgajām pazīmēm Austrumeiropas valstīs un citiem jautājumiem.
Lielu ievērību pelnot jaunā vēsturnieka Zigmāra Turčinska raksts par čekas aģentu kaujinieku lomu nacionālo partizānu sagrāvē Latvijā no 1944. līdz 1953.gadam. Autors uzsver, ka režīmam neizdevās apspiest nacionālo pretošanos ar militāru pārspēku, tāpēc tas izmantoja speciālas provokatīvas metodes.