Atmodas laika autoritāšu emocijas par 4.maiju - neviennozīmīgas  (1)

Anna Seile: Nenožēloju ne mirkli no Atmodas laika

Bijusī Saeimas deputāte un kādreizējā Augstākās padomes deputāte Anna Seile uzsver, ka nenožēlo "ne mirkli no tā laika, no tā posma, kad sākās Atmoda, un mēs, Augstākās padomes deputāti, pieņēmām lēmumu par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu".
"Ja salīdzina ar to, kas notiek šobrīd - katram ir jācenšas vairāk padomāt par savu vietu šajā dzīvē, kā arī par to, kādā veidā iespējams palīdzēt ne vien sev, bet arī valstij. 21 gadu ilgais starplaiks ir bijis sarežģīts, tomēr ir jāatceras, ka neviens cilvēks nav zudis Latvijai - pat ne tie, kuri aizbraukuši no valsts labākas dzīves meklējumos. Ceru un ticu, ka Latvijā izaugs arī laba jaunā paaudze - pozitīva un inteliģenta."

Viesturs Rudzītis: Pirms 21 gada valdīja revolucionāra eiforija

Psihoterapeits un rakstnieks Viesturs Rudzītis, lūgts komentēt tās sajūtas, kas virmoja gaisā pirms 21 gada, norāda, ka šādi jautājumi arī stāsta, ka ir taču arī jauni cilvēki, kuriem Atmoda nav viņu personiskā pieredze, un ka viņš "ar saviem piecdesmit" jau sāk kļūt par laikmeta liecinieku.
"Tolaik, 1990.gadā, latviešu sabiedrība bija ļoti vienota pārliecībā, ka sliktāk, kā ir, nemaz nevar būt. Ka patiesībā ir tikai viens ceļš - uz neatkarību, kas atrisinās visas problēmas. Būtībā tā bija tāda totalitāra sabiedriskā apziņa, kas izaugusi citas totalitāras apziņas paspārnē. Tā bija revolucionāra eiforija, kas toreiz valdīja, un viss bija ļoti melnbalts - ar mums, vai pret mums. Visi jautājumi un visas atbildes tikai iekārtotas šajās "kastītēs" - par vai pret Latviju un latviešiem.

Inteliģence arī bija totalitāra un revolūcijas pārņemta. Tajā neatskanēja neviena balss, kas uzdrošinātos kaut kā apšaubīt vai diskutēt vismaz par ceļiem uz neatkarību. No šodienas lūkojoties, inteliģence neizpildīja savu misiju - dot sabiedrībai plašāku skatījumu uz notiekošo. Bet to var saprast - šī inteliģence taču bija "mucā augusi un pa spundi barota" - kā gan tā spētu tautai sniegt plurālus viedokļus, demokrātisku diskusiju, izvēles iespējas?

Domāju, ka daudziem šodien ir tāda kā nostalģija pēc tās totālās vienotības, kas man gan neliekas nekas labs. No verga līdz saimniekam ir milzu attālums ejams - to nevar noiet revolucionāri, "uz līdakas pavēli". Bet eksistē ceļi, kā to paveikt ar vismazākajiem zaudējumiem. Šodien jāpadomā par Albertu Kaulu un viņa no vairākuma atšķirīgo viedokli. Nu un, protams, arī par Alfrēdu Rubiku, kurš viens pats uz sevis uzņēmās visas radikālās opozīcijas smagumu. Kamēr vienotākie par vienotajiem sacentās radikālismā un prievīšnēsāšanā, tikmēr reālpolitiskas balsis (nacionālkomunisti) tika uzklausīti ar aizdomām. Ar viņiem nediskutēja, viņus grāva ar revolucionāru pārliecību.

Šodien man ir jādomā par naivumu, tajā skaitā par savējo. Ka galvenais ir atdalīties no PSRS, un viss pārējais jau ies kā pa diedziņu. Ka ekonomika augs un ka šī izaugsme noteiks indivīdu un visas sabiedrības izaugsmi. Ka latvieši ir centīgi un tādēļ viņus gaida spoža nākotne...

Šodien jāsaka, ka varbūt galvenais, ko esam ieguvuši šajā 4. maija Republikā - ilūziju zaudējumu. Sava valsts - tā ir milzu atbildība, kuru var uzņemties tikai šai atbildībai sagatavoti cilvēki. Sava valsts - tā ir arī spēja redzēt sevi starp citu valstu interesēm un atteikties šajā spēlē no lūdzošās un verdziskās upura lomas. Sava valsts - tā ir arī nobriedusi attieksme pret ģimeni, bērniem un pret vājākajiem sabiedrībā, pret minoritātēm, pār kurām jāuzņemas atbildība. Sava valsts - tā ir arī Latvijas valsts Zinātņu akadēmija kā ekspertu institūts valsts attīstībai, nevis kā internacionālās zinātnes senioru klubiņš. Sava valsts - tā ir nenogurstoša interese un rūpes par līdzsvaru starp valsts un privātām interesēm. Sava valsts - tās ir pašorganizēšanās spējas un policentrisms.

Par sevi varu teikt - man 4. maijs ir devis iespēju iegūt ļoti plašu skatījumu uz vēsturiskām un globālām norisēm. Savas cerības uz sevi es lielā mērā esmu piepildījis, vilšanās ir vien attiecībā uz valsti. Bet tas, kā jau teicu, jānoraksta uz mana toreizējā naivuma rēķina. Tomēr jāsaka - lai arī dzīve ir izrādījusies sarežģītāka, nekā likās, mums nav iemesla zaudēt optimismu."

Aleksandrs Kiršteins: Mēs paši visu izlemjam un paši esam vainīgi pie neveiksmēm

Arhitekts un ekspolitiķis Aleksandrs Kiršteins, kurš 1990. gada maijā balsojis par Neatkarības deklarāciju, portālam "Delfi" pauda, ka "visas cerības, kas tolaik bija aktuālas, ir piepildījušās".
"Esmu pilnīgi pārliecināts, ka visas ieceres iespējams sasniegt, bet, protams, var arī neko nedarīt. Uzskatu, ka mēs paši visu izlemjam, un tādēļ esam arī paši vainīgi pie visām neveiksmēm. Esam taču brīvi un varam darīt, ko gribam!

Tas, kas man nepatīk - Latvija šobrīd nav īsta māja ar saimnieku tajā, bet kaut kas līdzīgs "caurstaigājamas sētas" modelim, ko pierāda debates par prezidenta amata kandidātiem un cilvēku nedrošība."

Māra Zālīte: Bedrē esam, bet trepes ir

Kopš Atmodas laika viena no lielākajām valsts kultūras dzīves autoritātēm, dzejniece un dramaturģe Māra Zālīte portālam "Delfi" norāda, ka brīva, pašiem sava, neatkarīga valsts - tas ir daudzu latviešu paaudžu sapnis.

"Par šo sapni ticis neaptverami daudz maksāts. Ar asinīm Brīvības cīņās, ar sūriem darba sviedriem jauno valsti ceļot, atkal ar asinīm, valsti zaudējot. Ar tūkstošiem un vēlreiz tūkstošiem dzīvību deportācijās, nacionālajā pretošanās kustībā, kas tika noklusēta visus padomju gadus. Ar upuriem karā, kur latvieši bija spiesti cīnīties frontes abās pusēs. Un vēl, un vēl... It kā zināmas lietas, bet tās jāatgādina, jo tikai šo kontekstu apzinoties, iespējams izjust brīvības vērtību. Cilvēki raudāja no prieka, apkampās, bija laimes sajūta, ka vēsturiskā taisnība ir uzvarējusi. Latvija atkal būs brīva! Neatkarības ideja tolaik mazāk tika saistīta ar materiālo labklājību, vairāk ar domu, ka sava valsts latviešus pasargās no rusifikācijas, ka spēsim saglabāt savu valodu, izkopt kultūru, atjaunosies cilvēku pašcieņa, nebūs cenzūras, būs iespējas ceļot, atgriezīsimies civilizētā pasaulē un tamlīdzīgi. Jā, bija daudz sapņu, cerību, sajūsmas, emocionalitātes, jā, var būt, ka par daudz, bet tas ir skaistākais laiks mūsu dzīvēs - spārnots, iedvesmots.

Daudzas cerības ir attaisnojušās. Daudzas nelaimes uzbrukušas, tolaik nesagatavotiem. Kurš gan varēja iedomāties, ka valsts tiks "nozagta"? Ka atradīsies tādi cilvēki starp mums, kas to izdarīs. Ka radīsies oligarhu diktatūra, kas vedīs valsti saimnieciskā un morālā purvā. Ka tik grūti būs pārvarēt postsovjetisko mantojumu. Ka cilvēki brauks prom no reiz ilgotās, no savas valsts? Tas viss, protams, ir ļoti sāpīgi. Un tomēr - mums ir iespējas mainīt situāciju. Mums ir  iespējas! Jo mums ir sava valsts. Tā ir vērtība. Valsts mums ir kā trepes. Bedrē esam, bet trepes ir."

1990.gada 4. maijā 134 no 201 Augstākās padomes deputātiem pieņēma deklarāciju "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" un noteica valsts varas "de facto" atjaunošanai pārejas periodu, kas beidzās ar Latvijas Republikas 5.Saeimas sasaukšanu. Par to tika informēta toreizējās PSRS un citu pasaules valstu un tautu vadība.

Savukārt, šī gada 7. aprīlī tautas kalpi galīgajā lasījumā pieņēma grozījumus likumā par svētku, atceres un atzīmējamām dienām, ar kuriem mainīts 4.maija svētku nosaukums - 4. maijā vairs netiks svinēta Latvijas Republikas (LR) Neatkarības deklarācijas pasludināšanas diena, bet gan LR Neatkarības atjaunošanas diena.