"1949. gadā mums todien bija pirmā skolas brīvdiena, es mācījos ceturtajā klasē. Bijām priecīgi izgulēties, bet pulksten četros no rīta mūs piecēla ar šautenēm bruņoti vīri. Deva trīsdesmit minūtes laika saģērbties," tās dienas notikumus sarunā ar portālu "Delfi" atceras Plezere-Eglīte.
Viņas tēvs nācis no Dobeles apriņķa Anneniekiem, kur 205 hektārus lielajā saimniecībā "Tērces" uzauga arī Benita, viņas brālis un māsa. 1949. gada 25. martā Plezeru ģimeni izsūtīja uz Omskas apgabalu kā vienu no lielsaimnieku – "kulaku" – ģimenēm, kurām pirms kara piederēja vairāk nekā 30 hektāru zemes.
"Aizveda mūs uz Bikstu dzelzceļa staciju, salādēja lopu vagonos. Mēs vienā vagonā bijām kādi trīsdesmit. Vienai mammiņai – mūsu kaimiņienei – laikam bija jau 99 gadi. Guļoša jau bija, bet tāpat ienesa. Zīdainīši bija un bērni. Mēs bijām tādi desmit, vienpadsmitgadīgi trīs bērni. Un tēvs ar māti. Vienīgā laime, ka mūs neizšķīra tā kā 1941. gada deportācijās," atceras sirmā kundze.
Kā uzsver Latvijas Okupācijas muzeja galvenā krājumu glabātāja Taiga Kokneviča, Plezeru ģimenei savā ziņā paveicās, ka tā tika izsūtīta kopā ar tēvu. "Krievijas sabiedrība ir centrēta uz vīrieti. Ja ģimenē ir vīrietis, šo ģimeni vairāk ciena, un izsūtījumā Sibīrijā tai bija lielāka iespēja izdzīvot. Vientuļām mātēm ar bērniem gāja krietni grūtāk. Svarīgi ir tas, ka šajā gadījumā ģimenē strādā divi pieaugušie, gan tēvs, gan māte, kā dēļ tai ir nedaudz vieglāki sadzīves apstākļi," norāda muzeja pārstāve.
"Divas nedēļas bijām tajā lopu vagonā, tas bija šausmīgi – ne dzert, neko. Tad iedeva ūdeni, kaut kādu zupu. Grūti bija ļoti," par braucienu uz Omskas apgabalu stāsta Benita Plezere-Eglīte. "Mēs bijām novietoti pie Kazahstānas robežas, kur ir absolūtā stepe – ne ūdeņu, ne koku, ne dārza. Nākamajā dienā jau lika vecākiem iet uz darbu. Tēvam bija jābrauc ar buļļiem. Zirgu nebija. Bija jābrauc tāli kilometri stepē pēc salmiem – lopiem, tie bija tādi vāji, izkāmējuši. Vietējie aizbrauca, atveda kaut ko mazliet, jo tās stepes jau bija ieputinātas, viņi tur nerakās. Bet tie latvieši jau apzinīgi strādāja, atraka sniegu un veda pa diviem reisiem, pārsaluši. Atceros, tēvs atnāca mājās galīgi zils nosalis."
Plezeru ģimenei paveicies, ka tā nometināta salīdzinoši pārtikušā kolhozā ar vismaz minimālu infrastruktūru. "Mums palaimējās ar to, ka bijām rajona centrā, kur bija vidusskola, – varējām turpināt mācīties. Man ļoti patika mācīties, patika zīmēt. Bet nebija papīra, nebija rakstāmlietu, bet tomēr atradām kaut kādus zīmuļu galiņus, un es sāku pēc atmiņas zīmēt visu etapu – kā no rīta pamodāmies, kā tur bija tās smagās mašīnas un tad vilcieni un Urāli. Un pēc tam jau tā iegājās, ka katru vēstuli, ko sūtījām radiniekiem uz Latviju, vienmēr rakstījām uz kāda zīmējuma. Daudzi no tiem bija saglabājušies," Plezere-Eglīte stāsta, kā sākusi zīmēt izsūtījumā pieredzēto.
Taujāta, cik viegli bija no izsūtījuma uz Latviju aizsūtīt vēstuli, viņa atceras, ka sākumā tas nebija ļauts: "Mums, izsūtītajiem, nebija tik bīstami kā šeit Latvijā saņēmējiem. Mums Latvijā bija palikušas mammas māsas un tēva māsa, viņa dzīvoja Madonā, mazā pilsētiņā. Tur jau visi bija uzskaitē, un viņu pazemināja darbā. Staļina laiki – baidījās, ka neaizsūta viņu ar'. Tāpēc jau arī neko bieži nerakstījām. Pēc kāda laika gan, tad jau pa laiciņam atsūtīja."
Pēc septiņiem Sibīrijā pavadītiem gadiem, 1956. gadā, visa ģimene atgriezās Latvijā. Plezeres-Eglītes māte no Sibīrijas atgriezās kā otrās grupas invalīde, arī tēva veselība bija sabojāta. Pēc atgriešanās Latvijā darbu bijis grūtāk atrast tur, kur pie vadības bija latvieši, atceras sirmā kundze: "Kur bija latviešu priekšnieki, tur nekur nevirzīja. Tie visi bija bailīgi. Viena krieviete, galvenā inženiere, teica: "Nē, nu ko tu, es tevi bīdīšu." Bet tas latvietis bija tiešais priekšnieks, ekonomists, viņš teica – nu, to nē."
1949. gada 25. martā no Latvijas tika deportēti 42 125 cilvēki. Tās bija 13 248 ģimenes, 11 316 vīrieši, 19 822 sievietes un 10 987 bērni līdz 16 gadu vecumam. Ceļā un izsūtījumā dzimušie bērni – 211. Kopumā tika deportēti 2,2 procenti Latvijas iedzīvotāju. Vēlāk no nometinājuma atbrīvoti 38 902 cilvēki, izsūtījumā miris 5231, par 138 ziņu nav.