Cik sen Tu jau darbojies UNESCO?
UNESCO LNK strādāju kopš 2006.gada, kas izklausās diezgan daudz. Patiesībā tas ir tikai tāds ievads, iepazīšanās laiks - lai saprastu, kā strādā un ko dara organizācija, kurā apvienojušās 195 valstis. Man ļoti tuva ir UNESCO paustā doma, ka kultūra, izglītība un zinātne ir attīstības pamatā un miers ir panākams nevis karojot pret tumsu, bet iestājoties par gaismu, kā tas notika arī Baltijas ceļā.
Vai biji iesaistīta tad, kad Baltijas ceļš tika ierakstīts UNESCO Pasaules atmiņas reģistrā?
Kad Baltijas valstu kopīgi sagatavotā nominācija "Baltijas Ceļš – cilvēku ķēde trīs valstu vienotiem centieniem pēc brīvības" tika iekļauta UNESCO programmas "Pasaules atmiņa" starptautiskajā reģistrā, es darbojos ar izglītības programmām. Tomēr ļoti labi atceros, cik intensīvi strādāja kolēģi sadarbībā ar ekspertiem Igaunijā un Lietuvā. Te ļoti liela pateicība ir jāsaka Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktoram Andrim Vilkam, ilgstošam UNESCO LNK atbalstītājam un patriotam, par viņa spēju pārliecināt, iedvesmot un panākt rezultātu. Nominācijas faila sagatavošanā un aizstāvēšanā UNESCO palīdzēja arī Polijas kolēģi, īpaši, profesors Vojceks Faļkovskis, kurš par atbalstu Baltijas ceļa nominācijai ir apbalvots ar Atzinības krustu par ieguldījumu Latvijas dokumentārā mantojuma saglabāšanā un tā starptautiskās atpazīstamības veicināšanā.
Kas ir UNESCO programmas "Pasaules atmiņa" reģistrs?
UNESCO programma "Pasaules atmiņa" dibināta 1992. gadā, apzinot nepieciešamību saglabāt pasaules dokumentāro mantojumu un nodrošināt piekļuvi tam dažādās pasaules daļās. Pasaulē gadsimtiem ilgi eksistējušas grūtības dokumentārā mantojuma saglabāšanā karu, sociālo pārmaiņu un resursu trūkuma dēļ. Ievērojamas kolekcijas ir piedzīvojušas dažādus likteņus, ko ietekmējusi laupīšana, nelegāla pārdošana, izpostīšana un nepietiekamu līdzekļu piešķiršana dokumentu piemērotai glabāšanai. Liela daļa dokumentu ir izzuduši, daudzu saglabāšana ir apdraudēta. UNESCO programmas "Pasaules atmiņa" ietvaros pastāv trīs veidu reģistri: starptautiskais, reģionālais un nacionālais. Ikviens no šiem trim reģistriem ir balstīts uz kritērijiem, lai izvērtētu dokumentārā mantojuma pasaules mēroga nozīmi un to, vai tā ietekme ir bijusi globāla, reģionāla vai nacionāla. Izskatot dokumentārā mantojuma vienības iekļaušanu reģistrā, tiek izvērtēts vienības autentiskums. Tai ir jābūt arī unikālai un neaizstājamai, kas radījusi lielu ietekmi noteiktā laikā vai noteiktā pasaules kultūras laukā. Manuskripti, fotogrāfijas, nošu partitūras, kartes un grāmatas – veido "Pasaules atmiņas" reģistru par bagātību krātuvi. Tajā ir iekļauts arī ķīniešu medicīnas mantojums; t.s. Hamburgas jeb Bertolda bībele no Dānijas; dokumentārais mantojums par Berlīnes mūra būvniecību un nojaukšanu; Lūkas bīskapijas arhīvi no Itālijas; Korejas cilvēktiesību dokumentārais mantojums; Varšavas atjaunošanas biroja arhīvi; Ļeva Tolstoja personīgā bibliotēka; Stokholmas pilsētas plānošanas komitejas arhīvi; filozofa Žana Žaka Ruso kolekcija u.c..
Pastāsti, ko tas nozīmē - Baltijas ceļš UNESCO "Pasaules atmiņas" reģistrā!
Lai saprastu nozīmi, ir jāapzinās mērogs. Pavisam "Pasaules atmiņas" reģistrā ir aptuveni 300 dokumentārā mantojuma liecības no visas pasaules. Latvijai tādas ir divas - bez Baltijas ceļa arī Dainu skapis ir iekļauts starptautiskajā reģistrā. Mēs tādejādi esam apliecinājuši visai pasaulei, ka esam spējīgi radīt un glabājam tādas vērtības, kas nezaudē savu nozīmi ne gadu desmitu, ne gadsimtu laikā. Līdzīgi ir ar Pasaules mantojuma vietām – Rīgas vēsturisko centru un Strūves meridiāna loku, kā arī vēl vienu Baltijas kopīgo nomināciju – Dziesmu un deju svētku tradīciju kā nemateriālā kultūras mantojuma meistardarbu.
Kur guvāt iedvesmu idejai par Baltijas ceļa dalībnieku stāstu apkopošanu?
Nezinu, vai to var nosaukt par iedvesmu, drīzāk par diezgan mērķtiecīgu darbības turpinājumu, ko mēs, UNESCO LNK, jau īstenojam vairāku gadu garumā. Pirmais bija mēģinājums sasaukt kopā virtuālajā vidē Pasaules mantojuma vietas un tās vērtības, kas slēpjas mūsu pašu dabas, kultūras un arhitektūras pieminekļos. Tapa projekts "Pasaule t@vā bibliotēkā", kurā aktīvi iesaistījās 99 Latvijas bibliotēkas. Pagājušajā gadā īstenojām akciju "Meistarvide – telpa elpo", aicinot pašvaldības, skolas, bibliotēkas un muzejus meklēt, apzināt un izcelt tās lietas, kas katru vietu padara par īpašu. Aicinājām atklāt, kas tad ir rakstos minētā tautas bagātība – tie esam mēs paši, mūsu tradīcijas, mūsu mantojums, mūsu vērtības, kurām globalizācijas laikmetā nav jāizzūd, bet jāspēj iedot esības jēgu, jo viennozīmīgi, cilvēks ir vairāk nekā viņš saražo. Un latviešiem ir ļoti attīstīta, gadsimtiem kopta dziļuma dimensija. Bet, atgriežoties pie Baltijas ceļa, iesākums bija ļoti vienkāršs – pagājušajā gadā, sagaidot Baltijas ceļa 24. gadadienu, kopā ar kompāniju "DataFix" izveidojām virtuālo Baltijas ceļu, kuram bija ļoti liela atsaucība gan Baltijas valstīs, gan arī citviet pasaulē, kas liecināja, ka ideja strādā. Tādēļ šogad nolēmām turpināt un apaudzēt virtuālo Baltijas ceļu ar atmiņām, ar liecībām, jo tieši tās iedod garšu notikumam, ļauj tam kļūt personīgākam un nozīmīgākam.
Vai arī pati piedalījies Baltijas ceļā? Pastāsti savu Baltijas ceļa stāstu!
Jā, es piedalījos Baltijas ceļā toreiz, un sanāk, ka esmu to turpinājusi darīt visu šo laiku, jo labi atceros Baltijas ceļa 10-gadi, kad kultūras ministre, kas atbildēja par svinībām, bija Karina Pētersone, bet es biju atbildīgā sekretāre. Baltijas ceļa 20-gadi sagaidīju kopā ar ģimeni, piedaloties lieliskajā skrējienā "Sirdspuksti Baltijai", bet tagad 25 gadi ir laiks, kad atkal ieklausīties – šoreiz nevis sirdspukstos, bet stāstos, kas nāk no sirds un lūk – mans stāsts.
Man toreiz bija 20 gadu, tikko pabeigts 1. kurss Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas faukultātē. Domāju, man ļoti ir paveicies, jo dziesmotās revolūcijas laiks sakrita ar manu vidusskolas beigšanas laiku, un mēs tiešām jutāmies kā revolucionāri, staigājot ar piespraustiem auseklīšiem, piedaloties manifestācijās Daugavmalā un Mežaparkā, dodoties lietussargu gājienā uz Brāļu kapiem, dedzinot svecītes Lāčplēša dienā un dziedot dziesmas, kurās vārdiem Latvija un sarkanbaltsarkanais karogs bija svētuma skaņa. Baltijas ceļa akcija līdz ar to nebija nekas tāds, uz ko mēs nebūtu bijuši gatavi. Domāju, ja būtu nepieciešams, darītu daudz vairāk, ko pierādīja pēc tam barikāžu laiks. Ļoti dzīva bija ticība un cerība, ka neatkarība, kas reiz atņemta, ir gūstama atkal atpakaļ. Savā ziņā mēs – latvieši, lietuvieši un igauņi – jau bijām sadevušies rokās. Atlika tikai to fiziski parādīt. Es to darīju, iesaistoties Tautas frontes aktīvistu kopā, kas no Rīgas Apgaismes tehnikas rūpnīcas Pārdaugavā, bija noorganizējusi transportu izbraukšanai Ķekavas virzienā. Ļoti labi atceros, kas man bija mugurā – rūtaina, mammas šūta kleita ar kuplām piedurknēm. Autobusā brīvu vietu nebija un, braucot ārpus Rīgas, izrādījās, ka brīvu vietu nav arī uz ceļa. Ļaudis bija daudz. Bija jābrauc labs gabals ārpus Ķekavas, lai varētu atrast vietu, kur stāvēt. Līdz ar to atmiņā ir palikusi zināma trauksmes un atbildības sajūta par to, lai paspētu un lai viss labi izdotos. Atceros, ka bija arī lentes, kuras tika plānots izmantot, ja gadījumā kāds robs ķēdē jāizpilda. Kad pienāca noteiktais laiks, visi sadevāmies rokās. Tur bija tranzistors, mazais pārnēsājamais radioaparāts – atceros arī slaveno helikopteri, kas lidoja un filmēja. Vai toreiz domāju, ka daru ko vēsturiski nozīmīgu – diez vai. Tā kopaina un redzējums rodas vēlāk. Pēdējā atmiņa no tās dienas – braucam mājup ar labi padarīta darba apziņu, dzied visi autobusā esošie dziesmu "Mazs bij' tēva novadiņš, bet diženi turējās". Esmu pilnīgi pārliecināta, ka tajā dienā un gados mēs tiešām diženi turējāmies.
Kā Tu cilvēkam, kurš nekad nav dzirdējis par Baltijas ceļu, dažos vārdos izstāstītu, kas tas bija?
Diezgan liels izaicinājums ir tiem, kas vienmēr gaismu redzējuši, stāstīt par to, kas ir tumsa. Tiem, kas brīvībā dzimuši un izauguši, stāstīt par to, kas ir nebrīve. Kad tagad ieeju lidostā, atceros 1990. gadu, kad Latvijā bija ieradušies studenti no Nīderlandes. Projām braucot, viņi teica – nākamreiz tiekamies pie mums, bet mēs tādai iespējai neticējām, jo tādas faktiski nebija. Tas ir it kā dzīvot kastē, kurai ir noteiktas robežas, noteikti likumi, kas jāievēro, un tu skaidri apzinies, ka ne tikai izkļūt ārā, bet pat aizkļūt līdz kastes malai, tev visticamāk nav lemts. Līdz ar to 90. gadi un Baltijas ceļš bija tāds kā tramplīns, kā iespēja, kā solījums, ka mēs visi kopā varam, ka mēs neesam nolemti, bet esam izredzēti. Tās bija brīvības ilgas un arī tās piepildījums. Atvērts ir tikai rainiskais jautājums – vai, izkļūstot no būdas fiziski, mēs to arī garīgi esam izdarījuši.
Ko Tu sagaidi no projekta "Baltijas ceļa stāsti"?
Iespējams, ka sagaidu pārāk daudz, bet tiešām ceru, ka Baltijas ceļa atmiņu stāsti varētu ienest cilvēku sirdīs un prātos, ja ne vairāk, tad pārdomas par to, kas ir brīvība un ko mēs ar to esam izdarījuši katrs personiski un visi kopā. "Baltijas ceļš – ķēde cilvēku vienotiem centieniem pēc brīvības" – atslēgas vārds ir brīvība. Tieši tāpēc vēlamies un aicinām vākt Baltijas ceļa atmiņu stāstus, stāstīt tos bērniem un mazbērniem, ja viņi vēl nebija piedzimuši tajā laikā vai bija pārāk mazi, lai atcerētos. Varbūt grūti tam noticēt laikā, kad mēs vairāk nekā izcelt, esam gatavi noliegt, bet Baltijas ceļš ir mūsu kopīgā vērtība, kopīgais stāsts, kas saausts kopā no maziem, personiskiem stāstiem. Iepazīstot un iekļūstot mazajā stāstā, ikviens var sevi atpazīt un tādejādi turpināt iet pa Baltijas ceļu. "Ejam tālāk pa Baltijas ceļu" – sauksies Baltijas skolu pašpārvalžu konference, ko kopā ar Valsts izglītības satura centru organizēsim novembrī Valmierā. Līdz tam septembrī un oktobrī notiks gan nodarbības skolās, gan stāstu vakari bibliotēkās, gan izstādes un semināri muzejos. Turpināsim vākt stāstus līdz oktobra beigām portālā www.thebalticway.eu. Portālā var piedalīties arī virtuālā Baltijas ceļa izveidē un nodot savu sveicienu un vēlējumu. Projekts aizsākās aprīlī, noritēs līdz decembrim – mēs sagaidām ļoti interesantu notikumu 23. augustā, kad LNB jaunajā ēkā notiks Baltijas valstu premjerministru stāstu noklausīšanās. Tiks atklāta LNB audioierakstu studija, līdz ar to visi interesenti varēs savus stāstus ne tikai uzrakstīt, bet arī ierunāt. Projekta noslēgumā 25 stāstus no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas apkoposim grāmatā, kā arī visi stāsti pēc projekta beigām tiks nodoti glabāšanai Latvijas Nacionālajā Vēstures muzejā, Igaunijas Okupācijas muzejā un Lietuvas valsts arhīvā.
Kā ar atsaucību un partneriem?
Līdzīgi kā Baltijas ceļa akcijā, mums šoreiz nav jādala lentes, lai aizpildītu tukšos partneru laukumus – partneri mums ir daudz, gan valsts institūcijas, ministrijas un Valsts Kanceleja, gan pašvaldības – skolas, muzeji un bibliotēkas, gan, protams, arī kompānijas, kas palīdz ar portāla izveidi un teksu tulkojumiem. Igaunijā un Lietuvā mūs atbalsta UNESCO nacionālās komisijas, Igaunijas Okupācijas muzejs, Lietuvas Nacionālais arhīvs. Mūs atbalsta arī Konrāda Adenauera fonds, jo līdzīgi, kā mēs Baltijas ceļu, viņi piemin Berlīnes mūra krišanas notikumus.
Kas notiek šobrīd?
Ir sācies augusts un ražas laiks ir pavisam klāt. Mēs ļoti ceram, ka ražas laiks būs arī mums – pieaugs to cilvēku skaits, kas atradīs laiku pastāstīt savu Baltijas ceļa stāstu saviem tuviniekiem un mums. Viena no šīs karstās vasaras iezīmēm ir pašfoto jeb selfiji, kas pārpludinājuši sociālos tīklus. Aicinām dalīties ar savu stāstu līdzīgi, kā mēs dalāmies ar šīm fotogrāfijām, jo stāsts jau arī ir mirkļa foto, kas nes līdzi sev vidi, sajūtas un domas un varbūt arī to, kas nekad nepāriet.