Barikādes: tapšana, norise un noslēgums divu dalībnieku vēstījumā  (2)

Jānis Lācis, toreiz Saukas lauksaimniecības skolas pasniedzējs – meistars

Man 20. janvāris bija sekas laikam, kad es sāku sevi apzināties kā patstāvīgu cilvēku. Mana dzīve jau agrāk bija saistīta ar mežabrāļiem – esmu ar viņiem sadarbojies, mūsu bunkurus, cik zinu, iznīcināja kā vienus no pēdējiem visā Latvijā. Esmu darbojies kā sakarnieks un medikamentu pienesējs. Visu laiku man bija saskarsme ar cilvēkiem, kuri cīnījās par brīvību no okupācijas un brīvu Latviju. Viņi nepadevās, bet gan devās mežos. Un, nezinu, kāpēc, taču jau skolas laikā man bija pārliecība, ka krievu okupācija beigsies, un PSRS sabruks kā nebijusi.

Pienāca 1986. gads un līdzdarbojos organizācijā "Helsinki 86", taču es biju arī Latvijas Tautas frontes dibinātājs. Toreiz es Jēkabpils rajona Saukas pagastā strādāju skolā par pasniedzēju – meistaru. Mēs izveidojām LTF Jēkabpils nodaļu, līdz ar to es biju iekļauts visā LTF republikas domē, kas lēma Latvijas tālāko likteni. Barikādes ir LTF nopelns. Barikādes neradās stihiski. Tās radīja Latvijas tautas progresīvā daļa, kas vairāk negribēja dzīvot kā līdz šim – "apakšas" vairs nevarēja samierināties ar "augšām".

Jēkabpilī 1991. gada 11. janvārī notika ārkārtas sēde, kas bija līdz pusnaktij. Mēs nospriedām ko un kā darīt – LTF jau bija izstrādāts konkrēts, detalizēts plāns, kas nebija izplatīts. Savā vidū mēs izlēmām, ka atbalstīsim akciju, bet gala lēmums bija jāpieņem LTF visā republikas līmenī. Katra LTF nodaļa šai X stundai gatavojās. Tāpēc agrā 12. janvāra rītā es braucu uz Rīgu, uz lielo sēdi. Tieši tad, 12. janvārī, bija pieņemts lēmums par visas tautas manifestāciju krastmalā. Otrs lēmums, ko pieņēma šajā sēdē bija barikāžu rīkošana pēc tautas manifestācijas. Mēs zinājām, ka ir īstais brīdis. Nevar teikt, ka Dievs kaut ko ielika rokās, bija Dziedošā revolūcija un aizies uz "urrā". Nē, tas bija ilgstošs pedantisks darbs, lai manifestāciju un barikādes sagatavotu. Ja nebūtu šīs organizācijas, tad nebūtu lielās tehnikas [kravas mašīnu, autobusu] pārvietošanas uz Rīgu. Bija dots ceļš, zaļā gaisma – pirmais uzdevums bija apsargāt manifestāciju, kur pulcējās desmitiem tūkstošu cilvēku. Jau toreiz visur bija omonieši – mūsu uzdevums bija neļaut viņiem sabradāt cilvēkus gaļas putrā. Un manifestācijā [viens no LTF līderiem] Romualds Ražuks paziņoja, kuri grib un kuri var, lai paliek, un sākās barikādes.

Jēkabpiliešu uzdevums bija apsargāt televīzijas torni un televīzijas ēku. Arī tas bija organizatorisks darbs – katrai nodaļai bija jāapsargā kāds konkrēts objekts. Un mums – jēkabpiliešiem – krita televīzijas tornis Zaķusalā.

LTF sapulce notika LU Lielajā Aulā. Mēs nezinājām, vai tiksim laukā. Es atceros [žurnāliste] Velta Puriņa pēc lēmuma pieņemšanas kaut kur pa kaut kādām durvīm aizskrēja. Jo pretējā gadījumā, ja pie durvīm būtu bijuši omonieši, tad tie, iespējams, viņu noķertu un aizvestu un nekad vairs neatrastu. Bija arī ļoti daudzi ārzemju žurnālistu. Toreiz bija beidzies Persijas līča karš un žurnālistu uzmanība bija pievērsta Latvijai. Tas arī bija psiholoģisks ieguvums Latvijai, jo tikko Viļņā bija šauts uz dzīviem cilvēkiem [13. janvāra notikumi Viļņā] un nedrīkstēja vairs tā darīt otru reizi. Arī Kremlim bija jādzīvo, un viņi saprata, ka padomju varai ir neizbēgams krahs.

Pats Zaķusalā ierados 13. janvārī, uzreiz pēc manifestācijas. Tie, kas varēja, tie palika uz barikādēm. Es biju iesaistīts koordinācijas darbā. Pie Zaķusalas sākumā bija lielas cilvēku masas, kas vēl nebija sadalījušās. Tad masas pārgrupējās – piemēram, Jēkabpils dodas uz turieni, Ogre – uz turieni. Mums toreiz nebija nekādu līdzekļu – tagad mums ir rācijas, datori, taču toreiz nekas... Tas bija liels pluss, jo mūs neviens nevarēja noklausīties. Cilvēki pulcējās, vakars nāk virsū – pirmais, kas nāk ļaudīm prātā – kur apmesties, kur iekurināt ugunskuru?

Ja Viļņā nebūtu tik barbariska Viduslaiku represīva rīcība - braukt virsū dzīvam cilvēkam ar tanku un izšķaidīt viņus... Taču mēs varējām viņiem izteikt tikai morālu līdzjūtību, kaut gan zinājām: vai nu mūs tāpat iznīcinās, vai arī mēs pretosimies. Es un daudzi citi arī runāja par Kārļa Ulmaņa savā laikā izdarīto izvēli – nepretoties. Vardarbība Viļņā mums radīja pārliecību. Es un daudzi citi apzinājās, ja paliek uz barikādēm, tad es varu atgriezties mājās un mani var atvest mājās ar kājām pa priekšu un mani var iznīcināt un pasludināt par bezvēsts pazudušu. Taču tikai idiots var nebaidīties par savu dzīvību. Mērķis bija viens, un uz to mēs arī gājām.

Savā starpā visi bija ļoti draudzīgi un uzrunāja cits citu uz "tu" – nebija nekādu "jūs". Taču nebija arī nekādas familiaritātes. Katrs zināja, ja kāds gribēja ēst, tad tam arī iedeva. Tur bija sievietes, kas mājās bija cepušas un tagad dalīja pīrāgus. Visi bija kā liela ģimene, ar lielāku mērķi. Vai bija bail? Ja tu kādam to prasītu, tad tev atbildētu – no kā te baidīties, taču dziļāk, personiskāk, protams, ka bija bail, taču gribējās izdzīvot un redzēt sava darba augļus. Taču bija arī visādi provokatori, piemēram, pūlī nesa alkoholu. Mūsu tautfrontiešu kārtības sargi viņus noķēra, skaidroja, kas viņi ir un sūtīja prom. Šie cilvēki mēģināja dezorganizēt barikāžu dalībniekus – dot alkoholu, radīt neapmierinātību.

Viss bija organizēts – dalīja gāzmaskas, visi brauca uz vienu diennakti savos objektos, visur bija maiņas, bija zināms, cik cilvēki ir katrā vietā – visur bija pilnīga kārtība.

Es toreiz biju spiests kādu laiku slēpties. Skolas stundas laikā mani izsauca dežurants, un tur labs cilvēks sacīja, Jāni, ja ir iespējams, tad kādu brīdi mūc. Tad es daudzus dokumentus sadedzināju. Toreiz vēl bija Padomju likumi, darbojās čeka... Ja visi dokumenti – kur bija cilvēku vārdi, uzvārdi – nonāktu svešās rokaš, saņemtu visus ciet kā cāļus. Mēs tādā gadījumā būtu nodēvēji.

Mana sieva un meita atbalstīja manu rīcību. Mēs visi trīs bijām uz manifestāciju. Bija tā, vai nu visi vai nu neviens. Daudzi bija ieradušies ar ģimenēm. Pretošanās, kas bija Latvijā, pasaules vēsturē iegājusi ar to, ka tā bija nevardarbīga. Ja kāds būtu atklājis uguni no tobrīd klāt neesošas bises vai cita ieroču, tad būtu viss, mūs samaltu lupatās. Un Kremlim būtu iemesls apspiest agresivitāti un arī Rietumi teiktu: ē, latvieši, atkal uzdarbojas, tātad, tur kaut kas bija ne tā!

20. janvārī es biju Saukā, taču bija gatavs izbraukšanai. Saukā bija aizdegusies dzīvojamā mājā un vajadzēja palīdzēt. Apšaudes laikā es dzēsu ugunsgrēku. Kad ierados Rīgā, daudz kas bija mainījies: vardarbīgais mēģinājums ieņemt Iekšlietu ministriju nostiprināja cilvēkos pārliecību, ka mēs ejam pareizu ceļu. Uzbrukums pārliecināja, nostiprināja un stabilizēja. Mūsu pretošanās palika nevardarbīga. Taču mēs cilvēkiem stāstījām, kas ir jādara un kā ir jādara uzbrukuma laikā: kā izglābt sevi, izglābt biedru un ko darīt, ja ir ievainojums. Mēs arī pieaicinājām barikāžu dalībniekiem lojālos mediķus.

Spilgtu atmiņu ir daudz. Piemēram, bija brīdis, kad biju ļoti noguris. Jēkabpiliešu bija ļoti daudz un viņus vajadzēja sūtīt uz Doma laukumu, Ministru kabinetu, Augstāko Padomi, tagad, Saeimu, televīzijas torni un citur. Ja pietrūka vienā vietā, tad sūtījām citur. Es biju Saeimas apsardzē diennakti. Mana seja bija netīra un laikam izskatījos saguris. Un tur bija sieviete, kurai bija groziņš, pīrādziņi un vēl kaut kas. Un viņai bija balts, tīrs, linu dvielis, kas bija nolikts turpat uz bruģa. Viņa man saka – eu, tu taču esi pavisam savārdzis, tev vajag vismaz karstu tēju iedzert! Un tad es pēkšņi atceros, ka man patiešām gribas ēst. Sieviete man pieripināja koka bluķi, saka – Sēdi! – un noklāj linu baltu dvieli turpat uz bruģa. Tur tēja, tur maizīte, tur pīrādziņi. Ūdens mums te nav, bet tu vari notīrīt savu seju, savas rokas dvielī! – viņa saka. Tādu cilvēku bija daudz. Brauca muzikanti un dejotāji, kas spēlēja dienām un naktīm un deva uzmundrinājumu. Tāpēc jau mēs varējām tik ilgi izdzīvot, jo cilvēks viens pats nošķirtībā nevar izdzīvot. Sabiedrības un aktivitāšu trūkuma dēļ cilvēks notrulinās.

Kādā citā brīdī Augstākās Padomes vadība atcerējās, ka pie televīzijas ēkas visa Daugava ir vaļā. Var iebraukt Padomju armija, omonieši un izcelt desantu tieši pie televīzijas ēkas. Tad mēs gājām celt dzeloņdrātis, un tobrīd bija vismaz -15 un -20 grādu aukstums. Ceļas migla, un tā nāk uz mūsu pusi. Mēs strādājam intensīvi un ar laiku mūsu kustības paliek robustas un vairs nevar palocīties. Izrādās, ka mūsu "pufaikas" bija piesūkušās ar mitrumu un kad novelk nost, tad tās var nolikt stāvot. Tās bija apledojušas, un mēs "pufaikās" bijām kā ledus čaulā.

Vēl viens pavisam jocīgs gadījums bija Doma baznīcā. Tur varēja ieiet un atpūsties. Atkal nogurums un pārgurums un uz ielas taču negulēs. Labi, ieiešu apsēdīšos uz kāda "beņķa". Bet brīvu "beņķu" nav. Bet turpat blakus ir padomju laika visparastākās nestuves un no grīdas ir aptuveni 30 centimetru augstums. Es tās salieku, pārvelku "pufaiku" pār galvu un guļu. Tad pa miegam dzirdu, ka kāds ar mani runā un groza man galvu. Un jautā: "Dzīvs? Vai tu esi dzīvs? Kas ar tevi notiek?" Paskatos visapkārt balti apģērbi, neko nesaprotu! Viņi bija domājuši, ka es esmu kāds ievainotais, taču es biju kapitāli aizmidzis un augšā mani vairs nevarēja dabūt.

Lēmumu par barikāžu noslēgumu pieņēma LTF valde un dome. Augstākā Padome jau bija pārpilna ar dažādiem lēmumiem un bija politiska ieinteresētība. Sapratām, ka ir bezjēdzīgi stāvēt uz barikādēm un jācīnās tālāk ar citām metodēm. Tad vienkārši visus atsaucām un beidzās.

Barikādēm bija nozīme kā nevardarbīgas pretošanās piemēram, pierādot, ka var atgūt neatkarību. Tas, kas tagad notiek, ir pavisam cits jautājums, svarīgāko – brīvību – mēs izcīnījām.

Gunārs Melnis: 31 gads, jaunsaimnieks no Ķeipenes, tagad Rekrutēšanas jaunsardzes centra Jaunsardzes 3. novada vadītājs.

Visu laiku gaisā virmoja, ka kaut kas notiks – Tbilisi un Viļņā notikušais jau par to liecināja. Attieksme pret PSRS bija veidojusies ilgu laiku pirms 20. janvāra. Atceros pēc Klaipēdas Jūrniecības koledžas beigšanas neiedeva vīzu braukšanai uz ārzemēm un bijušā PSRS līdera Jurija Andropova laikā latviešu virsniekiem bija grūtības braukt jūrā. Vecāki bija ļoti nacionāli un viņiem nepatika Padomju Savienība. Es redzēju, ka man kā latvietim bija grūti atrast sev kādu nodarbošanos, un toreiz man patika tieši jūrā braukšana. Karjera kā latvietim bija nekāda.

Tad nāca vecums, kad cilvēks sāk pamazām visu saprast. No sākuma bija līdzdalība grupā "Helsinki 86". Pretestība izpaudās arī sarunās studiju laikos Klaipēdā. Man sākumā bija uzticēts vadīt nodaļu un pēc tam rotu, tāpēc tur studējošie latvieši pie manis sāka pulcēties: uzdziedājām kādu dziesmu un tamlīdzīgi. Bet beigās par mani uzrakstīti ziņojumu, ka es esmu izveidojis nacionālu šūniņu. Tagad es varu teikt – re, kāds es esmu varonis, bet patiesībā es tāds neesmu. Nekā tur nebija – tikai saviesīgi vakari, ar piecu, sešu latviešu līdzdalību.

Par notikumiem Viļņā 1991. gada 13. janvārī zinājis vēl pirms Latvijas Radio par to ziņojis. Kāds no lietuviešu studiju biedriem piezvanījis un stāstījis par notikumiem Viļņā: "Sākas karš!" viņš teicis. Tad es sapratu, ka kaut kas briest. Es toreiz vēl zvanīju uz Latvijas Tautas fronti un nekādu skaidrību neguvu. Tad es piezvanīju kāda laikraksta krievu valodā redakcijai un prasīju – vai jūs esat par demokrātiju, vai esat pret demokrātiju? Viņi teica, ka esot par. Tikai pēc tam es jutu, kā es ceļu klausuli, tad uzreiz strāvas spriedzes kritums, šņākoņa un sākas noklausīšanās.

Tad es sadzirdēju aicinājumu Latvijas Radio doties uz Doma laukumu, devos ārā, sildīju mašīnas motoru, piekrāvu kravas automašīnu ar malku un devos uz Rīgu. Datumu neatceros, taču līdzko bija sauciens doties uz Doma laukumu, tad uzreiz arī no Ķeipenes braucu. Tā kā biju viens no pirmajiem, kas devās uz Rīgu, tad vismaz ceļš gar Kangarkalniem bija tukšs. Kad iebraucu Doma laukumā, tur jau bija daudz cilvēku. Izlādēju laukumā malku, noliku mašīnu Krastmalā, un skatījos, kas notiks. Pēc tam es agrā rītā jau atkal biju mājās un tad atkal sazinājos ar mūsu "tautfrontieti" un sadalījām, ka katrā novadā uz Doma laukumu brauks noteikti pagasti. Tāpēc turpmāk ik pa pāris dienām.

Kāpēc izlēmu braukt? Tas jau tāds smieklīgs jautājums. Tad jau nedomāja par patriotismu tādā izpratnē kā tagad, toreiz vairāk domāja par savu valsti. Bija doma, ka vajag pašam savu valsti.

Kad ierados Doma laukumā, varēja just, ka kustība ir diezgan haotiska. Cilvēkos bija liela neizpratne – it kā kaut kas jādara, bet, kas precīzi – nebija skaidrs. Kaut kas būs, kaut kas jādara, kaut kas jāņemas... Tobrīd bija sanākuši rīcībspējīgi cilvēki, kas saprot, ko nozīmē kopība. Apkārt bija drošības sajūta. Tas ir LTF lielais panākums, ka tā spēja radīt kopības sajūtu, koncentrēt vienam mērķim. Jā, cilvēki bija pārgalvīgi, jo galīgi nerēķinājās par sekām. Tur bija ne tikai vīri, bet arī sievas un pat bērni.

Doma par barikādēm uzreiz piesaistīja pie kaut kāda mērķa. Es biju pirmais, kurš iebrauca ar kravas mašīnu – man bija "gaziks". Līdz rītam tur jau vesels pulks kravas mašīnu saradās. Bet, kad braucu atpakaļ pa Ogres šoseju brauca veselas kolonnas. Sākumā biju vienīgais ķeipenietis. Taču tad apzināju pārējos vietējos puišus. Mūsu koordinators barikādēs bija nodrošinājis autobusu, kas kursēja un nodrošināja maiņas. Vienu diennakti nodežūrējām barikādēs – ja vajadzēja arī snauduļojām pie ugunskura – tad ar autobusu atpakaļ uz mājām, lai pēc diennakts atkal atgrieztos barikādēs. Sākumā bija plusos, pēc tam palika aukstāks.

Vēlāk es sapratu, ka mēs visi pašnāvnieki. Es esmu viens no pirmajiem leitnantiem Latvijā un pēc tam, kad es analizēju tā brīža situāciju, tad es sapratu, ja kāds būtu nācis virsū, tad tur būtu palikusi tikai gaļa. Pilnīgs vājprāts! Mēs bijām pilnīgi neaizsargāti! Mana kundze arī bija uzlīmējusi uz rokas leikoplastu, kur bija uzrakstīts vārds, uzvārds, asinsgrupa. Tas visvairāk palicis atmiņā. Taču ģimene atbalstīja. Līdzi gan nebrauca, jo domāja, ka ies vaļā. Turklāt man puikas tobrīd bija mazi, un kādam jau arī bija viņi jāpieskata. Man brālis Rīgā gan nesa kafiju. Tad uz trīslitrīgā termosa bija rakstīts "Revolūcija - 1917. gads". Cilvēki nebija apbruņoti. Tikai pēc tam runāja, ka kāds paņēmis līdzi nazi vai, kā stāstīja viens vīrs no Ķeipenes, visu laiku līdzi nēsājis nelielu cirvīti.

Nākamajās dienās braucis sargāt Latvijas Televīziju. Arī tur visu laiku bijusi sajūta, ka kaut kas var notikt. Reizi arī mēģinājām izveidot "dzīvo ķēdi" ap televīziju gadījumā, ja ēku vajadzētu fiziski aizsargāt. Beigās pat parādījās tāda kā vilšanās. Varbūt šī sajūta ir radusies ar gadiem, kas uzspiež savu viedokli. taču reizēm šķita, ka ir izspēlēts teātris. Visās valstīs uzreiz notika barikādes, protesti... Pārāk uzkrītošas likumsakarības. Viņi iekaroja Iekšlietu ministriju, bet nedarbojās tālāk. Viņi bija pārāki, taču nerīkojās tālāk. Bijām tādas kā marionetes...

"Omon" uzbrukumam visi bija gatavi. Man bija militārās zināšanas, kas gan vairāk bija saistītas ar jūras lietām. Taču es sapratu, ka mēs nebijām gatavi cīņai. Ir jābūt zināšanām. Atceros, ka pie Televīzijas ēkas bija kāds milicis no Ogres, kurš sanākušos mācīja veidot "dzīvās barjeras", lai noturētu iespējamo spiedienu. Ja viņi gribēja mūs nožmiegt... Barikādes ir vairāk kā simbols, parāda mērķi uz ko virzīties, norāda virzienu.

Pie ugunskuriem barikāžu laikā gan runāja gluži ikdienišķas lietas: par bērniem, sadzīvi. Bija arī kaujas stāsti. Bet teikt, ka visi bija ļoti aktīvi karotāji – nē, gan. Tieši otrādi – vairāk bija sadzīviskas sarunas. Toreiz, šķiet, bija paaugstināta maizes cenas, par ko runāja. Protams, bija ļoti daudz politisku sarunu – kas ko teicis, cik katram var ticēt. Bija pārdomas par Komunistisko partiju, par LNNK, kas vēl tobrīd tikai veidojās.

Baumu nebija daudz. Šur tur varēja dzirdēt tenkas, ka varētu būt uzlidojumi. Taču vairāk cilvēki tomēr uzticējās Latvijas Radio.

20. janvāra apšaudes laikā es biju mājās, jo nebija dežūra. Taču nākamajā dežūrā jau atkal biju ierindā. Nekas nemainījās, kaut gan bija drusku mazāk cilvēku. To, ka cilvēki bija gatavi karot, pierādīja, cik liels skaits vēlāk vēlējās stāties robežsargos.

Es kopā biju sešas dienas. Uzreiz pēc 20. janvāra mūsu koordinatori pateica, ka šī ir pēdēja diena, un viss beidzās. Tagad, atskatoties, uz tā laika notikumiem, jāatzīst, ka nebija padarīta darba sajūtas. Varbūt, šādas pārdomas ir radušās līdz ar gadiem. Arī pēc barikādēm Latvijā vēl joprojām bija Padomju armija. Nebija skaidrības par Latvijas nākotni. Pats arī biju gatavojies, ka būs kauja. Nebiju domājis, ka viss būs tik vienkārši, mierīgi – nedabiski. Taču, lai gan nesapratu, kā tas notiks, man bija pārliecība, ka būs sava valsts. Nebija sajūtas, ka viss noticis, kā gaidīts un kam jānotiek, lai atgūtu neatkarību. Visu laiku ir sajūtas, ka bija kaut kādas lielas vienošanās. Varbūt es kļūdos, bet to varbūt mani mazbērni uzzinās. Bet barikādēs iet bija vērts.

Ir pārliecība, ka arī mūsdienās varētu izveidot ko līdzīgu. Aizpagājušajā gadā jau bija (smejas). Šobrīd gan vispirms notiktu pamatīga izplūkšanās savā starpā, jo cilvēkiem pārāk daudz ir nodarīts pāri. Taču vienam lielam kopīgam mērķim mēs spētu vienoties.