Latvijā bēgļu jautājums tiks izmantots par kārtējo politisko cirku, kur īstenībā "nebūs rūpe ne par bēgļiem, ne viņu likteni un integrācijas nākotni, bet gan to, kā katram sasniegt savus politiskos mērķus, esot pie varas un atrodot dažādas jaunas varas kombinācijas," Latvijas Televīzijas raidījumā "Rīta Panorāma" sacīja Latvijas eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga.
"Tas man izskatās visai nepievilcīgi," sacīja politiķe.
Viņa uzsvēra, ka patlaban pasauli pārstaigā tādi kā meža ugunsgrēki ar intensīviem vardarbības uzliesmojumiem, kuru metodes un plašums liek domāt, ka atgriežamies Čingizhana vai Viduslaiku periodā, proti, ir humanitārā krīze.
"Ja mēs neesam spējīgi tik niecīgu skaitu bēgļu uzņemt, dot patvērumu, censties viņus integrēt, tad Latvija būs parakstījusi sev pilnīgu nabadzības apliecību," sacīja Vīķe-Freiberga.
Tam ir vairākas konsekvences - mēs sevi morāli diskreditējam, mēs radām ārkārtīgi negatīvu tēlu Latvijai kā zemei, kas ir neatkarīga, progresīva, kas spēj risināt visas problēmas, kas var bēgļus uzņemt un integrēt. Trešā konsekvence, kas ir biedējošāka par investoru un ārzemju partneru atbaidīšanu, skar Latvijas valsts teritoriālo integritāti un suverenitāti, Latvijas drošību, sacīja politiķe.
"Redzot, kāda retorika ir Krievijā, kas uzskata, ka tai ir tiesības un pienākums doties palīgā kaut vai ar militāru iejaukšanos, tur, kur ir apdraudēti viņu tautieši - ja Latvija tagad oficiāli skries ielās un deklarēs - mēs neesam spējīgi citus savā valstī integrēt, mēs esam par daudz vārgulīgi un par daudz nespējīgi, tad tas ir pilnīgs izaicinājums, tā ir baltā karoga pacelšana un tikpat kā aicinājums, ka kādam no ārienes ir jānāk un lietas jāsakārto, ja reiz Latvieši ir tik nevarīgi un gļēvi," uzsvēra Vīķe-Freiberga.
"Un es lūgtu tagad visus politiķus (..) - esiet tik laipni un paverieties uz situāciju plašākā kontekstā, un ne tikai to, kurš dabūs kuru amatu un kura partija tiks pie kuras siles, jo tautai tas arī sāk apriebties," sacīja eksprezidente.
Vīķe-Freiberga atcerējās pati savu pieredzi bēgļu nometnēs, sakot, ka tās bijušas nemitīgas pārbaudes, skrīningi, atlases, izvērtēšana.
Racionāla rīkošanās ar bēgļiem ir tas, ko viņi dara. Nākošais solis bijis, kad meklēti sponsori - ASV bijušas daudzas draudzes, kas uzņēmušās gādību par kādu cilvēku.
Ja mēs dzirdam par daudzajiem kristiešiem, kas tiek brutāli slepkavoti tikai tāpēc, ka viņi ir kristieši, tad te daudzām draudzēm Latvijā būtu izdevība parādīt savu kristīgo līdzcietību un mīlestību, un rūpēties ne tikai par saviem trūkumcietējiem, bet arī cilvēkiem no citām vietām, sacīja politiķe.
Vaicāta par citas rases un reliģiskās pārliecības cilvēku integrēšanas problēmām Latvijā, kas tiek pamatotas ar piespiedu integrācijas sekām PSRS laikā, Vīķe-Freiberga sacīja, ka otrdien plānotais pikets pret bēgļu uzņemšanu Latvijā saka to, ko EDSO un citas organizācijas gadiem pārmetušas un pret ko viņa kā prezidente dabūjusi vaiga sviedros cīnīties un stāstīt, ka mēs esam spējīgi integrēt savas minoritātes. "Ja mēs tagad Krievijai un visai pasaulei stāstīsim, ka, ziniet, tos visus ļaudis mēs pa šiem 20 gadiem neesam integrējuši... Tad sagaidiet tankus nākošajā dienā! Piedodiet, par ko mēs te runājam!," sašutumu neslēpa Vīķe-Freiberga.
Ar bēgļiem ir tā, ka viņi var būt problēma tādās valstīs kā Jordānija, kur bēgļu skaits arvien kļūst lielāks, salīdzinot ar vietējo iedzīvotāju skaitu.
Latvijā mums tāda situācija ne tikai šodien, bet arī tuvākajos 10 līdz 20 gados nav gaidāma. "Ja mēs sākam ar 250 cilvēkiem, tad tas ir smieklīgi mazs skaits, ko integrēt," sacīja eksprezidente.
"Ļaudīm liekas, ka tas ir kāds stikla kalns, kur viņiem ar plikām rokām jārāpjas. Pa visu Latviju 250 cilvēkus var izvietot, var viņiem atrast vietu," pārliecību pauda eksprezidente.
Turklāt tas būtu stimuls parūpēties par saviem sociālajiem dienestiem kopumā, par ļaudīm ar zemiem ienākumiem, daudzbērnu ģimenēm, ģimenēm, kur bērnus audzina viens vecāks. Šīs būtu lieliska izdevība atbildīgajām ministrijām aktivizēties, ciešāk sadarboties ar pilsonisko sabiedrību, nākt ar jaunām idejām, programmām, kā sabiedrību padarīt tādu, kur var atrast vienmēr katram vietu.
