Daviņu II dobumakmeni, izmēros un bedrīšu skaita ziņā mazāku par tā pazīstamo 1925. gadā Pieminekļu valdes reģistrēto "vecāko brāli", lielceļa malā, melioratoru savestā akmeņu kaudzē, netālu no Bērzaines pagasta "Straumēm", 1983.gadā uzgāja un reģistrēja arheologs Juris Urtāns.
Nedaudz vēlāk, Atmodas gados, kad tika uzsākta plaša Latvijas kultūras un vēstures pieminekļu apzināšana, izpēte un popularizācija, šo akmeni, lai kā meklētu, neviens vairs atrast nevarēja.
Tomēr izrādījās, ka akmens ir nevis iznīcināts vai izvests, kā tika domāts, bet ļoti labi noslēpies. Bedrītes, kuras nejauši jau 2014. gada pamanīja vietējā iedzīvotāja un bijusī ģeogrāfijas skolotāja Zinta Gmizo, bija apslēptas zem biezas sūnu segas.
26. februārī Grīviņš konstatēja, ka Daviņu II bedrīšakmens joprojām atrodas tur, kur pirms 33 gadiem tika sākotnēji uziets.
Akmens plakanajā, gandrīz vertikālajā malā redzamas trīs izteiktas ar citu akmeni vai akmens rīku ieveidotas koniskas formas bedrītes un viena iespējama "pusbedrīte", kuras otra puse varētu būt nošķēlusies akmeni pārvietojot.
Runājot par bedrīšu nozīmi, Grīviņš skaidroja, ka "vēsturniekiem un arheologiem nav viena skaidra viedokļa – iespējams, tās saistītas ar kādiem auglības rituāliem, dzimtas vai debesu kultu".
"Skaidrs ir viens – šie akmeņi ir nozīmīgi kultūrvēsturiskie pieminekļi, Latvijas teritorijā vissenākie kulta akmeņi, šobrīd skaitā zināmi ap 75, tapuši pirms apmēram 3000–2500 [pirms mūsu ēras] gadiem, laikā, kad Ēģiptē tika celtas piramīdas," uzsvēra Grīviņš.