"Viss normāli"
Septembra sākums CAIN audzēkņiem sākās ar maziem svētkiem. Pusgadu ilgā projekta laikā jauniešiem kopā ar tā autoru itāli Alberto Di Gennaro, Kristīni Ļeontjevu un Ilzi Mazpani bija iespēja uzvest pašu veidotu izrādi.
Di Gennaro jau vairāk nekā gadu ar draudzeni un izrādes producenti Kristīni Auniņu dzīvo Cēsīs. Pērnā gada ziemā Di Gennaro uzzinājis, ka dzīvo blakus CAIN. Kā pats smej, iespējams, tāpēc, ka ir itālis, viņš vēlējies satikt savus kaimiņus. Tā kā pats iepriekš Vācijas pilsētā Berlīnē aktīvi iesaistījies teātrī un Itālijā ir populārs tā saucamais cietuma teātris, viņš uzrakstīja projektu un piedalījās Latvijas Valsts mežu rīkotajā konkursā par sociālo finansējumu, kuru caur "Ziedot.lv" arī saņēma.
"Pārlaicīgs normālā fragments," tā projekta organizatori saka par savu izrādi. Stāsts radies, apvienojot sešu jauniešu vēstījumu "normālībā". Izrādi veido deviņi tēli, kuros iejutušies ne tikai paši jaunieši, bet arī Di Gennaro, Mazpane un Ļeontjeva.
Komentējot izrādes nosaukumu, projekta autors stāsta, ka visu šīs izrādes tapšanas laiku to pavadījusi frāze "viss normāli", kas sekojusi kā atbilde uz daudziem jautājumiem. Vienu reizi Di Gennaro jautājis: "Kas nav normāli?", un kāds jaunietis atbildējis: "Tas, ka esmu šeit, nav normāli."
Ko nozīmē "Viss normāli"? Tas ir tā, ka nevar būt labi un nevar būt slikti. Slikti nevar būt, jo mēs dzīvojam, bet labi nevar būt, jo mēs esam šeit.
Jaunieši paši izdomāja tēlus, kurus kopā ar projekta organizatoriem savija vienā stāstā. Tā pamatā ir draudzība, uzticība, solījumi, piedošana un ģimene.
Jaunieši "tur"
Apmeklētājus pa trim - četriem aicina iziet drošības pārbaudi, bet mantas jāatstāj speciāli tam domātos skapīšos. Izrādi sapulcējušies apmeklēt cilvēki no dažādām vietām, tostarp, no Rīgas. Uz ēku, kurā notiek izrāde, ved CAIN Sociālās rehabilitācijas daļas priekšnieks Igors Krivjonoks. Vedot caur nelieliem pagalmu līkločiem, viņš stāsta par iestādi. Iestādē pēdējos gados ievietoto skaits ir ap 35 līdz 40, taču agrāk iestādē bijuši pat 60 jaunieši.
Audzēkņiem tiek piedāvāti dārznieku, mūzikas, kokapstrādes un citi pulciņi, taču to apmeklēšana atkarīga no pašu vēlmes. Tāpat jauniešiem tiek piedāvātas dažādas programmas, tostarp resocializācijas un uzvedības korekcijas programma. Katram iestādē nonākušajam jaunietim tiek izveidots plāns, kuru izpildot, notiesāto var atbrīvot ātrāk.
Jautāts par to, vai audzēkņi atgriežas iestādē, Krivjonoks saka, ka atgriežas gan CAIN, gan "pieaugušo" cietumos, taču, protams, ir arī tādi, kuri novērtējuši brīvību un mainās. Kā labs rezultāts vērtējams arī tas, ka tie jaunieši, kas tiek atbrīvoti pirms termiņa, šajā laikā "nesastrādā neko". Vidēji iestādē ir 17 līdz 18 gadus veci jaunieši. Sasniedzot pilngadību, jaunietis var rakstīt iesniegumu, uz kura pamata viņu var atstāt CAIN, nepārceļot uz kādu no "pieaugušo" cietumiem. CAIN jaunieši var palikt līdz 25 gadiem. Iemesls, kāpēc jaunieši izvēlas palikt, ir individuālā attieksme, ko iestādes darbinieki spēj nodrošināt pie tik salīdzinoši neliela ieslodzīto skaita, kā arī sadzīves apstākļi.
Jaunieši ieslodzījumā pamatā ir teju par visu Krimināllikuma pantu pārkāpumiem. Pēdējā laikā arvien vairāk CAIN nokļūst tādi jaunieši, kuri pastrādājuši īpaši smagus noziegumus. Tāpat lielākā daļa mokās ar atkarības problēmām – gan narkotiku, gan alkohola. Krivjonoks gan atzīst, ka "ikdienā, spēlējot futbolu, jauniešus nešķirojam. Es uzreiz pat neatceros – kurš un par ko šeit ir nonācis."
Es spēlēju studentu, viņam ir pārdomu, pārmaiņu laiks. Tas ir interesants. Bet… dīvaini tas viss ir. Jā, neparasti un interesanti. Nekur citur tu tā nedarītu, kā te, izrādē, tāpēc tas ir neparasti. Bet - viss normāli.
"Protams, šeit neviens nav no labvēlīgas ģimenes. Ja viņš ir šeit, tad ar ģimeni kaut kas nav kārtībā," skaidro CAIN pārstāvis.
Brīvība vienmēr ir ar robežām
"Vienkārši superīgi! Esmu lepns par mūsu audzēkņiem. Negaidīju, ka viņi uzdrīkstēsies to visu izdarīt, zinot katru no viņiem, kādi viņi ir," ar prieku sejā pēc izrādes noskatīšanās saka CAIN priekšnieks Andris Pāže, kurš izrādi redzējis pirmo reizi. Viņš atklāj, ka speciāli nav apmeklējis nevienu mēģinājumu, lai saglabātu pirmizrādes pārsteigumu.
Pāže uz izrādi ieradies sava atvaļinājuma laikā. Jautāts, vai puišu stāstos atpazinis kādas ilgas, CAIN priekšnieks skaidro: "Protams. Pārsvarā [tēli] ir tēvi, māte nekur nefigurēja. Varbūt tieši tēvi ir kaut kur projām un viņus audzina māte. Vai kaut kādi citi apsvērumi. Es domāju, ka pārsvarā tēvu viņiem nav. Un varbūt tās ir ilgas pēc tēva."
Tomēr šķietamo jauniešu sirsnīgumu uz skatuves Pāže apšauba: "Katram [CAIN jaunietim] ir sava vēsture un stāsts. Tur par sirsnīgumu runāt, ņemot vērā par kādiem noziedzīgumiem viņi atrodas... Varbūt tagad viņiem sirsnīgums atklājas, tas ir ļoti labi. Tad tas ir ne tikai šī pusgada darbs, tas ir arī visas iestādes darbs." Pašā sākumā, kad jaunieši ierodas iestādē, viņi ir kā ""eži" – visi spuraini, nobijušies, dusmīgi uz visu pasauli, bet ne uz sevi". Tieši tāpēc iestādes priekšnieku interesē, kurš no jauniešiem mēģinājumu laikā apjautis, ka nav normāli atrasties CAIN. "Protams, ka ir slikti, ka viņi visi šeit atrodas. Bet, ja tas ir pateikts šajā momentā, tad vienkārši laiks ar viņiem nav lieki tērēts. Viņi paši ir izdarījuši secinājumus. Tas, ka viņš pats pasaka, ir daudz ko vērts."
Es izrādē spēlēju večuku un šoferi. Večuks ir pieredze, kas citiem palīdz mainīties. It kā tā vajadzētu būt arī dzīvē, bet tā nenotiek. Neviens mūsdienās neietu pie kaut kāda večuka pēc padoma.
Jautāts, vai jaunieši mēdz atgriezties CAIN, lai pateiktu paldies par to, ka uzvesti uz pareizā ceļa, priekšnieks atzīst, ka tādi ir, taču viņu ir maz. "Toties tas rada lielu gandarījuma sajūtu, ka, kaut vai viens cilvēks, bet tu esi izdarījis un ieguldījis darbu un [bijušais audzēknis] ir izvēlējies iet pareizo ceļu. Mēs nevaram būt tādi maksimālisti kā jaunieši, kuriem vajaga visu uzreiz. Protams, gribas, lai būtu vairāk."
Strādāt CAIN ir morāli grūti, atzīst Pāže. Sākot strādāt šajā amatā, priekšnieku piemeklējušas veselības kaites, tomēr ar laiku viņš iemācījies atslēgties. "Kopumā te ir daudz mierīgāk nekā aiz žoga. Te ir noteikumi, kurus viņiem ir jāievēro. Viņiem nav tikai tiesības, viņiem ir arī pienākumi. Ārpus žoga bērniem tās tiesības ir pārspīlētas." Sakot šo, Pāže no kabatas izvelk telefonu, kur pierakstījis domu graudu, ko regulāri atgādina ne tikai sev, audzēkņiem, bet arī saviem bērniem: "Brīvība bez atbildības pārvēršas nebrīvībā. Brīvība vienmēr ir ar robežām."
CAIN – atvērta idejām
"Būtu biežāk šādi pasākumi! Mēs esam atvērti visam. Šitādi pasākumi un projekti tomēr ļauj nepilngadīgajiem novērtēt ne tikai to negatīvo, ko viņi ir izdarījuši, bet arī pozitīvo. Un, protams, ka pēc atbrīvošanas tas dos viņiem kaut kādu stimulu un labumu dzīvē. Tas viņiem palīdzēs savādāk skatīties uz dzīvi," pārliecināts Pāže.
Iestādes iespējas ierobežo pieejamie līdzekļi, tāpēc Pāže ir ļoti priecīgs, ka iesaistās cilvēki no malas. CAIN iekšienē tiek organizēti dažādi pasākumi, tostarp talantu konkursi un dažādu sporta spēļu spēlēšana ar administrāciju. Tāpat gadu gaitā ir izveidojusies sadarbība ar Rīgas "Dinamo", "Ghetto Games" un citiem. Dažiem jauniešiem pat dota iespēja CAIN darbinieku pavadībā apmeklēt kādu hokeja spēli, tāpat pēdējos gados pa pāris jauniešiem dodas arī svētceļojumā uz Aglonu.
Tāda izrāde, tādā iestādē kā šī – tas ir neparasti. Neiet galvā.
Tāpat CAIN vadība organizē tikšanās ar sabiedrībā zināmiem cilvēkiem, taču daudzi ne īpaši vēlas apmeklēt CAIN. Jautāts, vai jauniešus var iedvesmot viena tikšanās reize, Pāže norāda, ka nenoliedzami. Vislielākais sapnis CAIN būtu, ja tās audzēkņus apmeklētu grupa "Prāta vētra". "Renāram [Kauperam] pašam ir bērni, viņš ir garīgs cilvēks," skaidro iestādes priekšnieks. "Viņiem [CAIN audzēkņiem] ir galvenais to visu redzēt. Ja ar viņiem vēl padziedās, tas būtu superīgs pasākums," aizdomājas priekšnieks.
"Mēs esam atvērti visam normas robežās. Tas, kas ir atkarīgs no mums, – to mēs darīsim! Esam tikai "par"," runājot par cilvēku vēlmi iesaistīties dabā ar audzēkņiem, saka iestādes priekšnieks. "Es neesmu no tiem stagnātiem. Viņiem [CAIN audzēkņiem] ir jābūt dzīviem, viņi ir dzīvi cilvēki."
*CAIN audzēkņu citātus projekta autori apkopoja mēģinājumu gaitā.