Darba tirgus stabilā nestabilitāte

Darbaroku iespējamais trūkums - problēma tālākos gados

Ja Latvija vispār saskarsies ar darbaspēka trūkumu, tad ne tuvākajos gados, kad ievērojamā bezdarba līmeņa apstākļos migrācijas un demogrāfijas procesu ietekme uz tautsaimniecību ikdienā ir grūti pamanāma. Iespaids var būt jūtams brīdī, kad ekonomika būs atguvusies, taču nepieciešamais darbaspēks tobrīd jau atradīsies ārzemēs un, iespējams, būs tur iesakņojies. Tāpat, pieaugot iedzīvotāju vidējam vecumam, augs sociālā budžeta izmaksas, jo darbaspējīgo iedzīvotāju skaits saruks, savukārt pensionāru - pieaugs. Tas savukārt rada jautājumus par nodokļu paaugstināšanu, vieš raizes par algu pieauguma nesamērīgumu attiecībā pret darba ražīgumu jeb, citiem vārdiem, nesamērīgu ekonomikas izaugsmi, kuras viena no versijām bija vērojama "treknajos gados", pensiju vecuma palielināšanu un pat imigrāciju. Taču no otras puses, ja Latvija un uzņēmēji sekmēs iedzīvotāju un savu darbinieku izglītības līmeni, profesionalitāti un ieguldīs inovācijās ražošanā, tad iespējamās sekas var būt tikpat kā nejūtamas.

Peļņā izbraukušo cilvēku skaits precīzi nav zināms. Lēsts, ka 2004. - 2006. gada emigrācijas vilnī Latviju pameta ap 100 000 cilvēku. Pašreiz izbraukušo daudzumu īsti neviens nav ņēmies droši nosaukt. Valsts iestādes uzsver, ka brīvā darbaspēka kustība ļauj cilvēkiem izceļot, neatstājot ziņas Latvijas institūcijām. Vēstis par iebraucējiem parasti nesaņem arī Latvijas iedzīvotājus uzņēmušās valstis un Latvijas vēstniecības. Centrālās statistikas pārvaldes vadītāja Aina Žīgure novembrī pēc diskusijas valdībā, kur bija runāts, vai atcelt 2011. gadā plānoto tautas skaitīšanu, akcentēja, ka neviens īsti nezina, cik cilvēku ir pametuši Latviju nedz iepriekšējos gados, nedz tagad.

Labklājības ministrija atgādina, ka atšķirībā no iepriekšējiem gadiem, tagad izceļo augstāk kvalificēti cilvēki ar ģimenēm, nevis mazāk kvalificēti, kuri prom no Latvijas devās individuāli.

Bezdarbs ir, speciālistu nav

"Patlaban un vēl kādu laiku bezdarba līmenis saglabāsies augsts, bet tas nenozīmē, ka darba devējs visos gadījumos spēs ātri atrast un noalgot tam nepieciešamos speciālistus. Situācijai uzlabojoties, nāksies konstatēt, ka daudz labu speciālistu būs valsti pametuši," pašreizējo situāciju un nākotni iezīmē "SEB Bankas" makroekonomists Dainis Gašpuitis. Tam sekojošā iespējamā nesamērīgā algu izaugsme, kas gaidāma, jo darba devēji būs spiesti cīnīties par atlikušo darbaspēku, būs lielāka par darba ražīgumu un var radīt draudus ekonomikas izaugsmes noturībai. "Bieži tiek uzskatīts, ka pašreizējos apstākļos emigrācijas iespējas samazina bezdarba pieaugumu un līdz ar to arī sociālo spriedzi. Tomēr ņemot vērā, ka emigrē arī daudz jauni un augsti izglītoti cilvēki, iespējams, emigrantu vidū ir potenciālie darba devēji, kas izmantotu savas biznesa idejas, lai ne tikai dotu darbu sev, bet nodarbinātu arī citus cilvēkus," atzīmē Latvijas Bankas ekonomists Oļegs Krasnopjorovs.

Savs iespaids var būt arī faktam, ka tagad no Latvijas aizceļo veselas ģimenes, kas nozīmē, ka atgriešanās varbūtība ir mazāka. Tā Latvija zaudē gan sabiedrības darbspējīgāko daļu, gan arī daļēji to naudu, ko ārzemēs strādājošie nosūtīja mājās palikušajiem. Krasnopjorovs gan mierina, ka naudas pārvedumi no ārzemēm Latvijas ekonomikā nekad nav spēlējuši tik lielu lomu kā, piemēram, Moldovā. "Tajā pašā laikā jāatzīmē - lai gan nodarbināto sarukums nozīmē kopējo iekšzemes kopprodukta samazinājumu, iedzīvotāju ienākumu līmenis un patēriņš paliks iepriekšējā līmenī, jo katra nodarbinātā saražotais taču nemainīsies," piebilst Krasnopjorovs.

Gašpuitis skaidro, ka lielākais darbaspēka kritums ir gaidāms nozarēs, kur jau tagad ir lielākais bezdarbs, piemēram, būvniecībā un tirdzniecībā, kā arī jomās, kur speciālistiem ir grūti pārkvalificēties uz citu jomu. Aizbraucot noteiktas jomas ekspertiem, var izveidoties situācija, ka bezdarba līmenī valstī vēl joprojām būs augstāks nekā ekonomikā būtu vēlams, taču atsevišķās jomās nebūs kvalificētu darbinieku. Tas savukārt rada sarežģījumus ražošanas un visas ekonomikas attīstībā. Krasnopjorovs gan uzsver, ka būtiska loma šajā ziņā būs izglītībai. "Ja ir viennozīmīgi skaidrs, ka ilgtermiņā trūks darbaspēka, bet tajā paša laikā arī skaidrs, ka sabiedrība noveco ne tikai Latvijā, tad tas ir virziens, kas piedāvā biznesa iespējas. Varbūt laiks lūkoties uz tehnoloģiju attīstību un pilnveidošanu, kaut vai tādu, kas, cik vien spēj, atvieglotu vecu cilvēku ikdienu. Pieprasījums noteikti tikai augs," pauž Gašpuitis.

Baltijas Starptautiskā ekonomikas politikas studiju centra augstākās izglītības, darba tirgus un demogrāfijas pētniece Zane Cunska skaidro, ka dzimstības kritumu 1990. gadu sākumā pagaidām izjūt augstākās izglītības sistēma. Ja 1987. gadā Latvijā dzima 42 000 bērnu, tad no 1996. līdz 2000. gadam vidēji 19 000 katru gadu, bet pašlaik - 24 000. "Augstākā izglītība kā ekonomikas nozare šo samazinājumu jau sajūt no pagājušā gada, jo pieprasījums pēc studiju vietām ir samazinājies, (..) darba tirgus šo samazinājumu jutīs, kad beigsies ekonomikas lejupslīde un pieprasījums pēc darbiniekiem pieaugs. Atkarībā no atlabšanas laika - tas varētu būt piecu gadu laikā," lēš pētniece.

Tomēr patlaban Latvijā bezdarba līmenis, saskaņā ar "Eurostat" datiem, ir sasniedzis ap 22,3% un ir lielākais Eiropas Savienībā. Turklāt tam ir augšupejoša tendence. Nodarbinātības krīze ir tik dziļa, ka cilvēki darbu ir zaudējuši pat tādās jomās kā medicīna un citās, kur pirms dažiem gadiem prognozēja darbaroku trūkumu. Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku asociācijas priekšsēdētāja vietniece Ruta Vīksna norāda, ka bez darba šobrīd ir 1500 mediķi. Viņu nākotne ir atkarīga no 2006. gadā ieviestas, taču patlaban pārtrauktas mediķu nodarbinātību sekmējošas programmas. Programmu varētu atjaunot maijā, tomēr mediķi meklē darbu ārzemēs jau tagad "Ja ir [mediķu] pārpalikums, tad emigrācija nav nāves grēks," Vīksna piebilst.

Arī Latvijas Sakaru darbinieku arodbiedrības vadītāja Zoja Semjonova atzīst, ka cilvēki meklē darbu ārzemēs. Par darba tirgu sakaru jomā pēc dažiem gadiem Semjonova norāda - daudz kas būs atkarīgs no Latvijas Pasta reorganizācijas, proti, kā tā notiks, kādi būs jaunie pakalpojumi un cik cilvēkiem tajā atradīsies vieta.

Darbaspēka kvalitāte, inovācijas ražošanā un efektivitāte

Izglītība, strādājošo kvalifikācijas celšana, ieguldījumi ražošanā un tehnoloģijās un citi paņēmieni uzņēmējdarbības un valsts pārvaldes darba efektivitātes palielināšanai ir atslēgas vārdi, ko nākotnes attīstībā ir minējuši strukturālās reformas aizsākušie Latvijas politiķi un starptautiskie eksperti. Tos attiecībā uz stabilu darba tirgu un tā ietekmi min arī ekonomisko procesu novērotāji.

"Valsts ekonomikas attīstību var balstīt uz vienu no trīs ražošanas faktoriem - darbaspēku, kapitālu vai cilvēkkapitālu. Sarūkošs darbspējīgo iedzīvotāju skaits nosaka tikai to, ka mēs nevaram balstīt ekonomikas attīstību uz darbietilpīgām nozarēm ar zemu produktivitāti, piemēram, kā naturālā lauksaimniecība vai zivsaimniecība," norāda Krasnopjorovs. Viņš skaidro, ka Latvijai ir visas iespējas ieguldīt līdzekļus apstrādes rūpniecībā ar augstu pievienoto vērtību vai bioloģiskajā lauksaimniecībā, kā arī zinātnē. "Ekonomikas attīstību 21. gadsimtā ietekmēs izglītības kvalitātes rādītāji, kurus ir grūti izmērīt, piemēram, par cik iegūtā izglītība reāli paceļ cilvēka ieguldījumu ražošanas procesā, darba ražīgumu jeb sniegumu," atzīmē Latvijas Bankas ekonomists.

Tāpat speciālisti vienbalsīgi atzīst, ka atgūt izbraukušo darbaspēku varēs vien gadījumā, ja Latvijā būs labākas izaugsmes iespējas un dzīves apstākļi. "Patriotismam te nav vietas," tieša ir Cunska. "(..) Tāpat jebkurai valstij ir trīs pamatīpašības, kas nosaka, vai šo valsti izvēlas par mītnes vietu - algu līmenis, dzīves kvalitāte un piederības sajūta jeb patriotisms. Cilvēki emigrē ne tikai zemas algas dēļ, bet arī neredzot šeit sevis īstenošanas iespējas," piezīmē Krasnopjorovs.

Vienlaikus ekonomisko procesu vērotāji noraida imigrācijas nepieciešamību. Pirmkārt, tādēļ, ka, pārveidojot Latvijas ekonomiku un ražošanu, netrūks cilvēku, kurus būs nepieciešams pārkvalificēt. Darbaspēka attīstības iespēju netrūks. Otrkārt, ir apšaubāmi, ka Latvija tuvāko 20 gadu laikā spēs piesaistīt augsta līmeņa ārvalstu darbaspēku, jo nespēj piedāvāt tik labu atalgojumu kā ASV, Rietumeiropa vai Maskavas apgabals. Taču zemi kvalificētu darbaspēku Latvijai nevajag. "Piemēram, pērn 3. ceturksnī Latvijā bija ap 250 000 darba meklētāju un cilvēku, kas zaudēja cerības atrast darbu, un vairāk nekā pusei no viņiem ir vidējā izglītība vai zemāk. Turklāt zemi kvalificētā darbaspēka imigrācija nepalīdzētu Latvijai pāriet uz kapitālietilpīgu un uz cilvēkkapitālu balstītu ekonomiku, bet vidējo atalgojuma līmeni un līdz ar to dzīves kvalitātes pieaugumu tas tikai kavētu," skaidro Krasnopjorovs. Arī Nodarbinātības valsts aģentūra paudusi, ka pagaidām tikai dažās nozarēs varētu piesaistīt ārvalstu darbaspēku, piemēram, kuģu būvniecībā.

Sociālais budžets pārmaiņu priekšā

Samazinoties strādājošo skaitam, palielinās sociālā budžeta slodze. Emigrācijai šajā ziņā ir divējāds iespaids. No vienas puses, tas samazina no sociālā budžeta atkarīgo skaitu, taču reizē krīt arī sociālo apdrošināšanu iemaksu apjoms. "Vidējā termiņā emigrācijas efekts uz sociālo budžetu ir negatīvs," secina Krasnopjorovs.

Cunska par neizbēgamu soli atzīst pensijas vecuma palielināšanu, par ko arvien biežāk runā arī politiķi.

Labklājības ministrija norāda, ka tuvākajos gados plānots izstrādāt koncepciju, kurā aplūkos pakāpenisku pensijas vecuma palielināšanu līdz 65 gadiem. Process sāktos 2016. gada sākumā, kad pensionēšanās vecums būs no 62,5 gadiem un turpinātos 2017. gada sākumā - no 63 gadiem, 2018. gada sākumā - no 63,5 gadiem, līdz 2021.gadā pensionēšanās vecums būs jau minētie 65 gadi.

Ilgtermiņa demogrāfiskās prognozes paredz - 2008.gadā 20,1% no valsts iedzīvotājiem bija pensionāri, 2020. gadā tādu būs jau 22,3% un 2050. gadā - 34,8%. Attiecīgi ruks iedzīvotāju vecumā no 15 līdz 62 gadiem skaits. Proti, ja 2008. gadā viņu bija divas trešdaļas, tad 2020. gadā - 62,4%, bet 2050. gadā - tikai 52,6%.

Cunska šajā ziņā norāda, ka imigrantu darbarokas Latvijai var būt vitāli nepieciešamas ap 2030. gadu, kad sabiedrība būs ievērojami novecojusi un nespēs uzturēt esošo dzīvesveidu.