Foto: DELFI

Konflikts Āfrikas valstī Dienvidsudānā izcēlās 2013. gadā, kad jaunākās pasaules valsts prezidents Salva Kīrs apsūdzēja viceprezidentu Rieku Mačaru par mēģinājumu izraisīt militāru apvērsumu, kā rezultātā aizsākās asiņains pilsoņu karš starp valdību un tās opozīciju. Tas skaudri ietekmēja arī tuvējās kaimiņvalstis un to ikdienu. Portāls "Delfi" martā apmeklēja Ugandu un klātienē iepazinās ar zemi, uz kuru joprojām bēg tūkstošiem bada un militāro konfliktu novājinātie.

Portāls "Delfi" Ugandas galvaspilsētā Kampalā tikās ar Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Bēgļu aģentūras komunikācijas oficieri Roko Nuri. Vīrietis galvenokārt strādā ar lietām, kas saistītas ar Dienvidsudānu un tajā esošajiem konfliktiem.

Dienvidsudānas nākotne miglā tīta

"Konflikta sakne ir cīņa par varu starp prezidenta valdību un opozīcijas spēkiem. Kamēr šis konflikts turpināsies, būs cilvēki, kas pārvietosies valsts iekšienē un dosies bēgļu gaitās, lai būtu drošībā," skaidro Nuri.

Kā norāda Nuri, konfliktam pagaidām nav redzama atrisinājuma. "Puses vēl joprojām savstarpēji cīnās. Dienvidsudānas dienvidu daļā, kuru uzskatīja par tā saucamo zaļo zonu līdz pagājušā gada jūlijam, konflikts ir klātesošs. Bēgļi vēl joprojām ik dienu šķērso valsts robežu, galvenokārt dodoties uz Ugandu," saka ANO Bēgļu aģentūras komunikācijas darbinieks.

Pašlaik aptuveni 1,8 miljoni cilvēku konflikta rezultātā ir pārvietojušies Dienvidsudānas iekšienē, savukārt 1,5 miljoni cilvēku devušies bēgļu gaitās uz dažādām valstīm. Tādas lielās pilsētas kā Jei, Kadžukedži, Lanija, kas atrodas Dienvidsudānas lejasdaļā, kļūst arvien tukšākas.
Roko Nuri

Tā kā šajos reģionos ir auglīga zeme, no turienes lielākoties nākusi pārtika, ar ko nodrošināt valsts iedzīvotājus. Runājot par Dienvidsudānas nākotni un iespējamo sadalīšos trīs daļās, Nuri savos izteikumos ir piesardzīgs.

"Tā ir problēma, par kuru diskutē. Man personiski liekas, ka būtu ļoti skumji redzēt valsti, kas ilgus gadus cīnījās par neatkarību un ieguva to 2011. gadā, sadalāmies atkal vairākās daļās," saka ANO pārstāvis. Vīrietis vairās spriest, vai šāds scenārijs ir reāls, ka Dienvidsudāna sadalītos vairākās daļās, bet komunikācijas darbinieks uzsver, ka jāņem vērā, ka "valsts no desmit apgabaliem sadalījās uz 21, vēl uz 28, bet tagad pastāv jau 32 dažādi apgabali". Jautājums, kā 32 dažādi apgabali varētu sadalīties trīs daļās, paliek atklāts. "Tas nav jautājums, uz kuru es kā humanitārais darbinieks varētu atbildēt," teic Nuri.

"Cilvēki dodas bēgļu gaitās vai uz citiem Dienvidsudānas reģioniem, vai uz kaimiņvalstīm. Varam runāt par aptuveni 2500 cilvēkiem, kas katru nedēļu šķērso Dienvidsudānas un Ugandas robežu. Pēdējo astoņu mēnešu laikā gandrīz 500 tūkstošu cilvēku ieradušies Ugandā no turienes," saka Nuri.

Ugandā ir ne tikai bēgļi no Dienvidsudānas, bet arī citām bada un militāro konfliktu novājinātām valstīm. Kā norāda ANO pārstāvis, gandrīz 60% bēgļu nāk tieši no Dienvidsudānas. "Lielākā daļa no viņiem sāk dzīvi Ugandas ziemeļu daļā. Sākumā bēgļi dodas uz tādām vietām kā Arua, Adžumani, Mojo un citām," saka Nuri. Vairākas no ANO izveidotajām bēgļu nometnēm jau ir pilnas, tādēļ plānots, kā norāda Nuri, veidot vēl vienu uz ziemeļiem no Ugandas pilsētas Gulu.

Dažviet ziemeļos bēgļu ir vairāk nekā vietējo iedzīvotāju. Uganda ir ļoti pretimnākoša pret bēgļiem, viņiem ir viena no labākajām bēgļu politikām pasaulē. Viņi atstāj robežu vaļā, neskatoties uz lielo bēgļu skaitu. Ugandas politika ir veiksmīga, jo bēgļus neierobežo nometnēs ar žogiem, bet gan integrē vietējā sabiedrībā. Arī vietās, kur ir bēgļu nometnes, vietējie dzīvo blakus un komunicē ar iebraucējiem.
Roko Nuri

Cilvēku, kuri bēg no konflikta, skaits palielinās

Bēgļu skaits atšķiras atkarībā no tā, kāda ir situācija konflikta valstī. Laikā, kad notiek kāds saasinājums, piemēram, pēc 2016. gada jūlija militārās sadursmes. Dienvidsudānas galvaspilsētā Džubā (Juba), bēgļu ir krietni vairāk. "Cilvēki paķer mantas, bērnus un dodas prom no valsts. Lai saprastu, par cik lieliem skaitļiem runājam, šogad janvārī aptuveni 60 tūkstoši cilvēku bēga, savukārt februārī – ap 58 tūkstošiem," min komunikācijas darbinieks.

"Salīdzinot ar Eiropu, tur ir ap četriem, pieciem miljoniem bēgļu, kur pretī Ugandā dod patvērumu gandrīz 1,2 miljoniem bēgļu. Ja vēlaties salīdzinājumu, Lielbritānija ir aptuveni tik liela pēc teritorijas, cik Uganda, bet dod patvērumu gandrīz desmit tūkstošiem mazāk cilvēku. Tā ir mūsu realitāte," teic ANO pārstāvis.

Viņš uzskata, ka ir vairākas lietas, ko Eiropas Savienības (ES) valstis varētu mācīties no Ugandas. "Noteikti jāskatās uz Ugandas labvēlīgo vidi bēgļiem. Šeit ierodoties, bēgļiem ir gandrīz tādas pašas tiesības kā vietējiem. Viņi var šeit nodarboties biznesu un līdz ar to pelnīt iztiku, var brīvi pārvietoties un līdz ar to nebūt ieslēgti vienā nometnē," skaidro Nuri. Kampalā un citās pilsētās bēgļi aktīvi nodarbojas ar tirdzniecību – ir atvēruši veikalus, viesnīcas un citus uzņēmumus. "Pirms aptuveni trīs gadiem satikos ar vienu bēgļu ģimeni, kam Kampalā pieder trīs restorāni. Tie cilvēki var investēt un attīstīties, jo Ugandas politika to ļauj. Ja paskatāmies uz situāciju Eiropā, daudzas valstis bēgļus nevar uzņemt," uzskata komunikācijas darbinieks.

Ugandas viesmīlībai ir robežas

Ugandā no konflikta bēgošajiem cilvēkiem ir pieejama arī izglītība un medicīniskā aprūpe, kas nozīmē, ka iebraucēji ir diezgan liels slogs valstij. ANO pārstāvis gan norāda, ka balanss starp to, cik daudz tiek tērēts uz bēgļiem un kāds, galu galā, ir ieguvums, tiek saglabāts. "Ja paskatāmies, cik daudz Kampalā vien bēgļiem pieder uzņēmumi un kuri var dot darbu arī vietējiem, tādā veidā atmaksājot kopienai, bez šaubām viņi ir pienesums valstij," teic Nuri.

Ņemot vērā, ka gan Ugandas valdības, gan ANO kapacitāte ir ierobežota, Nuri norāda, ka katrā situācijā jāsaprot, kādas ir prioritātes. "Jāmeklē, kā nodrošināt pamatvajadzības tiem, kuri ierodas no konflikta teritorijām," teic ANO pārstāvis. Svarīgākās lietas ir ēdiens, guļamie matrači un kannas, ar kurām var pārnēsāt ūdeni.

Lielākā daļa bēgļu ierodas bez dokumentiem. ES tā ir problēma, ņemot vērā drošības aspektus, savukārt Nuri norāda, ka Ugandas gadījumā tā nav problēma. "Pēc starptautiski noteiktiem likumiem bēgļiem ir tiesības meklēt patvērumu. Viņiem nevajadzētu tikt sodītiem par to, ka nav dokumentu. Viņi bēg no konflikta, no kriminālvajāšanas. Dokumentiem nevajadzētu būt viņu rūpju augšgalā," uzskata Nuri. ANO pārstāivis norāda, ka drošība ir aktuāla ikvienai valstij, bet šobrīd Ugandai ar to nav problēmu.

Runājot par bada stāvokli vairākās Āfrikas valstīs, ko izziņoja ANO, komunikācijas darbinieks vēlreiz uzsver, ka "cilvēki nevar atgriezties savā fermā, turpināt normālu dzīvi, kamēr nav beidzies militārais konflikts". ANO pārstāvis skaidro: "Tas ir kara simptoms. Ja cilvēkiem nav brīvas pieejas zemei, kā viņi var sevi nodrošināt? Bads ir tiešas sekas konfliktam," uzskata Nuri.

Ik pa laikam dažādos Āfrikas reģionos ir sausuma periodi, kas arī negatīvi ietekmē vietējos iedzīvotājus. ANO pārstāvis gan norāda, ka tas nav pietiekams iemesls, lai dotos bēgļa gaitās. "Piemēram, Somālija. Pirms tur sākās konflikts, cilvēki varēja izdzīvot arī sausuma laikos. Bet tad, ja pa virsu tam vēl ir militārais konflikts, kļūst daudz sarežģītāk," saka Nuri.

Pēc Ugandas lielākās Dienvidsudānas bēgļu uzņēmējvalstis ir Etiopija, Kenija, Kongo demokrātiskā republika un Sudāna. "Ja konflikts nebeigsies, cik ilgi vēl tāda valsts kā Uganda, kas ir bijusi tik pretimnākoša bēgļiem, var vēl uzņemt? Šī ir 39 miljonu valsts, bet dod patvērumu 1,2 miljoniem bēgļu, kas ir milzīgs skaits attiecībā pret vietējiem. Resursi nav mūžīgi. Ir nepieciešams politisks atbalsts Dienvidsudānai, lai apturētu konfliktu," uzskata Nuri. ANO pārstāvis gan neuzskata, ka Uganda varētu aizvērt robežas bēgļiem, bet norāda, ka "tas ir jāpatur prātā, ka limits varētu tikt sasniegts. Starptautiskajai sabiedrībai jāatrod veids, kā palīdzēt apstādināt konfliktu".

*Brauciens uz Ugandu ir daļa no projekta Mediji attīstībai (EYD2015: Media for Development, DCI-NSAED/2014/338- 309), kas ir Eiropas Komisijas atbalstīts projekts ar mērķi, iesaistot medijus, veicināt sabiedrības izpratnes pilnveidi par savstarpējo saikni un izaicinājumiem globālā līmenī, ko Latvijā īsteno biedrība "Zaļā brīvība". Raksts ir sagatavots ar Eiropas Savienības finansiālu atbalstu. Par materiāla saturu atbild autors, un tas nekādā veidā neatspoguļo Eiropas Savienības oficiālo viedokli.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!