Sociālā uzņēmējdarbība ir veids, kā risināt sociālas problēmas ar biznesa instrumentiem. Viens no tādiem piemēriem ir rokdarbu grupa "KDI", kas, sadarbojoties ar nevalstiskajām organizācijām no Igaunijas un Vācijas, nopelna sev iztiku.

Piecas sievietes, kuras visas ikdienā pārvietojas ratiņkrēslos, vienā no Kampalas rajoniem šuj somas, maciņus, priekšautus, arī apģērbu, veido rotaslietas. Olīvija, Naita, Ruta, Vinnija un Remija agrāk mācījās vienā skolā, kas paredzēta cilvēkiem ar invaliditāti. Vairākas no sievietēm tagad arī piestrādā kā skolotājas tajā pašā iestādē, bet lielākā viņu dienas daļa aizrit darbnīcā.

"Ar visu nodarbojamies pašas. Iepērkam audumus, tos mēram, griežam, šujam," skaidro Olīvija, kas nodarbojas arī ar uzņēmuma grāmatvedību. Citām sievietēm, kas pievienojās 2014. gadā, kad uzņēmums sāka savu darbību, bija dažāda pieredze, turklāt ne visas viņas zināja šūšanas pamatus, bet ar laiku iemācījās un tagad strādā tikpat labi, cik Olīvija, kam ir profesionāla pieredze šūšanā.

Saražotais tiek transportēts uz Vāciju un Igauniju, kur katrā valstī ir atbildīgās personas. Vācijā sadarbība norit ar veikalu "Kona", bet Igaunijā par to atbild nevalstiskā organizācija "Mondo". Sievietes uz ārzemēm sūta tos produktus, kurus izvēlējušies organizāciju pārstāvji.

"Katru dienu atveram veikalu deviņos, bet beidzam darbu sešos vakarā. Ne vienmēr ir cilvēki, kas atnāk apskatīt vai iegādāties kaut ko, bet, ja atnāk, tad parasti tie ir kādi trīs, četri cilvēki. Parasti tie ir vai nu ziņkārīgi tūristi, vai arī cilvēki, kas jau iepriekš ko pasūtījuši un ierodas pakaļ," savu ikdienu apraksta Olīvija.

Dažreiz ir lielāki pasūtījumi un sievietēm nākas strādāt vairāk. Neskatoties uz to, ka "KDI" nav plaši atpazīstams Kampalā, sievietēm ir regulāri pasūtījumi no ārzemēm. Dažreiz, lai saražotu produkciju vienam pasūtījumam, sievietes intensīvi strādā vienu vai divas nedēļas.

"Viss atduras pret pircējiem. Ja tādu nav, tad izdzīvot ir grūti. Nav viegls darbs, bet mēs izdzīvojam," saka viena no šuvējām – Vinnija. Sieviete nenoliedz, ka tad, ja produkts ir pieprasīts, izdzīvot ar rokdarbiem Kampalā nav problēmu.

Lai nopirktu audumus, sievietes no organizācijām saņem depozītu. Kad produkcija saražota un transportēta pie pircējiem, sievietes saņem samaksu. Darbnīcā ir četras šujmašīnas. Lielākā daļa šujmašīnu ir ziedojums no "Mondo".

Līdz šim sievietēm bijušas grūtības atrast uzņēmumus, kas vēlētos sastrādāties vietējā līmenī. Pagaidām ir atrasti divi veikali, kas ir ar mieru pārdot saražoto, bet vēl ir, kurp tiekties tieši vietējā Ugandas tirgus apguvē.

Olīvija atzīst, ka būt invalīdam Ugandā ir grūti. "Šeit pret mums neizturas kā pret cilvēkiem. Piemēram, ja vēlies izmantot taksometru, ne vienmēr šoferis vēlēsies tevi pārvadāt," stāsta sieviete.

Viņa atzīst, ka arī ielas nav piemērotas, lai pa tām pārvietotos ratiņkrēslā, līdz ar to vienmēr jābūt kādam blakus, kas parūpētos par cilvēka ar īpašām vajadzībām drošību un transportu. "Tas ir dārgi – būt invalīdam. Ja vēlies aktīvi piedalīties sabiedrības dzīvē, jāalgo kāds, kas tev palīdz. Es dzīvoju šajā mājā, kur nodarbojamies ar rokdarbiem, līdz ar to nav daudz jāpārvietojas," teic Olīvija.

Sadarbība ar "KDI" aizsākusies 2014. gadā, kad uz Ugandu devās igauņu dizainere Līna Vīra. "Toreiz viņa piedāvāja sievietēm veidot sadarbību, fokusējoties uz mājas un virtuves tekstila izstrādājumiem, kurus nav pārāk grūti uzšūt un kuri varētu interesēt igauņus ar krāsainajiem motīviem," portālam "Delfi" stāsta "Mondo" pārstāve Diāna Tamme. Pašlaik populārākie ir priekšauti, virtuves cimdi un paliktņi karstiem traukiem, kas nāk no Ugandas.

Nepilnu trīs gadu laikā izveidojies jau uzticīgu pircēju loks, bet problēmas vēl joprojām sagādā transports. "Tas ir izaicinājums – atgādāt produktus no Ugandas uz Igauniju. Līdz šim neesam atraduši labu loģistikas partneri par sakarīgu cenu, tādēļ vienkārši sadarbojamies ar kolēģiem, draugiem un paziņām, kas ceļo no Ugandas uz Igauniju un atpakaļ," skaidro Tamme.

Savukārt Latvijas tirdziņos no Ugandas līdz šim bijuši vien daži produkti – pāris priekšauti un virtuves cimdi. Daudz veiksmīgāka izvērtusies sadarbība ar Ganu, no kuras regulāri, izmantojot "Ghana Post", tiek sūtīti pašdarināti grozi.

"Pārdošana notiek pasākumos trīs līdz četras reizes gadā. Mums ir "Facebook" lapa "Grozi no Ganas", un tad atsaucīgie gribētāji nāk un pērk. Ziemassvētkos bija brīnišķīga atsaucība groziem, kad bijām Botāniskā dārza Ziemassvētku tirdziņā," portālam "Delfi" stāsta organizācijas "Zaļā brīvība", kas sadarbojas ar "Mondo", pārstāve Ingrīda Strazdiņa.

"Šobrīd mums nav kapacitātes piedāvāt arī rokdarbus no Ugandas," skaidro Strazdiņa. Pārdotas ir vien pāris lietas no "KDI" kolektīva. "Priekšauti ir smuki, krāsaini, bet, protams, es dabūju jau komentāru par to, vai tad latvieši vairs nemāk šūt priekšautus. Bet tādus komentārus ik pa laikam nākas dzirdēt," stāsta organizācijas pārstāve.

Pagaidām produkciju var apskatīt vien "Mondo" mājaslapā un gaidīt, kad tirdziņos tiks piedāvāti rokdarbi. "Tas noteikti nav izdevīgs bizness, jo tas vispār nav bizness. Tā ir simts procenti sociālā uzņēmējdarbība, un igauņiem ir tieši tas pats," teic Strazdiņa.