"Manī bija tradicionālais, absolūtais naids pret čekistiem un komunistiem, un mani tuvākie draugi bija Uldis Bērziņš un Knuts Skujenieks. Bet es gribu pastāstīt, kā sākās mana krišana. Kopš 1981. gada strādāju laikrakstā "Literatūra un Māksla", kur galvenais redaktors bija Jānis Škapars. Mēs bijām stipra komanda. Kad notika Škapara kārtējā vajāšana, bija runas par to, ka avīzē ir pārāk maza partijas organizācija. Škapars iesauca mani kabinetā un teica: "Stājies!" Zemtekstos sapratu, ka tas ir vienīgais veids, kā aktīvi sabiedriski darboties," intervijā stāsta Rokpelnis.

"Bet tur taču vajag trīs rekomendācijas, un man tādu draugu – komunistu – nav. Škapars saka: es došu rekomendāciju. Škapars piezvanīja Arvīdam Grigulim, mana tēva draugam un čekas loceklim. Grigulis saka: es viņu nepazīstu! Piezvanīja arī Imantam Ziedonim, kurš deva man rekomendāciju, lai es iestātos Rakstnieku savienībā. Ziedonis arī atbild, ka mani nepazīst. Škapars tomēr pielauza abus. Tas man bija liels darījums ar sirdsapziņu... 1985. gadā cekas sekretārs Anatolijs Gorbunovs ņēma nost no amata Jāni Škaparu, bet daudzi viņu aizstāvēja. Juris Miļevskis, VDK virsnieks, radošo un preses darbinieku kurators, lūdza dažiem uzrakstīt savu viedokli par to, kāpēc tā tiek aizstāvēts Škapars," tā laika notikumus atceras Rokpelnis.

"Miļevskis man šķita normāls cilvēks, salīdzinot ar tiem visiem dzelzsbetona purniem, kas mani čekā pratināja tās divas reizes. Vienu dienu – tas bija vasarā – Miļevskis, kuram Preses namā bija istabiņa 18. stāvā, man saka tā: "Klausies, Jānīt, vai tu man nevarētu palīdzēt? Priekšniecība mani lamā, ka nevienu palīgu nevaru dabūt." Es saku: "Kādreiz es tev varētu kaut ko pastāstīt, bet oficiāli gan ne." Viņš turpina: "Nē, oficiāli. Un tas jau nekas nav." Saproti, es toreiz vēl nebiju kristietis... Ja būtu, nekas tāds nenotiktu. Neslēgtu līgumu ar ļaunumu. Nu, lūk, Miļevskis iedod man kartīti, uz kuras rakstīts, ka es apsolos neizpaust metodes, ar kādām strādā VDK," norāda Rokpelnis.

"Pilnīgi neitrāli, nevis ka es apsolos kaut ko tur ziņot. Apakšā – paraksts. Miļevskis arī piebilst, ka viņš mani nekādi nevar šantažēt, jo viņam pret mani nekā nav. Es nodomāju: kāpēc gan lai es neizpētītu metodes, ar kādām strādā VDK? Tas taču ir interesanti! Laikam tas mani arī paķēra – redzēt organizāciju no iekšpuses. Pēc tam es to varētu atmaskojoši aprakstīt. Vēl jo vairāk tāpēc, ka pēc dažiem mēnešiem tika pasludināta glasnostj," stāsta dzejnieks.

"Varbūt zemapziņā es arī apzinājos, ka jutīšos čekas aizsargāts: tad pāries manas paniskās bailes. Es sarunāju, ka tikšos tikai ar Miļevski, un, ja viņš aizies no šī darba, es neturpināšu sakarus ar čeku," norāda Rokpelnis, piebilzdams, ka vēlāk dzejnieks Uldis Bērziņš jautājis: "tu uzzināji kaut ko par čekas struktūru?" Rokpelnis atbildējis, ka tā arī neko nav uzzinājis.

"Es parakstīju Miļevska iedoto kartīti, izgāju ārā no kabineta, un tajā pašā mirklī sapratu, ka esmu sagrāvis savu dzīvi. Čekas rokās bija visi līdzekļi, lai mani iznīcinātu," norāda dzejnieks.

"Mēs vienmēr tikāmies konspiratīvajā dzīvoklī," saka Rokpelnis, piebilzdams, ka Miļevski interesēja kolēģu – literātu – nodomi.

"Viņš zināja, ka Uldis gatavo kaut kādu graujošu runu. Es klārēju, ka Uldis nav bīstams, bet Knuts Skujenieks viņu nosoda, teikdams, ka viņam vienreiz jābeidz šis politiskais onānisms. Vienīgais gadījums, kad mani mēģināja izmantot, bija ar igauņu novelistu Arvo Valtonu, sak, aizbrauc pie viņa, jo vietējie čekisti nevar viņam piekļūt – uzņem sakarus ar Valtonu. Taču es atteicos. Miļevskis, par laimi, man nebrauca virsū. Vai esmu pret kādu izstrādājis nelietību? Nē, tas nav manā dabā. Nevienu neesmu nodevis, par provokatoru neesmu strādājis. Mans darbs bija analītika: palīdzēju čekai izprast inteliģences noskaņas," intervijā atzīst dzejnieks.

Rokpelnis skaidro, ka neviens nav zinājis par viņa sadarbību ar VDK: "Man bija sieva, ģimene, neviens nezināja. Dažreiz bija vērojami ļoti dīvaini motīvi, kādēļ cilvēki kļuva par stukačiem. Jā, mēs runājam par stukačiem, mēs nerunājam skaistos eifēmismos. Man nepatīk sevi tā saukt, bet es biju stukačs."

"Es nevarēju neatzīties. Un tu jau mani tagad neatmasko. Es pats sevi atmaskoju," laikraksta žurnālistei saka Rokpelnis.

"Es pat nezinu, vai mana kartīte atrodas tajos maisos. Es sevi atmaskoju tāpēc, ka mani ēd sirdsapziņa. Es redzu tādu kā dziļu, izžuvušu aku, apakšā ir pelēka zeme, un zem tās – līķis. Man ir sajūta, ka esmu slepkava un ka es sevī nēsāju šo līķi. Esmu nogalinājis savu dzīvi, pats sevi un savu godīgumu. Esmu sodīts par savu iedomību un lepnību. Tas ir vislielākais grēks – lepnība. Es lepojos, ka nebiju sasmērējies ar padomju sūdiem. Es taču biju pilnībā pārliecināts par sevi, ka viņiem – čekistiem – nav nekādu kompromatu pret mani un ka viņi ar mani neko nevar izdarīt. Bet viņi izdarīja visu. Un kāpēc es atzīstos? Tāpēc, ka esmu vecs cilvēks, un, ja mani ķers infarkts vai insults, es būšu attīrījis savu sirdsapziņu. Visvairāk man bail par saviem lasītājiem: varbūt viņi nespēs man piedot un vairs nespēs mani lasīt?"

Intervijā laikrakstam VDK izpētes komisijas vadītājs Kārlis Kangeris norāda, ka, ņemot vērā Totalitārisma seku dokumentācijas centra (TSDC) aplēstos datus, VDK aģentu kartotēkā no 4300 kartītēm 583 ir attiecināmas uz kultūras darbiniekiem.