"Iepriekš ar lieliem riskiem bija saistīts Balkānu konflikts, bet tomēr tam bija vairāk reģionāls raksturs, un starptautiskā sabiedrība to spēja apslāpēt," skaidroja Riekstiņš, piebilstot, ka politiķi kļuvuši par relatīvās stabilitātes ķīlniekiem.
"Tā rezultātā, ka no drošības viedokļa Eiropa jau vairāk nekā 20 gadus dzīvoja relatīvā stabilitātē un mierā, Rietumu politiķi un procesu pētnieki kļuvuši par šīs relatīvās stabilitātes ķīlniekiem. Valstis mazāk resursu veltīja aizsardzības spēju stiprināšanai, dažviet arī izlūkdienestu un ar speciāliem uzdevumiem apveltīto dienestu finansēšanai, cilvēkresursiem un tamlīdzīgi," skaidro bijušais ārlietu ministrs.
Runājot par lielākajiem drošības riskiem, Riekstiņš piemin situāciju Krievijā un Ziemeļāfrikā.
"No vienas puses, tā ir Krievija, kas tiek definēta kā pieaugoša riska un iespējamu draudu faktors, un, no otras puses, - viss, kas notiek Ziemeļāfrikā, Tuvajos Austrumos, to apkārtnē un kas saistās ar pilsoņu kariem, terorisma izplatīšanos, uz šo brīdi grūti kontrolējamām bēgļu plūsmām," vērtē diplomāts.
"Atgriežoties pie tēzes par ilgstošo dzīvošanu relatīvā stabilitātē, es domāju, ka eiropieši nedaudz iluzori bija uzskatījuši, ka tas modelis, ko Eiropā pēc Otrā pasaules kara izveidoja, palielinot valstu atkarību vienai no otras, un kas Eiropā labi strādā, minimizējot nākotnes konfliktus, ir universāls. Tas sevi attaisnoja Centrālajā un Austrumeiropā, arī Baltijas valstīs, bet Vidusjūras reģiona, Ziemeļāfrikas gadījumā izrādījās, ka ir bijusi ilūzija, ka arī tur viss būs tikpat vienkārši. Vidusjūras reģiona, Ziemeļāfrikas valstu politiķi nebija gatavi iet uz reformā," uzskata Riekstiņš.
Vēstīts, ka politiskās karjeras laikā Riekstiņš pārstāvēja likvidēto Tautas partiju, kā arī no 2007. līdz 2010. gadam bija Latvijas ārlietu ministrs. Bijis Latvijas vēstnieks ASV un Meksikā, kā arī bijis Latvijas vēstnieks NATO.
