" Mēs mēģinām rūpēties par kultūras saglabāšanos – par Dziesmu svētkiem, par koriem, par kultūru – un par valodu, bet ar to būvējam tikai tādas smilšu pilis jūras krastā. Ja nerūpējamies, lai būtu pēcnācēji, kam to saglabāt un tās dziesmas dziedāt, tad tam visam nav jēgas," saka Mežs.
Mežs izpētījis, ka pēc simts gadiem "mūsu mazbērni būs apmēram 10% no Latvijas iedzīvotāju skaita, tāds mazs pulciņš latviešu. Tie tad lūkos no krieviski, angliski vai ķīniski–arābiski runājošas Rīgas domes izlūgt mazu estrādīti Dziesmu svētku sarīkošanai".
Komentējot mūsdienu latviešu rēķinus, sakot, ka šobrīd radīt bērnus nav finansiāli izdevīgi, Mežs norāda: "ja tā būtu kalkulējuši mūsu vecāki, tad lielākā daļa no mums nemaz nebūtu piedzimuši! It īpaši pēc kara un citkārt grūtos apstākļos dzimušie." Viņš norāda, ka arī mēra, bada un kara laikos, lai cik smagi, latvieši tomēr vienmēr rūpējās, lai tauta turpinātos. "Par spīti visam esam izdzīvojuši, un tagad mūsu valsts 20 jaunbūves gados, kad valsts nākotne ir pašu rokās, ejam lēnā, labprātīgā pašnāvībā," saka vēstures doktors. Viņš uzsver, ka arī šodien, vienīgā cīņas iespēja pret to, lai iebraucēji nepārņemtu mūsu zemi, ir pašu bērnu radīšana.
Mežs uzsver - dati rāda, ka "mēs katru gadu izmirstam – pērn nostrīpojām Talsus, šogad Kuldīgu – atbilstoši šo pilsētu iedzīvotāju skaitam nomirušo daudzums pārsniedz jaunpiedzimušos".