Gads pirms vēlēšanu gada ir pateicīgs, lai notiktu dažādas amatpersonu staigāšanas.
Kā zināms no pieredzes, ja pārmaiņas notiek īsi pēc vēlēšanām, tās ir "tīrīšanas", bet, ja īsi pirms vēlēšanām - "pārgrupēšanās" vai "attīrīšanās". Savukārt tāds neitrāls gads kaut kur politiskā cikla vidiņā ir piemērots, lai amatpersonu demisijas un nomaiņas notiktu vai nu patiešām objektīvas nepiemērotības dēļ vai arī garlaicības, noguruma un muļķības dēļ.
Ārpus šī visa stāv ilggadējākā premjera Latvijas brīvvalsts vēsturē Valda Dombrovska demisija novembra beigās. Tāpēc patiešām jāciena viņa motivācija to sasiet kopā ar atbildību par Zolitūdes traģēdiju, pat, ja skaidri nojaušams, ka no tās lien ārā pirmsvēlēšanu pārgrupēšanās āža kāja. Līdz šī apskata tapšanas brīdim dzīvojam bezvaldības režīmā.
Toties Sprūdža, Ķīļa, Bordāna un Jaunzemes - Grendes "nepareizās reformas" vieno zīmīgas sakritības. Visos gadījumos figuranti sacēlās pret sistēmām, kurās netiek pieļauts, ka kāds tās iztramdīs, visos gadījumos tie bija koalīcijas partneru, tātad "Vienotības" "mazo brāļu" pārstāvji, visos gadījumos "Vienotībai" bija pēdējais vārds, ko tā eleganti izmantoja, vientuļos trakuļus reformatorus noliekot ākstu lomā.
Tiem, kas ikdienā ziņas nelasa, piebildīsim, ka šis garlaicīgais 2013.gads jāpiefiksē, jo saviesīgās sarunās varat izgāzties, ja nosauksiet par satiksmes ministru Roni nevis Matīsu, par VID vadītāju Jezdakovu nevis Pētersoni, par LTV vadītāju Kotu nevis Belti, par Ieslodzījumu vietu pārvaldes vadītāju Puķīti nevis Spuri, par Valsts Kontroles vadītāju Sudrabu nevis Krūmiņu, par Satversmes aizsardzības biroja vadītāju Kažociņu nevis Maizīti, bet par Rīgas apgabaltiesas - Strenci.
Tikai Rimševičs un Strīķe. Pirmais ir stabils kā ūdentiņis, akmentiņis un eiro valūta, otro ņurca un ņurca, bet viņa vēl turas.
Pirms jūnija sākumā notikušajām pašvaldību vēlēšanām "Vienotība" teica stipri un patētiski - paredzama cīņa par to, lai neatdotu Rīgu. Kam neatdot? To nedrīkst skaļi izrunāt, bet visi tāpat zina. Krieviem.
Starptautiski pazīstamais teātra režisors Hermanis pirms vēlēšanām norādīja uz vēl vienu bīstamu ļaužu kopu, kam nevajadzētu tikt pie teikšanas - uz lumpeņiem, kuriem vispār vajagot atņemt vēlēšanu tiesības.
Lielākā daļa vēlētāju acīmredzami apvainojās, ka vai tik tie lumpeņi nav domāti viņi, tāpēc vai nu aiz dusmām nobalsoja par "nepareizajiem", vai arī, ignorējot vēlēšanas, nodemonstrēja to, ka viņiem pilnīgi vienalga tas, vai atdot vai neatdot to Rīgu. Tā nu rezultātā gandrīz divas trešdaļas balsu ieguva "Saskaņas centra" un "Gods kalpot Rīgai" bloks, un nu nerīdziniekiem būs jāmaksā dārgāk par braukšanu trolejbusos.
Pēc pārliecinošās uzvaras vēlēšanās un pēc gada nogalē notikušā bezzobainā anti-ušakovistu piketa, kuru bija tik viegli pārvērst par farsu ar dažu simtu par sviestmaizi mobilizētu sētnieku palīdzību, ir skaidrs, ka, lai kā censtos Rīgas mēra pretinieki, parastais rīdzinieks lielos vilcienos ar esošo kārtību ir apmierināts un uz barikādēm pret Ušakovu neies.
Stabilā pēdējo gadu 3-5% attīstība ļāva valstvīriem ātri aizmirst par krīzes gados skaudri apjaustajām nepieciešamībām kardināli reformēt medicīnu, izglītību, radikāli risināt tautas ataudzi, atgriezties pie NATO dalībvalstij cienīga finansējuma aizsardzībai un citiem virzieniem, no kuriem atkarīgs ne vairāk ne mazāk kā tas, vai šī valsts pastāvēs vēl pēc gadiem 20-30.
Tāpēc nākamā gada budžetu saplānoja labākajās paklausīgas un labi ieeļļotas birokrātijas tradīcijās, drusku pieliekot klāt "bāzītei", un Saeimā vēl iebalsojot šķipsniņas valsts naudas deputātu dzimtajām skolām un mīļotajiem sporta veidiem.
Tomēr, lai tauta domātu, ka vara par to rūpējas, ļoti enerģiski tika spriests par uzturēšanās atļaujām, kā arī par procentu šurp vai turp iedzīvotāju ienākumu nodokļa likmē, izvēršot šos jautājumus par dzīvības vai nāves izšķiršanos.
Vienmēr, kad tuvojas vēlēšanas, sarosās cilvēki, kuri jūt, ka patreizējās valsts virzības pamatnostādnes neatbilst tam, kā viņi vai viņu draugu loks iedomājušies, kā būtu pareizi.
Tāpēc 2013.gads ieies vēsturē ar Einara Repšes un domubiedru dibināto "Latvijas attīstībai" un tās līdz šim Latvijas politikā nepieredzēti agro priekšvēlēšanu kampaņas uzsākšanu, ar Ainara Šlesera atklāsmi, ka Latvijā skan kapu zvani, un pievienošanos partijai "Vienoti Latvijai", uzreiz kļūstot par tās vadoni, kā arī ar Ingunas Sudrabas emocionālajām izpausmēm visa gada garumā, kuru mērķis bija parādīt sabiedrībai, ka viņa grib rūpēties par valsts nākotni.
Nākamajā gadā viņiem visiem atlicis vien mazs sīkums - pierādīt vismaz 5% vēlētāju, ka viņu un viņu draugu izpratne par to, ko jāvirzās valstij, sakrīt ar lielāku ļaužu grupu izpratnēm par šo pašu jautājumu.
Traģiski notikumi notiek ik gadu ikvienā valstī, bet Latvijai šogad ir īpaši, par ko padomāt, vai neesam augstākas varas acīs nopelnījuši īpaši daudz negatīvos karmas punktus. Zolitūdes traģēdija, aiznesot 54 cilvēku dzīvības, aizēno visu, taču arī Rīgas pils degšana un vēlās ziemas iespaidotie lielie plūdi atstās pēdas tajā, kā atcerēsimies šo gadu.
Daudz mazāka mēroga, bet zīmīgas traģēdijas liek aizdomāties par Latvijas sociālo sistēmu un izglītības sistēmu. Runa ir par notikumu Ventspilī, kad izmisusi māte ar diviem maziem bērniem ielēca Ventā, kā arī gadījumu Jaunjelgavā, kad pamatskolnieks nežēlīgi piekāva savu jaunāko skolasbiedru.
Uz traģiskā fona nelielu mierinājumu sniedz tas, ka pavasarī Rīgas līcī iepūstos bļitkotājus nepiemeklēja "Nāves ēnā" aprakstītais bēdīgais liktenis, un ka lielā rudens vētra ne tuvu nebija 2005.gada janvāra orkāna postažas atkārtojums.
Visu gadu notika stīvēšanās, vai mazajai, bet lepnajai Latvijai vajag izdot ļaunajai ASV savu pilsoni Čalovski, sauktu arī par "Imantas hakeri". Tā kā pat Eiropas cilvēktiesību tiesa ieteica pasākumu nolikt "uz bremzēm", hakeris vai lai kas viņš būtu, pagaidām nav izdots.
Aizejošajā gadā pēc ilgāka laika Rīgā viesojās slavenā burinieku regate "Tall Ship Races", priecējot tūkstošiem interesentu, kā arī radot zināmas neērtības sastrēgumu dēļ.
Jau kuro reizi latviešos pamodās pašapzina: ar vērienu tika atzīmēta Tautas frontes 25 gadu jubileja, un notika vēsturiski daudzskaitlīgākais Lāpu gājiens Rīgas ielās 18.novembrī.
Divas reizes Latvijas tiesu sistēma nepārprotami nostājās senās baltu vīriešu dzimtes galotnes S pusē, norādot, ka par spīti globalizācijai nebūs šeit nevienam tiesības bērnu nosaukt par "Mark" vai "Miron".
Odiozais deputāts Nikolajs Kabanovs kārtējo devu slavas guva, nogānot Dziesmu svētkus, tad pagaidīja dažus mēnešus un izdomāja, ka var arī atvainoties latviešu tautai.
Lai neielaistu Latvijā cūku mēri no Krievijas un Baltkrievijas, pavīdēja ideja uzbūvēt lielu, garu sienu gar visu Latvijas austrumu robežu, tā saukto Pretcūku sienu, un, iespējams, par to saņemt vēl Eiropas finansējumu.
Rēzeknes pievārtē kāds bandīts iespēja ne tikai dažas dienas veikli slēpties no policijas, bet pat labākajās Holivudas grāvējfilmu tradīcijās atņemt muļļīgiem policistiem viņu pašu transportīdzeki.
Latvijā ieradās Dailailama, sniedza intervijas, nolika ziedus pie Brīvības pieminekļa, un ap 6000 interesentiem "Arēnā Rīga" izskaidroja, cik slikti ir dusmoties.
Šaurā domubiedru lokā tika nolemts, ka Satversmei vajag preambulu, bet tā kā daudzi ar to nebija mierā, pagaidām vēl dzīvojam bez tās.
Bez tam Latvijai nu ir savs kandidāts iecelšanai svēto kārtā - bīskaps Sloskāns.
Pasaulslavenais šahists un cīnītājs pret Putina varu Garijs Kasparovs lūdza Latvijas pilsonību, un viņa lūgumu sāka marinēt.
Aktīvi pilsoņi nolēma - ja valsts netiek galā ar tā saukto "legālo narkotiku" bodēm, tad jāorganizējas pašu spēkiem un jāiet tās tiranizēt. Bija gan tīri psiholoģiskas iebaidīšanas gadījumi, gan spontānas linča tiesas ar dedzināšanu.