Soli pa solim latvieši savas pasivitātes, vienotības un nacionālā lepnuma trūkuma dēļ zaudē savu atšķirīgo raksturu un pozīcijas krievu priekšā, pamazām atgriežoties pie tā, ka valsts tiek pārvērsta par krievu republiku, vēsta Izraēlas laikraksts "The Jerusalem Post".
Tādu skatījumu Izraēlas angļu valodā iznākošā laikraksta viedokļu slejā pauž žurnālists un bijušais politiķis Josi Ahimers, norādot, ka Latvijas piemērs sniedz vielu pārdomām citām mazām tautām, kuras grib pārņemt un asimilēt lielāki kaimiņi.
Autors skaidro, ka mazā latviešu tauta 21 gadu pēc neatkarības atgūšanas no represīvā komunistu režīma, tā arī nav spējusi realizēt savu atgūto brīvību, ekonomisko potenciālu, nav spējusi kļūt par īstenu Eiropas valsti un neatņemamu Eiropas Savienības sastāvdaļu.
Latvija nespēj pretoties skarbajiem demogrāfiskajiem procesiem un pamazām atgriežas "krievu lāča" apskāvienos. "Latvija atkal ir okupēta – šoreiz ar krievu masām, kas plūst uz to, apmeklējot, iegādājoties īpašumus un pakāpeniski mainot tās [Latvijas] unikālo raksturu, lai būtībā to vēlreiz pārvērstu par atjaunotu krievu republiku," raksta Ahimers.
Autors norāda, ka puse Rīgā sastapto garāmgājēju runā krievu valodā, bet abas tautas var atšķirt arī pēc to mentalitātes un uzvedības. Latviešu smalkums tiek salīdzināts ar krievu rupjību, elegantais latviešu ģērbšanās stils ar "lēto" krievu gaumi, latviešu rezervētība ar krievu pļāpīgumu. Tagad šīs īpašības saplūst cita ar citu, secina Ahimers.
Kā piemēru, kas ilustrē latviešu pasivitāti pret krievu dominēšanu, autors min viesnīcā novēroto. Krievu ģimene uzvedas rupji, klaigā, bērni šūpojas uz durvju rokturiem, bet pieklājīgais administrators neuzdrošinās neko aizrādīt. Ahimers to salīdzina ar latviešu rīcību, neaizsargājot savu mazo zemi pret krievu un Krievijas ietekmi, krievu kultūru un valodu. "Kaut kādu iemeslu dēļ, kā no debesīm sūtītu dekrētu, latvieši pieņem, ka savas zemes sākotnējā rakstura zaudējums ir neizbēgams," secina autors.
Latvijas krieviskošanu veicina arī latviešu došanās strādāt un dzīvot uz Rietumiem, paliekot vienaldzīgiem pret pārmaiņām, kas notiek viņu dzimtenē. Ja viņi kādreiz atgriezīsies, tad jāšaubās, vai vēl pazīs Latviju, prognozē Ahimers. Savukārt tie, kas paliek Latvijā, saprot, ka ikdienas dzīvei te ir vēlamas krievu valodas zināšanas.
Autors norāda, ka jau tagad aptuveni puse Latvijas iedzīvotāju ir krieviski runājoši krievi, no kuriem daļa ir iebraukuši PSRS laikā, bet daļa jau pēc neatkarības atgūšanas, lai izmantotu pievilcīgās valsts administratīvo vājumu. Daudzi ierodas, lai pirktu te mājokļus, citus īpašumus un būtu kungi visās jomās, raksta Ahimers.
Krievu klātbūtne ir jūtama visur un vairs nebūs ilgi jāgaida, līdz tie veidos iedzīvotāju vairākumu Baltijas valstī, prognozē autors. "Viņi jau uzvedas augstprātīgi un kā pavēlnieki," raksta Ahimers, norādot, ka kūrortpilsēta Jūrmala ir kļuvusi par krievu pilsētu. Gandrīz visas mājas pilsētā ir nopirkuši krievu bagātnieki, kas arī liecina par padošanos ārzemju naudai un austrumu imperiālistiskajam kaimiņam, sakarības skaidro Ahimers.
"Latvijas parlaments ir atlicis mēģinājumu apstiprināt krievu kā otru valsts valodu, bet uz cik ilgu laiku?" jautā Ahimers. "Kā jau teicu, latvieši pamazām zaudē savu unikālo raksturu, galvenokārt savu īpašību, svešiem neizskaidrojamās pasivitātes un letarģijas, vienotības un sadraudzības trūkuma, un vāja nacionālā lepnuma dēļ," raksta Izraēlas laikraksts.
Autors nobeigumā citē kādu latviešu ārstu, ar kuru ir ticies: "Tā vairs nav mūsu pašu Latvija, tā ir atšķirīga Latvija, Latvija, kas ir zaudējusi savu lepnumu, savu identitāti. Mana Latvija ir zaudēta. Latvija vairs nevēlas darīt neko pret krievu plūdiem."