Tā vietā notika kaut kas pilnīgi cits. Neoliberālās rekomendācijas bija vērstas nevis uz to, lai izveidotu Zviedrijas tipa jaukto ekonomiku, bet gan vienpusēju privāto ekonomiku. Nopietnākais ir tas, ka Zviedrijas bankas veselu desmitgadi iesaistījās bezatbildīgos aizdevumos. Tā vietā, lai aizdevumi būtu produktīvi - nodrošinot aizņēmējus ar līdzekļiem tā., lai tie varētu izmaksāt kredītus ar procentiem, kā tas notiek Rietumos - Zviedrijas bankas vienkārši aizdeva pret īpašumu, kas jau pastāvēja (galvenokārt nekustamo īpašumu), vai celtniecībai ar mērķi uzcelto pārdot ārvalstniekiem (par tādām cenām, kuras maksāt Latvijā reti kurš varēja atļauties).
Rezultātā bankas "palīdzēja" Latvijai finansēt tās tirdzniecības atkarību no ārvalstu valūtas aizdevumiem, izraisot nekustamā īpašuma "burbuli".
Neraugoties uz līdzīga "burbuļa" izraisītu krīzi deviņdesmito gadu sākumā un tās pārvarēšanu veidā, kuru vispārpieņemti uzskata par ārkārtīgi veiksmīgu, Zviedrijas politika Latvijā ir diametrāli pretēja - piespiežot Latvijas sabiedrību kompensēt Zviedrijas banku sliktos kredītus, vienlaikus tūkstošiem mājsaimniecību nolemjot parādu verdzībai.
Latvijas ekonomika, kas pieredzēja visdziļāko lejupslīdi visās 27 Eiropas Savienības dalībvalstīs, 2009. gadā saruka par 18 procentiem. Latvijā pastāvošais bezdarba līmenis, kas pārsniedzis 20 procentu atzīmi, ir augstākais Eiropas Savienībā. Jau vairākus gadus Latvijā to personu skaits, kuras pamet valsti, pārsniedz iebraucēju skaitu. 2009. gada pirmajos desmit mēnešos to personu skaits, kuras pamet valsti uz ilgāku laiku, salīdzinājumā ar 2008.gadu pieauga par 18 procentiem. 2009. gadā, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, tirdzniecības deficīts pieauga par 31 procentu. Nekas no minētā neliecina par stabilitāti. Kopumā šis ekonomiskais un demogrāfiskais modelis nav ilgtspējīgs. Jo ātrāk tas tiks saprasts, jo ātrāk to būs iespējams mainīt.
Ja Zviedrijas bankas būtu izmantojušas līdzīgu aizdevumu filozofiju savā valstī, šī valsts tagad būtu jau bankrotējusi. Latvija cer, ka Zviedrijas tauta saprot, ka minētie kredīti tagad ir jānoraksta līdz maksātspējas līmenim. Alternatīva būtu emigrācijas paātrināšanās un kapitāla aizplūšana.
Diemžēl Zviedrijas banku regulatori "gulēja" un pēc vēlēšanām mēs centīsimies viņiem palīdzēt, lai nākamreiz viņi nepieļautu tik daudz kļūdu un nepakļautu riskam 25 procentus Zviedrijas IKP bezatbildīgu, sliktu kredītu dēļ, kas viņu valsti var padarīt tikai nabagāku.
Latvijas banku regulators tika brīdināts, ka Zviedrijas bankas Latvijā pašas ir atzinušas, ka tām ir bijušas zināšanas, kā radīt nekustamā īpašuma aktīvu "burbuli", bet tām bijis vienalga (saskaņā ar pašu banku izteikumiem), jo tās tika stimulētas izsniegt kredītus Latvijā.
Mēs Latvijā, protams, atzinīgi novērtējam zviedru kapitāla materiālās investīcijas - aktīvu un tehnoloģiju pārnesi – tomēr tā vietā esam saņēmuši tikai parādus bez salīdzināmu aktīvu radīšanas. Zviedru ekonomistiem būtu jāsaprot, ka neproduktīva aizdevumu prakse vienmēr galu galā beidzas slikti.
Līdz ar to Zviedrijas vēlētāji bez šaubām var saprast, kāpēc Latvijas vēlētāji nav gatavi turpināt izdarīt ekonomisko un demogrāfisko pašnāvību. Viņi ir gatavi ievēlēt valdību ar līdzsvarotāku ekonomisko filozofiju.
Šī ekonomiskā filozofija nav naidīga Rietumeiropai un ASV. Tā ir tieši tāda politika, kādu, ar mērķi panākt modernizāciju un augstu dzīves līmeni, izvēlējās viņi paši.
Divpusējās diplomātijas kontekstā Latvija šogad ir veltījusi lielas pūles tam, lai pārliecinātu Zviedrijas premjerministru Fredriku Reinfeldtu apmeklēt Latviju un paust Zviedrijas apņemšanos panākt lielāku ekonomisko integrāciju Baltijas jūras reģionā un Latvijas konkurētspējas atdzimšanu, izmantojot produktīvas zviedru investīcijas Latvijas reālajā ekonomikā un veidojot sinerģiju starp Zviedrijas rūpniecības kapitālu, tehnoloģijām, know-how un Latvijas darbaspēka un ģeopolitiskajām priekšrocībām. Reinfeldta kungs nav gatavs to vēlēšanu gadā darīt, citiem vārdiem, labējā Mēreno partija uzskata tālāku kopdarbību ar Latviju pēc tam, kad tai ir uzlikts finanšu "žņaugs", izveidotas lamatas, kurās Zviedrija palīdzēja Latvijai nonākt ar SVF / ES taupības režīma palīdzību, par pārāk riskantu.
Vienlaikus Latvijas ārlietu ministrs Aivis Ronis 2010.gadā jūlijā nāca klajā ar priekšlikumu izveidot divas starpvalstu parlamentārās izpētes darba grupas, lai 1) novērtētu Zviedrijas un Latvijas finanšu regulatoru darbību pirms krīzes, un 2) meklētu veidus, kā veicināt Zviedrijas investīcijas Latvijā un tālāku reģionālo ekonomisko integrāciju. Diemžēl, Zviedrijas valdība neuzskatīja, ka šie ļoti konstruktīvie priekšlikumi ir tā vērts, lai sniegtu oficiālu atbildi.
Lai aizvainotu vēl vairāk, pagājušajā nedēļā Karls Bildts bija vienīgais ārlietu ministrs, kas neapmeklēja nozīmīgo Ziemeļvalstu un Baltijas valstu ārlietu ministru galotņu tikšanos Rīgā, kas bija veltīta turpmākās reģiona politiskās un ekonomiskās sadarbības apspriešanai. Viņa vietnieks nevilcinājās atzīt, ka Bildta kungs nepiedalījās sakarā ar gaidāmajām vispārējām vēlēšanām Zviedrijā, kas notiks š.g. 19. septembrī. Viņš tomēr vilcinās ar atbildi uz jautājumiem par iepriekšminētajām starpvalstu parlamentārajām grupām. Milzīgs kontrasts, salīdzinot ar Bildta kunga attieksmi, kad viņš piedalījās premjerministra vēlēšanās 1991. gadā. Jeļcina pučs notika mēnesi pirms Zviedrijas 1991. gada vēlēšanām, un atbalsts Baltijas valstīm bija viens no Bildta kunga vēlēšanu platformas galvenajiem punktiem. Pēc tam, kad viņu ievēlēja un Latvija atguva neatkarību, Bildta kungs Baltijas jautājumiem joprojām pievērsa lielu uzmanību, tai skaitā kā viens no pašiem dedzīgajiem šoka terapijas atbalstītājiem.
Šī Zviedrijas trio ietvaros pēdējā gada laikā īpaša uzmanība būtu jāpievērš finanšu ministra Andersa Borga kunga darbībai, jo viņa loma ir bijusi savā veidā kolonizatora loma. Visnozīmīgākās epizodes, kas saistītas ar viņu ir: 1) steidzama ierašanās ar vizīti Latvijā 2009. gada pavasarī, kad Latvijas Tautas partija (tajā laikā vēl valdības koalīcijas sastāvā), atjaunoja diskusiju par lata devalvāciju, un 2) publiska Latvijas kritika un pazemošana, kad viņš bija ES prezidentūras finanšu ministrs 2009.gada oktobrī, attiecībā uz "nepietiekamas fiskālo konsolidāciju", pēc tam, kad Swedbank un SEB bija slepus brīdinātas par to, ka Latvijā "ekonomikas sabrukums ir neizbēgams."
Zviedrijas tauta ir pelnījusi zināt, ka, neskatoties uz daudzām bezkaunīgas iejaukšanās epizodēm Latvijas iekšējās lietās nesenā pagātnē, Zviedrijas valdība ir šodien ciniski paslaucījusi Latvijas jautājumu zem paklāja, savukārt Zviedrijas iedzīvotāji tiek psiholoģiski ietekmēti, lai viņi noticētu, ka Latvija faktiski ir ceļā uz ilgtspējīgu atveseļošanos. 2008. un 2009. gadā Zviedrijas plašsaziņas līdzekļi nepārtraukti snieguši spilgtus pārskatus par Latvijas sabiedrībā vismazāk aizsargāto grupu ciešanām un postu. Ironiskā kārtā šodien mēs neko tādu Zviedrijas plašsaziņas līdzekļos neredzam.
No katras demokrātiskas valdības sagaida, ka tā rīkosies savas tautas interesēs. Latvijā iedzīvotāji ir pārliecinājušies, ka neoliberālais modelis, ko tiem piedāvāja, nav tas modelis, kuram sekojusi Zviedrija, citas Skandināvijas un Rietumeiropas valstis. Latvijai diktētā politika to ir padarījusi atkarīgu, ar Latviju ir izrīkojušies kā ar Rietumeiropas finanšu un tirdzniecības koloniju.