Pēc ministres domām, apspriežot Irākas krīzes noregulējumu, dīvainas ir atsauces uz iespējamajiem civiliedzīvotāju upuriem vai neiejaukšanos citu valstu iekšējās lietās. "Vai gan mēs būtu aizmirsuši pašu vēsturi? Savulaik mums bija jāsamaksā ļoti augsta asins cena par ārvalstu konsekventi ievēroto neiejaukšanās principu. Staļinam un viņa pēctečiem bija ļauta pilnīga brīvība īstenot teroru un vērsties ar represijām pret desmitiem miljonu cilvēku Padomju Savienībā un tās ietekmes sfēras valstīs Eiropā," savu nostāju skaidro politiķe.
"Jautājums nav par to, ka kāds dotu priekšroku militāram risinājumam. Ne ASV, ne Eiropas valstis netiecas pēc militāra risinājuma, taču Sadama noraidošā attieksme pret ANO rezolūcijā vienbalsīgi izteikto prasību brīvprātīgi atbruņoties neatstāj lielas cerības panākt šī uzdevuma īstenošanu ar diplomātiskām metodēm vien," ir pārliecināta ministre.
Kalniete uzsver, ka 12 gados ANO Drošības padome (DP) ir pieņēmusi 16 rezolūcijas par Irāku, taču šie soļi nav bijuši efektīvi, jo ANO ieroču inspektori arvien secina, ka Irāka līdz šim nav spējusi paskaidrot un dokumentāli apliecināt trūkstošos 26 000 litru Sibīrijas mēra baktēriju, Irāka nav sniegusi pārbaudāmu atbildi uz jautājumu, kur palikušas 6500 ķīmiskās bumbas, kas bija Irākas rīcībā pēc kara ar Irānu, Irāka nav spējusi izskaidrot inspektoru atrasto 12 raķešu galviņu izcelsmi un citus jautājumus.
"Ķīmiskie, bioloģiskie un visbīstamākie kodolieroči bezatbildīgu režīmu rokās var novest pie neaprēķināmām sekām un tūkstošiem nevainīgu dzīvību zaudēšanas," vēršanās pret Irāku nepieciešamību skaidro ministre.
Ministre atzīmē, ka Irākas gadījums ir zināma veida pārbaudījums starptautiskajai sabiedrībai: vai starptautiski atzītu masu iznīcināšanas ieroču ierobežošanas normu pārkāpumi tiek paciesti, vai arī starptautiskā sabiedrība spēj panākt šo normu ievērošanu.
"Arī citi nedemokrātiski režīmi vēro notikumu attīstību un izdara secinājumus nākotnei. Ja starptautiskā sabiedrība nespētu pietiekami stingri reaģēt uz Irākas pārkāpumiem, daudzās pasaules malās neprognozējamiem režīmiem tiktu atbrīvotas rokas jauniem mēģinājumiem iegūt masu iznīcināšanas ieročus. Tāpēc mēs nedrīkstam gaidīt nākamo teroristu uzbrukumu, lai pēc tam sūkstītos par sekām un mēģinātu ar atlikušo iedzīvotāju pūlēm novākt drupas. Ir jāpanāk, lai bezatbildīgi režīmi nevarētu masu iznīcināšanas ieročus nekontrolēti attīstīt un lai teroristiem būtu liegtas jebkuras iespējas tikt pie ieročiem," raksta ministre.
Kalniete gan uzsver, ka Latvijai, tāpat kā citām ANO valstīm, rūp, vai iespējamā konfliktā necietīs civiliedzīvotāji. "Ir svarīgi saprast, ka arī pašlaik Irākas iedzīvotāju dzīve nav brīva no ciešanām," piebilst politiķe.
Ministre atzīmē, ka vēršanās pret Irāku nekādā veidā nav vēršanās pret islama pasauli, ko "saprot Irākas kaimiņvalstis, arābu valstis, kas palīdz ASV un Lielbritānijai uzturēt militāru spiedienu pret Sadama režīmu".
"Pēc 11.septembra notikumiem ikviena atbildīga valsts vadītāja uzdevums ir īstenot preventīvus pasākumus, lai nodrošinātos pret līdzīgu traģēdiju atkārtošanos un masu iznīcināšanas ieroču nonākšanu teroristu rokās. Pēc tam jau var būt par vēlu. Jāatzīst, ka ir ļoti grūti izšķirties par nepieciešamību novērst draudus, pirms tie vēl ir nodarījuši reālus postījumus, it īpaši, ja nav izslēgts, ka šie preventīvie pasākumi var prasīt pat nevainīgas dzīvības," uzskata Kalniete.
Kalniete ir pārliecināta, ka ideālais risinājums Irākas jautājumam būtu ANO DP vienbalsīgs lēmums par Sadama piespiedu atbruņošanu. "Sadams ir apliecinājis, ka saprot tikai spēka valodu, un būtu naivi cerēt, ka jebkādi papildu argumenti vai fakti piespiedīs Huseinu piekāpties. Tāpēc diez vai būtu pareizi vilcināties un ļaut Irākai arī šoreiz nepildīt ANO nolemto. Inspektoriem ir jādod vēl laiks, taču tas nevar būt bezgalīgs," savu viedokli pamato ministre.
Pēc ministres teiktā, mūsdienās drošība ir nedalāma - pašreizējā situācijā valstis nespēj vienas pašas garantēt savu drošību. Krīze ikvienā pasaules punktā kā domino efekts tieši vai netieši izplatās visā pasaulē. "Latvijas sabiedrībai ir jāsaprot, ka mēs nevaram stāvēt malā un cerēt, ka mūs jau neviens neapdraud, jo mēs nevienu neapdraudam. Tiem, kuri biedē ar paredzējumu, ka mūsu aktīva iesaistīšanās Irākas krīzes noregulējumā paaugstinās terorisma riska iespējas Latvijā, der atcerēties, ka britu izlūkdienests brīdināja Indonēziju par iespējamajiem terora aktiem. Taču acīmredzot Indonēzijā vairākums uzskatīja tieši tāpat - neiesaistīšanās ir drošības garants. Sekoja Bali traģēdija," uzskata Kalniete.
Latvija ir mācījusies no savām vēsturiskajām kļūdām, tūlīt pēc neatkarības atgūšanas nolemjot atteikties no starpkaru periodā piekoptās neiesaistīšanās politikas. 2002.gadā mēs esam saņēmuši uzaicinājumu iestāties NATO, taču jāapzinās, ka NATO nav organizācija, kas sniedz tikai drošības garantijas, Latvijas amatpersonu nostāju Irākas konfliktā pamato ministre.
"Mums jāapzinās, ka Latvijas ārpolitikas panākumus nenodrošina tikai mūsu klātbūtne kādā no starptautiskajām struktūrām. Viss ir atkarīgs no mūsu pašu aktivitātes un spējas rast sabiedrotos ikvienā jomā, it īpaši drošības politikā," raksta politiķe.
"Tiem, kuriem patīk atkārtot par "mūsu bāliņiem, kas svešā karā jās" un "uz svešas ežiņas galvu liks", vēlreiz atgādināšu 1940.gadu. Arī toreiz Latvijas valdība izvēlējās neiesaistīšanos un nepalīdzēja Somijai aizstāvēties pret PSRS agresiju. Tad sekoja Latvijas okupācija, kuras pirmajā gadā vien tika represēts ik sestais Latvijas karavīrs, kopumā 4665 militārpersonas, no tām bez vēsts pazuda 3395 cilvēki," drūmu vīziju iezīmē ministre.
Pēc ministres domām, Latvijai un Baltijas valstīm ir īpašas attiecības ar ASV, kas "ilgus gadus konsekventi īstenoja Baltijas valstu iekļaušanas PSRS neatzīšanas politiku". "ASV piemērs iedvesmoja arī citas pasaules demokrātiskās valstis tam sekot. Esmu dziļi pateicīga ASV par Latvijas valsts de iure saglabāšanu. Tāpat es vienmēr jutīšos pateicīga ASV par brīvās Eiropas nosargāšanu no fašisma un komunisma," raksta ministre.
