Šoruden kanālā TV3 sestdienu vakaros vērojams šķietami sirsnīgs un plaši reklamēts raidījums "Suns meklē mājas". Tā ietvaros ik nedēļu kāda ģimene savās mājās uzņem dzīvniekus no patversmes, lai vienam laimīgajam sniegtu labāku dzīvi, nodrošinot četrkājaini ar pastāvīgām mājām līdz mūža galam un pāri plūstošu mīlestību no tik ilgi gaidītajiem saimniekiem.
Rosinošās raidījuma reklāmas, kas dalībai tajā aicina pieteikties ģimenes, dzirdamas gan radio, gan televīzijā, un sākotnēji tā ideja šķiet lieliska.
Izmantojot teju visu varošās televīzijas iespējas, tiek gādāts par labākas dzīves salūkošanu dzīvniekiem, kam nav paveicies ar mīlošu un uzticamu saimnieku un kuru ikdiena tiek vadīta patversmes sienās.
Tomēr, iedziļinoties raidījuma specifikā, paveras visai šausminoša aina, kas radījusi ievērojamu ažiotāžu raidījuma skatītāju vidū.
No patversmes drūmās ikdienas atsvabinātie dzīvnieki ar cerībām un neviltotu pieķeršanos potenciālajiem saimniekiem tiek nogādāti pie raidījuma varoņiem, lai vēlāk, pa vienam vien, atkal tiktu izbrāķēti un, gluži kā bojātas preces, atgrieztos patversmē.
Rezultātā pozitīvo emociju vietā asaras, neizpratne un skumjas sagaida ne tikai raidījuma skatītājus, bet arī tā dalībniekus, īpaši ģimenēs augošos bērnus, kuriem no jau filmēšanas gaitā iemīļotajiem suņiem nākas ar grūtībām šķirties.
"Raidījumu ieslēdzām nejauši un turpinājām skatīties. Ar šausmām vēroju tajā notiekošo, īpaši, kad no pēdējiem diviem "mohikāņiem" tika izvēlēts suns, kurš ģimenē paliks uz dzīvi. Asarās biju gan es ar savām atvasēm, gan bērni otrpus ekrānam, kuri šķīrās no dzīvnieka.
Manuprāt, cilvēki, kuri tiešām vēlas adoptēt dzīvnieku no patversmes, to izdara bez televīzijas klātbūtnes un dod dzīvniekam mājas līdz mūža galam.
Šī pārraide suņa adoptēšanu pārvērš farsā, jo, ja kaut kas nepatiks, no dzīvnieka taču var atbrīvoties. Ko tas māca mūsu bērniem?" sašutumu pauž kāda no raidījuma skatītājām.
Atsaucoties lasītāju aicinājumam, portāls "Delfi" sazinājās ar kinoloģi, eksperti, medību šķirņu suņu instruktori un tiesnesi Natāliju Borodajenko, noskaidrojot ekspertes viedokli par raidījuma veidotāju izvēlēto metodi, kā palīdzēt patversmēs mītošajiem suņiem.
"Patversmēs mītošie suņi, ja vien viņu pagātnē nav bijusi liela psiholoģiska trauma, cilvēkiem savu uzticēšanos dāvā ļoti ātri. Dzīvnieks, izkļūstot no patversmes būra, pieķeras cilvēkam, kurš ar viņu nodarbojas, un saikne no suņa puses rodas burtiski pāris stundu laikā.
Šāda raidījuma koncepcija ir nežēlīga un traumē dzīvniekus, kas tiek izmantoti filmēšanā. Krietni ētiskāk un pareizāk būtu cilvēkiem pašiem doties uz patversmi un konkrētajā vidē izvēlēties suni, kurš viņiem šķiet vistuvākais, nevis ļaut dzīvniekam aprast ar it kā jaunajām mājām, lai vēlāk viņu aizsūtītu atpakaļ.
Tiekot šādi maldināts, dzīvnieks zaudē pēdējās uzticēšanās spējas cilvēkam, nemaz nerunājot par potenciālā saimnieka nodevību, ko suņi, īpaši jau reiz pieviltie, izjūt sevišķi asi," kritiku izsaka kinoloģijas eksperte.
Tāpat Borodajenko pauž neizpratni par uzskatiem, ko raidījums kultivē skatītājiem: "Mēs paņemam suni, izdomājam, ka viņš šādu vai tādu iemeslu dēļ tomēr nav tas, ko gribam, un itin ērti atdodam dzīvnieku atpakaļ.
Rezultātā pierodam pie domas, ka dzīvniekus iespējams "apmainīt", tā rosinot bezatbildību, kas savukārt rezultējas arvien lielākā pamesto suņu skaitā.
Manuprāt, ir ne tikai absurdi, bet arī cietsirdīgi ļaut dzīvniekam pierast pie jaunās vides, šķietami tajā iedzīvoties un vēlāk atkal tikt aizvestam atpakaļ uz vietu, no kuras tas nācis."
Kinoloģe aicina dzīvniekus no patversmēm izvēlēties atbildīgi, kā arī ar lielu rūpību pieiet no patversmes paņemto mīluļu audzināšanai.
"Suni, nepievēršot pienācīgu uzmanību viņa dresēšanai un pareizu uzvedības modeļu ieviešanai, iespējams ļoti ātri izlaist, tā iedzīvojoties disciplīnas un saskarsmes problēmās.
To dēļ dzīvnieks tieši cilvēka vainas un zināšanu trūkuma dēļ vēlāk atkal tiek atkārtoti nodots, jaunajiem saimniekiem no viņa atsakoties, lai gan no šāda pavērsiena būtu bijusi iespēja izvairīties," uzsver kinoloģe.
