Latvija nepilsoņu problēmu ir paslaucījusi pagultē, nevis atrisinājusi līdz galam, intervijā aģentūrai LETA apgalvo bijušais Saeimas deputāts Aleksandrs Kiršteins ("Visu Latvijai").
Kiršteins ir pārliecināts, ka referendumam par pilsonības piešķiršanu visiem nepilsoņiem nav juridiska pamata un tas, tāpat kā referendums par krievu valodas statusu, vairāk līdzinās anekdotei.
Kiršteins norāda, ka Latvijas pilsonības principus nosaka 1920.gada 11.augustā noslēgtais Miera līgums starp Latviju un Krieviju, uz kuru atsauce ir arī 1990.gada 4.maijā pieņemtajā Latvijas PSR Augstākās Padomes deklarācijā "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu". Šajā miera līgumā ir noteikti Latvijas pilsonības pamatprincipi - pilsonība pienākas tām personām, kas Latvijas teritorijā dzīvoja līdz 1914.gadam, un viņu pēcnācējiem, un tiem, kuri pieteicās optācijas rezultātā no 1920. līdz 1921.gadam. Katrs Krievijā dzīvojošais neatkarīgi no tautības varēja pieteikties Latvijas pilsonībai. No Krievijas Latvijas pilsonībai pieteicās daudzi baltgvardi, kuri neticēja Padomju Krievijas nākotnei. Savukārt katrs Latvijas teritorijā dzīvojošais varēja pieteikties Krievijas pilsonībai.
Ja Latvijas pilsonības pamatprincipi ir noteikti Latvijas un Krievijas starpvalstu līgumā un konstitucionālā aktā - deklarācijā "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu", pilsonības "nulles variantu" nevar pieņemt parastā referendumā, par to būtu jānobalso divām trešdaļām deputātu Saeimā vai referendumā vairāk nekā pusei no visu vēlētāju skaita, ir pārliecināts Kiršteins.
"Mums ir godīgi jāpasaka, ka tas ir labas gribas akts, ka Latvijā joprojām uzturas bijušie PSRS pilsoņi un viņu pēcnācēji, kuriem nav Latvijas pilsonības. Tikpat labi, mainoties likumiem, viņus varētu izraidīt," saka Kiršteins. Pēc Otrā pasaules kara, viņaprāt, tika noklusēti PSRS noziegumi, kas daudziem Eiropā ļāva noticēt, ka Baltijas valstīs uz dzīvi apmetušies atbrīvotāji. Netika sasaukta starptautiska konference Baltijas valstu deokupācijas sakarā. Sabiedrotie izvairījās atjaunot taisnīgumu kā Rietumeiropā pēc kara, kur, piemēram, holandieši izraidīja pat mūķenes, kas bija ieradušās no Vācijas klosteriem.
Kiršteins norāda, ka Eiropas Savienībā ļoti aktīvi piekopj izraidīšanas politiku. Un te runa ir ne tikai par nelegālo čigānu apmetņu likvidāciju Francijā. Dānija regulāri izraida tur dzimušus cittautiešus, ja viņi izdara smagus kriminālnoziegumus. Piemēram divu brāļu kurdu, kuri bija noslepkavojuši māsu par to, ka viņa pretēji senču tradīcijām atteicās precēties ar vecāku nolūkotu līgavaini, izraidīšanas pamatojums bija, ka šie kurdi nav integrējušies dāņu sabiedrībā un viņu saites ar Turciju ir spēcīgākas nekā ar Dāniju. Šādā pašā veidā Latvija varētu izraidīt tos pārdesmit aktīvistus nepilsoņus, kas regulāri braukā uz dažādiem kongresiem un semināriem Krievijā, bet Latvijā rosina referendumus, kas grauj valsts pamatus, uzskata Kiršteins.
Pēc Kiršteina teiktā, Latvijas nelaime ir tā, ka deviņi no desmit Saeimas deputātiem slikti zina savas valsts vēsturi. Līdz ar to viņi ir vāji sarunās, kad viņiem uzbrūk kāds Eiropas Savienības vai EDSO komisārs, kurš pārmet par nepilsoņu "diskrimināciju" un norāda uz pārāk stingrām Valsts valodas likuma prasībām.
Mums nākas pierādīt EDSO un Eiropas Padomei, ka pilsonības "nulles variants" Latvijā nevar būt, bet jāatzīst, ka mums neizdevās šo jautājumu atrisināt līdz galam, norāda Kiršteins. Mēs, tēlaini sakot, paslaucījām zem gultas neatrisināto politisko problēmu gružu kaudzi, tai skaitā nepilsoņu problēmu.
Eiropā nav nevienas unitāras valsts, kuras teritorijā pastāvētu divas valsts valodas. Ja kā piemērs tiek minēta Beļģija, tad jāatceras, ka nevar dabūt darbu Beļģijas ziemeļu daļā Flandrijā, ja prot tikai franču valodu. Somijai nācās piekrist zviedru valodas kā otras oficiālās valodas statusam, lai saglabātu savā sastāvā autonomās Ālandu salas, kuras vēsturiski ir zviedru teritorija. Šveice ir multilingvāla valsts, tajā ir četras oficiālās valodas: vācu, franču, itāļu un retoromāņu, bet to lietošana dažādos kantonos atšķiras. Piemēram, Ženēvā aptiekā būs grūti iepirkties vācu valodā. Velsiešiem, baskiem, kataloniešiem ir ne tikai sava valoda, bet arī sava teritorija ar pašpārvaldi. "Parādiet man, kur ir krievu teritorija Latvijā ar savu parlamentu", saka Kiršteins.
"Latvija ir unitāra valsts. Eiropā nav tāda precedenta kā Latvijā, kur dažādi āksti var rosināt referendumus par otru valsts valodu un pilsonības piešķiršanu visiem nepilsoņiem, tādējādi graujot valsts pamatus," apgalvo Kiršteins.