Krievijā un Latvijā mākslīgi tiek radīta realitātē nebalstīta jauna ideoloģija, uzskata pētniece  (835)

Atsaucoties uz pētnieka Dana Hīlija un vēsturnieces Marianas Muravjovas pētījumu, Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta vadošā pētniece un Biznesa augstskolas "Turība" Komunikācijas zinātņu katedras vadītāja Lipša uzsver, ka pagātnes nezināšana, neinteresēšanās un pētījumu mazais skaits apdraud informācijas pieejamību par Krievijas pagātni. Šo pašu pētniece attiecina arī uz Latviju.

"Tradīcija ir uzvedības un ieradumu priekšskatu kopums, ko nodod no paaudzes paaudzē. Respektīvi, tas nav ierakstīts likumā. Tā ir, piemēram, meitās iešanas tradīcija. Tā nevienā no likumiem nav bijusi ierakstīta, bet tā ir tradīcija," skaidro Lipša.

"Kad tradīcija tiek ierakstīta likumā, tā īsti nav tradīcija, jo tradīcija ir pavisam kaut kas cits," viņa skaidro. Runājot par tā saukto tradicionālo un netradicionālo seksuālo uzvedību, vēsturniece norāda, ka abas šīs uzvedības nevar nostādīt par pretstatiem. "Tāpat kā 20. arī 19. un 18. gadsimtā pretējā dzimuma seksualitāte ir vienmēr pastāvējusi līdzās ar viendzimuma seksualitāti. Līdz ar to – tās abas ir tradīcijas. Bet, ja šobrīd nosauc, ka tā viena ir netradīcija un otra ir tradīcija, tas ir mēģinājums konstruēt kaut ko jaunu. Kaut kādu jaunu ideoloģiju," spriež vēsturniece. Līdzīgs process notiek arī Krievijā, pētnieki – Hīlijs un Muravjova – secinājuši, ka šādi tiek konstruēta jauna ģimenes ideoloģija.

Ilūzijas pasludināšana par likumu

Tas, kas Krievijā tiek pasniegts kā tradicionālā ģimene, vērtības, ir kas tāds, kas "nekad nav pastāvējis reālajā pagātnē, tas ir kaut kāds ideāls". Tradicionālā ģimene, pirmkārt, paredz dzimšu konflikta neesamību jeb ģimenes kā laimīgas miera ostas, kurās nav nekādu strīdu vai skandālu. Otrkārt, tiek veidots seksualitātes diskursīvais noklusējums. "Respektīvi, nerunāsim, nestāstīsim. Kā klasiskais teiciens, kas jau ir folklorizējies kaut kur 80. gadu beigās [izskanēja] teletiltā, kur viena sieviete no Krievijas teica, ka Padomju Savienībā seksa nav," skaidro vēsturniece.

Treškārt, tradicionālā ģimene paredz konstantu psihofizioloģisko prieka stāvokli kā padomju laika filmās, kurās sievietes un vīrieša attiecības tika attēlotas "patosa pilnas un it kā laimi vēstošas". Vēsturniece uzsver: "Arī tie ir meli. Ja mēs skatāmies reālajā dzīvē, tad šāds ideāls nepastāvēja."

"Tāda tradicionālā ģimene, kurā paredzētas lietas, ko ir iedomājušies jaunās ģimenes ideoloģijas konstruētāji, ir fikcija. Tā nav realitāte. Šajā brīdī tiek teikts, ka – jā, tā ir mūsu tradīcija, tā ir realitāte un mēs to iestrādāsim normatīvajos aktos." Tradicionālā ģimene, kuru raksturo iepriekš minētās lietas, nekad nav pastāvējusi. "Tas, kas šobrīd notiek, ir jaunas tradīcijas izgudrošana. Šajā diskursā, protams, iesaistās baznīcas kopā ar jaunās tradīcijas izgudrotājiem. Un Latvijas iedzīvotājiem tas tiek pasniegts ar atsauci uz pagātni. Tā leģitimitāte tiek meklēta pagātnē ar domu, ka tā vienmēr šeit ir bijis un tam nemainīgi vajadzētu palikt arī turpmāk."

Deputāti pazīst elektorātu

"Izgudrotās tradīcijas viena no raksturojošām pazīmēm ir mēģinājums nodrošināt vai mēģinājums apelēt pie tradīcijas nemainīguma. Tas ir pilnībā pretstatā ar paražām kā tādām," secina vēsturniece. Runājot par tradīcijām, viņa norāda, ka tās ar "nemainīgumu nav savienojamas".

"Paražas 19. gadsimtā bija atvērtas pārmaiņām, cilvēki pielāgoja paražas jaunajiem sociālajiem apstākļiem. Ja kādreiz Latvijā meitās iešana notika klētiņās un tā tālāk, kad latviešu etniskā grupa kā strādnieki 19. gadsimta beigās pārcēlās uz pilsētām – Ventspili, Liepāju un Rīgu –, viņi savas paražas pielāgoja urbānajai videi. Lūk, mums ir deju vakari un citi veidi sociālajās vidēs, kur cilvēki iepazinās. Šī paraža mainījās. Pēc būtības tā ir tā pati meitās iešana citā sociālā vidē, kas adaptējas un mainās, – tāpēc tā ir tradīcija, jo tā ir dzīva, tā nav nemainīga, tā nav statiska," uzsver Lipša, taču šobrīd tradicionālās ģimenes modelis uzspiež "sekulārai sabiedrībai kaut kādu dogmu".

Atskatoties Latvijas pagātnē, vēsturniece vērš uzmanību, ka nekad nav pastāvējis šāds viens ģimenes veids, tās saturs bijis ļoti dažāds. Atsaucoties uz Hīliju un Muravjovu, pētniece norāda, ka šī ir tipiska postkoloniālisma, Latvijas gadījumā – postpadomju, situācija. Latvijas pagātnē vērojamas dažādas ģimenes variācijas, taču šobrīd tiek izcelta viena, nosaucot to par tradicionālu. "Tas ir kā mēģinājums konstruēt kaut kādu mazai sabiedrības daļai pievilcīgu pasaku un mēģinājums uzspiest to visiem šajā sabiedrībā," secina Lipša. "Tradīcija ir arī neprecēties. Dažādi iemesli ir bijuši. Tie laika gaitā noteikti ir mainījušies, šodien ir nākuši tādi iemesli, kādi kādreiz nebija. Tas viss ir ļoti nosacīts – kas ir tradicionāls un kas ir netradicionāls. Jo īstenībā tradicionāla ir jebkura uzvedības forma, kas šeit ir pastāvējusi."

"Es domāju, ka lielā mērā tas varētu būt arī tāpēc, ka, iespējams, mūsu Saeimas deputāti pazīst savu elektorātu un cilvēkiem jau vienmēr ir paticis kaut kādā veidā dzīvot ilūzijā. Vai tas nav skaisti? Nu tāds ideāls! Tētis un mamma, un divi mazi bērni – puisītis un meitenīte. Viens rozā kleitiņā, otrs zilās biksītēs. Tas taču ir skaisti," ironiski uz jautājumu, kāpēc Latvijā notiek līdzīgi procesi kā Krievijā, nevis Rietumeiropas valstīs, atbild vēsturniece. Tāpat to ietekmējušas feminisma pozīcijas vai nepozīcijas Latvijā. Lielākā daļa sieviešu 20. gadsimtā nav piedzīvojušas, ko nozīmē viena ģimenes apgādnieka modelis, kad sieviete var būt tikai mājsaimniece un bērnu mamma. Savukārt citās Rietumeiropas valstīs šāds posms sievietes dzīvē pagātnē ir bijis. Tas veicinājis sieviešu kustību, cīnoties par vēlēšanu tiesībām un mēģinot iekarot vienlīdzīgu pozīciju ar vīrieti politiskajā un sabiedriskajā dzīvē. "Diemžēl Latvijas teritorijā 20. gadsimtā sievietēm vienmēr bijis ļoti smagi jāstrādā. Un dažreiz smagāk nekā vīriešiem, jo šeit gāja pāri Pirmais un Otrais pasaules karš. Pēc kara ļoti daudzas sievietes palika, vīrieši krita karos, viņas bija spiestas uzturēt ne tikai savus bērnus, bet arī vecākus."

Jauna sabiedrības šķelšana

"Tas, ko šobrīd kāds nosauc par tradīciju, uz to ir uzmanīgi jālūkojas, jo skaidrs, ka viņš grib radīt pavisam jaunu ideoloģiju un uzspiest to visiem pārējiem. Jo tradīcija ir mozaīkas situācija, variācijas. Tas, kas vienmēr ir pastāvējis līdzās. Mēs varam teikt, ka mēs šobrīd dzīvojām tradicionālā sabiedrībā, jo mums ir daudzveidīga sabiedrība," secina Lipša.

Ko līdz heteroseksuālu uzvedību nosauc par tradicionālu un pasaka, ka visas citas uzvedības, kas gadsimtiem ilgi ir pastāvējušas, izrādās ir netradicionālas, tiek īstenotas noteiktu grupu cilvēku atsvešināšanas un distancēšanas stratēģijas, "kur jaunie ģimenes ideoloģijas konstruētāji ļoti apzināti mūsu sabiedrībā parāda uz kaut kādiem svešajiem, kuri nav īstie pilsoņi".

"Manuprāt, tas ir ļoti netālredzīgi un sabiedrību šķeļoši. Manuprāt, zinot Latvijas pagātni un zinot mūsdienu situāciju, ka mēs netiekam galā ar etnisko šķelšanos, īstenībā etnisko šķelšanu, kas notiek no politiķu puses, kas apzināti etniski šķeļ mūsu sabiedrību, mēs pieļaujam, ka vēl mūsu sabiedrība tiek šķelta uz kaut kādas demogrāfiskās uzvedības bāzes," secina Lipša.

Pētniece gan skaidro, ka Latvijā nav veikts pētījums par tradīciju izgudrošanu, šobrīd ir iespējams vilkt tikai paralēles ar Krievijā notiekošo. Latvijā nav tik klajš fokuss uz prethomoseksuāļu politikas radīšanu, bet gan vairāk maskēts, eifēmitizēts diskurss, liekot uzsvaru uz tikumisko audzināšanu. Taču arī šādi tiek veicināta homofobija Latvijā, secina pētniece. Viņa uzver, ka būtu nepieciešams veikt starpdiscpilināru pētījumu, kur piedalītos pētnieki no dažādām nozarēm. Taču jebkura vēlme un vajadzība veikt pētījumu Latvijā atduras pret finansējuma nepietiekamību.