Kas mājiņā pie Cēsīm dzīvo
Eko-ciemata Amatciems dibinātājs Aivars Zvirbulis (Čiris) savu projektu dēvē par "Paradīzi zemes virsū". Koka mājas ar niedru jumtiem, dīķi ar ainaviskām saliņām, nekādu žogu un klusums - bezbailīgas stirnas klīst tieši zem māju logiem. Pilnīga harmonija ar dabu.
Sākumā Čiris iekārtoja teritoriju ap viensētu tikai sev, kad nauda beidzās, paņēma bankā kredītu, un tur viņam arī ieteica sadalīt teritoriju apbūves gabalos un pārdot. Pašlaik gatavas mājas "paradīzē" ar aptuveni pushektāru lielu teritoriju maksā no 350 000 līdz miljonam eiro.
Pirms krīzes mājas pirka vietējie iedzīvotāji, bet pēc krīzes izrādījās, ka vienīgie maksātspējīgie ir ārzemnieki, pārsvarā Krievijas pilsoņi. Lielākā daļa savas mājas apmeklē tikai retumis, lai atpūstos. Latvija viņiem ir stratēģiski izdevīgs punkts, no kura var viegli nokļūt jebkurā pasaules malā, kur viņiem ir bizness. Dažas ģimenes no Krievijas gan šeit iekārtojušās gruntīgāk, pamatīgāk un pamazām sākušās iejusties vietējā latviešu sabiedrībā. Viņi sevi sauc pēc māju nosaukumiem par Čiekuriem, Bekām un Samtenēm.
Marina: 'Labāk būt lauciniekam, bet veselam'
Kad Marinas Morozkovas tēvs atbrauca uz Cēsīm apmeklēt meitu, viņu uzreiz "sagrāba" Latvijas televīzija, kas bija atbraukusi filmēt sižetu par ķīniešu pieplūdumu Latvijā, taču nevienu ķīnieti neatrada. Ieraugot Marinas tēvu, nopriecājās. Bet kad viņš sāka runāt krieviski, sāka brīnīties.
Marina ir Krievijas pilsone, bet pēc tautības - korejiete. Kopā ar vīru Samiru un trīs bērniem viņa pārcēlās uz Latviju pirms diviem gadiem. "Mums galīgi un pavisam vairs nepatika Maskavā," lēmumu skaidro Marina. "Slikta ekoloģija, politiskas kaislības, birokrātija, korupcija... Tas nav savienojams ar normālu dzīvi. Kādu laiku turējāmies pie labas Maskavas skolas. Taču bērni četrus mēnešus gadā slimoja. Tad nolēmām, ka labāk, lai viņi aug kā laucinieki, taču veseli."
Pirms izšķirties par labu Latvijai, ģimene izskatīja iespējas pārcelties uz Austrāliju un Spāniju, taču līdz ar uzturēšanās atļauju programmas ieviešanu investoriem, Latvija kļuva par visvienkāršāko risinājumu. Marina pirms tam Latvijā nav bijusi ne vienu reizi, Samirs padomju laikos atpūtās Jūrmalā un atcerējās par to ar nostalģiju.
Sākumā ģimene apmeklēja Latviju "iepazīšanas vizītē" un Rīgā apskatīja skolas. Uzzinot par Amatciemu, nolēma, ka ekoloģija tomēr ir svarīgāka. Pašlaik Marina ar bērniem jau pastāvīgi dzīvo Latvijā. Samirs gan daudz laika pavada prom no mājām, viņš pārvalda nekustamos īpašumus Maskavā. "Mūsu mājas ir šeit," pārliecinoši paziņo Marina.
Juļa: 'Strādājam Maskavā - maiņās un caur 'Skype''
Juļa Čermašenceva ar vīru Denisu pirmo reizi Amatciemu apmeklēja 2009.gadā pēc kāda blogera raksta, kurā bija ļoti dzīvi un reālistiski aprakstīts Latvijas lauku dzīves skaistums. Nolēma apskatīties. "Viss izrādījās vēl labāk, nekā rakstīts. Jauki, klusi, stirnas no meža izskrien.. Iemīlējāmies no pirmā acu skatiena, nopirkām zemes gabalu ar pamatiem un uzsākam būvniecību, pabeidzām trīs gadu laikā. Un tad arī bija likums par termiņuzturēšanās atļaujām - nācās piepirkt vēl vienu zemes gabalu.."
Maskavā ģimene dzīvoja pašā centrā, un tai bija arī vasaras māja 70 kilometru attālumā no pilsētas. Ja nebija sastrēgumu, tad līdz tai varēja aizbraukt 40 minūšu laikā. Taču bieži vien līdz vasaras mājai nācās braukt arī savas piecas stundas. "Par ekoloģiju to nevar nosaukt, un tas nav arī īpaši droši. Sākumā domājām, ka Amatciems mums būs tāda kā attāla vasaras māja ekoloģiskajā vietā. Taču mums tā patika, ka nolēmām pārcelties," stāsta Juļa.
Juļa ir ekonomiste, viņa izskaitļo matemātiskus modeļus un biznesa plānus. Izrādījās, ka savu darbu viņa var darīt attālināti, sazinoties ar kolēģiem, izmantojot "Skype". Īpaši ērti tas kļuva tagad, kad Marina gaida otru bērnu. Viņa plāno dzemdēt Siguldā.
Deniss ir lielas juridiskas kompānijas vadītājs. Viņš strādā maiņās - divas nedēļas Maskavā, bet divas nedēļās Latvijā caur "Skype".
Latviešu valoda: Sākām ar 'nesaprotu'
Kad Marinas ģimene pārcēlās uz Latviju, viņas vecākais dēls Timurs Maskavā bija pabeidzis sesto klasi. Cēsīs viņam nācās atkal iet sestajā klasē, lai iemācītos latviešu valodu. Skolotāji bija pretimnākoši, daži deva stundu konspektus krieviski, sameklēja papildu mācību grāmatas. Un tomēr nebija viegli. Timurs regulāri vainoja vecākus: "To vajag jums, bet jāmokās man!".
Pēc gada Timurs mainīja skolu, un viss aizgāja kā nākas. Viņam ir draugi latvieši, viņš saka "pie mums Latvijā", un atgriezties Krievijā negrib. Turklāt Timurs turpina apgūt krievu valodu un literatūru - arī ar "Skype" palīdzību.
Vidējam dēlam Markam bija 2,5 gadi, un viņš uzreiz sāka iet vietējā bērnudārzā, taču runāt latviski sāka tikai pēc gada. Mazā Eva jau pusgadu apmeklē bērnudārzu.
Juļas meita Liza gadu apmeklēja latviešu bērnudārzu. "Vispirms viņa sadraudzējas ar meiteni Marinu, kura arī zināja krievu valodu, un runāja tikai ar viņu," atminas Juļa. "Pēc tam izrādījās, ka arī citi bērni zina krievu valodu - daži iemācījušies no vecākiem, daži no draugiem vai multfilmām... Un tad jau grupiņas lielākā daļa sāka runāt krieviski. Uz visiem audzinātāju jautājumiem Liza atbildēja: "Nesaprotu!". Bet mēs plānojām pēc gada sūtīt viņu uz latviešu skolu, tāpēc vienojāmies ar audzinātāju par individuālām nodarbībām. Kad vārdu krājums pieauga, process kļuva vieglāks. Vasarā sūtījām Lizu uz latviešu vasaras nometni. Tur bija tik aizraujoši - velosipēdi, kanoe, baseins... Jau pēc nedēļas viņa sāka raiti runāt latviski."
Tagad Liza apmeklē sagatavošanas klasi privātajā "Cēsu Jaunajā sākumskolā". "Klasē ir seši cilvēki. Skolotāji entuziasti izmanto no dažādām pedagoģiskajām sistēmām labāko. Liza raujas uz skolu, lai gan tur vispār nav krievvalodīgu bērnu. Mājās es cenšos viņai mācīt krievu valodu. Lai viņa jūtas piederīga Latvijai, taču tai pašā laikā paliek krieviete. Tāpat kā mēs. Nedrīkst pazaudēt tādu bagātu kultūru un vēsturi," saka Juļa.
Juļa un Marina apgūst latviešu valodu ar skolotāju, izmantojot "Skype". Viņām ļoti iepatikās Līgo svētki - pie Turaidas tos svinēja saskaņā ar visām tradīcijām un ar vērienu. Deniss un Samirs integrējušies vairāk - iestājušies vietējā viduslaiku loku šāvēju biedrībā, kurā viņi ir vienīgie Krievijas pilsoņi.
Integrācija: Visu paši, paši, paši..
Juļas un Marinas plānos ir apgūt valsts valodu tādā līmenī, lai varētu nokārtot eksāmenu un saņemt pastāvīgās uzturēšanās atļauju. Bet pretendēt uz Latvijas pilsonību viņas negrasās, jo tas radītu vairāk sarežģījumu, ņemot vērā, ka bizness viņiem ir Krievijā. Tiesa, Marinai un Samiram ir arī bizness Latvijā - drīzumā vērsies vaļā viņu restorāns Rīgā, pie Zviedru vārtiem.
Marina atzīst, ka apsvērusi iespēju iegādāties nekustamo īpašumu Rīgā saviem vecākiem, lai bērni varētu sākt mācības bilingvālajā skolā Latvijas galvaspilsētā. Taču, kad sākās runas par iespējamo uzturēšanās atļaujas programmas ierobežošanu, sākusi domāt: "Ja nu nopirksim dzīvokli, bet neiekļūsim kvotā?! Tāpat nav skaidrs, vai mums pagarinās mūsu termiņuzturēšanās atļaujas. Un kas būs pēc pieciem gadiem, kad pašreizējās atļaujas termiņš beigsies?"
Juļa un Marina uzskata, ka ārzemnieku integrācija noritētu ātrāk, ka Latvijā būtu izstrādāta kāda valsts programma. "Mēs ieguldījām pieklājīgas summas valsts ekonomikā, bet mums neviens nav iedevis pat kādu bukletiņu par vietējās dzīves iekārtu - par medicīnu, izglītību, normām.. Tieciet nu galā paši! Skolās un bērnudārzos mūsu bērni ir papildu slodze skolotājiem. Viņiem neviens nemācīja, kā integrēt ārzemnieku bērnus klasē un mācību programmā. Cēsīs pat nav vēstures, valodas, kultūras kursu. Pat maksas kursu nav. Visu paši, paši, paši..."
Attiecības ar vietējiem latviešiem Amatciema Krievijas pilsoņiem ir pašas siltākas. "Nekādu nacionālismu mēs neizjūtam," apgalvo Marina un Juļa. "Veikalā vienmēr atradīsies kāds, kurš runā krieviski, tirdziņos pašas mēģinām kaut ko latviski paskaidrot."
Juļa un Marina atteikušās mājās no televīzijas, Latvijas ziņām gandrīz neseko līdzi. "Zinām, ka ir "Visu Latvijai!" un "Saskaņas centrs", kuri visu laiku karo. Bet lielāko daļu politisko ziņu uzzinām no mūsu mājkalpotājas, ļoti jaukas dāmas, latvietes. Kad bija referendums [par oficiālu statusu krievu valodai], viņa teica: "Nedod Dievs, te ieviesīs krievu valodu!". Mēs brīnījāmies, kāpēc, jo tad taču atbrauks vairāk krievu, ieguldīs naudu, būs darbavietas. Bet viņa gan bija kategoriska: "Ja atbrauks krievi - būs slikti."
