Vēsturnieks Ritvars Jansons secina, ka valstī varētu būt kādas piecdesmit šādi sodītas personas.
Laikraksts informē, ka Ministru kabineta noteikumos par obligātajām veselības pārbaudēm tiek prasīts psihiatra atzinums ne tikai mašīnistiem, bet pat vilcienu kontrolieriem, pasažieru vagonu pavadoņiem, dzelzceļa elektromehāniķiem, dispečeriem, dzelzceļa staciju dežurantiem, kravu pieņēmējiem. Ir vēl citi arodi, kur aizliegts strādāt ar psihiskām kaitēm. Tātad tas nozīmē – ja cilvēkam padomju laikos "piekabināta" psihiski slima cilvēka diagnoze un tā vēl tagad nav atcelta, tad viņš šajās profesijās strādāt nevar.
Laikraksts informē, ka Jānis Apse ir viens no retajiem, kas uzdrošinājies neatkarīgās Latvijas laikā pateikt, ka nevēlas visu mūžu dzīvot kā "traks cilvēks", un pieprasījis, lai slimības vēsturē ierakstītais tiktu izsvītrots. Taču pagaidām viņš šajā cīņā zaudējis. Dokumentu kaudzē, ko laikrakstam parāda Apse, ir iesniegumi prokuratūrai, tiesībsargam, ārstu slēdzieni, atbildes un atzinumi.
Ārstu konsilijs 1967.gadā Apsem uzstādīja diagnozi – paranojālās formas šizofrēnija. "Šī diagnoze sagrāva uzticību man kā cilvēkam. Bija vesela rinda specialitāšu gan padomju laikā, gan arī tagad, kurās drīkst strādāt tikai tad, ja esi garīgi vesels. Tas attiecas arī uz manu arodu, jo esmu inženieris siltumenerģijas procesu automatizācijā. Tas ir tehniski sarežģīts darbs, kas saistīts ar bīstamām iekārtām, un šizofrēniķi taču nevar laist tām klāt, uzspridzinās! Ne toreiz, ne tagad man nedod arī autovadītāja tiesības," stāstījis Apse.
Līdzīgs liktenis bijis arī tautfrontietim Ivanam Jahimovičam un Sandrim Rigam, kurš padomju laikā apvienoja kristīgi domājošos visā valstī un izveidoja totalitāro režīmu apdraudošu pagrīdes kustību.
Jahimovičs uz psihiatrisko slimnīcu nosūtīts 1969. gadā ar Augstākās tiesas spriedumu. Tajā konstatēts, ka viņš izplatījis melīgus uzskatus, kas apdraud padomju sabiedrību un valstisko iekārtu. Riga pēc aresta 80. gados nokļuva Butirku cietumā Maskavā, pēc tam Blagoveščenskas psihiatriskajā slimnīcā Amūras apgabalā, bet vēlāk tika pārvests uz Rīgas psihoneiroloģisko slimnīcu. Par viņa atbrīvošanu iestājās pāvests Jānis Pāvils II, Lielbritānijas premjerministre Mārgareta Tečere un ASV prezidents Ronalds Reigans, liecina tā laika arhīvu materiāli, ziņo LA.
Jahimovičs par savu diagnozi neko nevēloties zināt, lai "vātis atkal nesāktu asiņot", informē laikraksts. Bet Riga uzskata – ja valstij nav bijusi vēlēšanās ar likumu reabilitēt personas, kuras VDK kopā ar psihiatriem centušās atbrīvot no pretpadomju uzskatiem, izmantojot pazemojošas metodes, un ja tas līdz šim brīdim nav atzīts par noziegumu, tad ļoti jāšaubās, ka šī griba radīsies pēc dažu personu iesnieguma.
Apse bijis pārliecināts, ka tā baisā slimība, ko padomju laika psihiatri bija ierakstījuši viņa slimības vēsturē, nebūs uz mūžu. Viņš uzskatīja, ka brīvajā Latvijā atkal kļūs par veselu cilvēku, uzrādot arhīvā iegūtos dokumentus, kas apliecina, ka slimnīcā nokļuvis tāpēc, ka gribējis emigrēt no valsts, vēsta "Latvijas Avīze".
Pirmo iesniegumu viņš 2006.gadā nosūtīja Ģenerālprokuratūrai, kurā lūdza atzīt psihiatru sadarbību ar čekistiem par kriminālnoziegumu un noņemt viņam diagnozi, kas grauj uzticību cilvēkam. Visai drīz viņš saņēma Ģenerālprokuratūras Personu un valsts tiesību aizsardzības departamenta virsprokurora Jāņa Pēdas parakstītu atbildi, ka prokuratūras kompetencē neietilpst jautājumu izskatīšana par medicīniskās diagnozes noteikšanas pamatotību un līdz ar to arī par ievietošanas psihiatriskajā slimnīcā pamatotību, vēsta laikraksts.
Bijušais Totalitāro režīmu un noziegumu izmeklēšanas nodaļas virsprokurors Uldis Strēlis LA skaidrojis, ka pieminētais departaments un vēlāk arī Ģenerālprokuratūras Reabilitācijas un specdienestu lietu prokuratūra (kopš 2011. gada – Specializētā vairāku nozaru prokuratūra) tika izveidota, lai cita starpā izskatītu arī iepriekšminēto un citu līdzīgi cietušo sūdzības. "Diemžēl to jautājumu kārtošanā, kas skāra politiskas lietas, bija iestājies juceklis, jo iesaistīja amatpersonas ar vājām juridiskām zināšanām un attiecīgu juridiskās prakses pieredzi šo jautājumu risināšanā," man tagad atzīst Strēlis.
Reabilitācijas un specdienestu lietu prokuratūras prokurors Vilhelms Sausiņš uzskata, ka tikai tiesa var atzīt juridisko faktu nelikumību, ka vesels cilvēks piespiedu kārtā ir ārstēts psihiatriskajā slimnīcā. Tomēr tam nepiekrīt Augstākās tiesas Judikatūras nodaļas vadītājs Pāvels Gruziņš: "Prokuratūras pienākums bija veikt pārbaudi šajā lietā, nevis atrakstīties. Ja prokuratūras rīcībā nav pietiekami daudz dokumentu, lai konstatētu, ka cilvēks nepamatoti ievietots ārstniecības iestādē, tad aiciniet, pratiniet un konstatējiet, kas tad tur īsti bija."
Arī tiesībsargs Juris Jansons nespēj palīdzēt. Tiesībsarga pilnvarojumā vecākā juriskonsulte Velga Slaidiņa raksta Apsem, ka tiesībsargs atsaka ierosināt pārbaudes lietu, jo kopš notikuma ir pagājis vairāk nekā gads, informē laikraksts. "Neapšaubāmi Jūsu aprakstītie jautājumi ir saistīti ar cilvēktiesību ievērošanu, tomēr, ņemot vērā laiku, kad tie ir notikuši, nav iespējams veikt objektīvu un atbilstošu pārbaudi."
Gruziņš gan ir pārliecināts, ka lieta ir pārāk nozīmīga, lai uz to skatītos tikai pēc likuma burta: "Ja reiz valstī ir tiesībsargs, tad tam vajadzētu izdarīt slēdzienu, kas likumos būtu labojams, lai Jānim Apsem un viņam līdzīgajiem nevajadzētu staigāt no vienas iestādes pie otras, lai būtu skaidri saprotams, kā jārīkojas, kam kādi dokumenti ir jāiesniedz, lai atbrīvotos no padomju laikā uzliktās diagnozes."
Taču nevarētu teikt, ka pēc valsts neatkarības atgūšanas neviens nekad nav centies kaut ko darīt lietas labad, norāda laikraksts. 1990. gadā stājās spēkā Augstākās Padomes (AP) lēmums par to, kā īstenot nelikumīgi represēto personu reabilitācijas likumu. Vienā no šī lēmuma punktiem ir uzdots AP prezidijam izveidot komisiju, kas izskatītu visus gadījumus, kad personas viņu politisko uzskatu vai rīcības dēļ nepamatoti ievietotas piespiedu ārstēšanai psihiatriskajās slimnīcās. Taču izrādījies, ka tālāk nekas nav darīts – toreizējais AP priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs neatcerējās, ka tāda komisija būtu izveidota. Visticamāk, ka ne. Par to, ka šis lēmuma punkts ir izpildīts, tagad šaubās arī toreizējais Juridiskās komisijas priekšsēdētājs Aivars Endziņš un AP deputāts ārsts Ivars Silārs.
Ja jau nav komisijas, tad prokuratūrai, saņemot Apses sūdzību, nekas cits neatlika kā vērsties toreizējā Medicīniskās aprūpes un darbspējas ekspertīzes kvalitātes kontroles inspekcijā (MADEKKI). Tomēr ārstu konsilijs atzina, ka nav nekāda pamata apšaubīt Apsem 1967. gadā uzstādītās diagnozes – paranoīdā šizofrēnija – pamatotību. Šis arī bija galvenais iemesls, kāpēc prokuratūra vairs nereaģēja uz Apses atkārtotām sūdzībām, informē laikraksts.
LA norāda, ka psihiatrijas lietošana pret padomjlaika disidentiem Latvijā nav atzīta par represijām. Turklāt arī tagad psihiatri uzskata, ka par "nepareiziem" politiskiem uzskatiem diagnozi nelika. Psihiatre Anita Apsīte laikrakstam citastarp saka: "Ja cilvēks psihiski ir pilnīgi vesels, viņš zina, kādā sistēmā viņš dzīvo, zina, kā kurā vietā jārunā, zina, kāda ir dzīves īstenība."
MADEKKI atzinumā minēti vairāku psihiatru uzvārdi, arī tādu, kas joprojām strādā Psihiatrijas un narkoloģijas centrā, un laikraksts nolēmis tikties ar vairākiem speciālistiem - galveno tiesu psihiatrijas eksperti Rasmu Klotiņu, ambulatorās tiesu psihiatrijas ekspertīžu nodaļas vadītāju Anitu Apsīti, ārsti Dagniju Bensoni un Arni Rutki. Laikraksts vaicājis, vai psihiatriem ir kādi priekšlikumi, lai varētu palīdzēt reabilitēt tos cilvēkus Latvijā, kas par savu politisko darbību un uzskatiem padomju laikā tika ievietoti psihiatriskajās slimnīcās, kur attiecīgi "ārstēti".
Apsīte paudusi, ka "Tā nebija, ka slimniekiem uzlika diagnozi tikai tādēļ, ka viņiem bijusi ne tāda politiskā pārliecība". "Man bija tāda pieredze 90. gadu sākumā, kad mainījās valsts iekārta un kad ne viena vien persona, kurai slimības vēsturē padomju laikos bija ierakstīta diagnoze šizofrēnija, nāca uz ārstu konsultatīvajām komisijām, lai pārskatītu diagnozi. To labi zina arī mani kolēģi Bensone un Rutkis. Neviens cilvēks nebija tāds, kam šī diagnoze uzlikta nepamatoti. Visiem bija lielāki vai mazāki psihiski traucējumi. Tas ir labi saprotams, jo, ja cilvēks psihiski ir pilnīgi vesels, viņš zina, kādā sistēmā viņš dzīvo, zina, kā kurā vietā jārunā, zina, kāda ir dzīves īstenība," sacījusi speciāliste. Līdzīgu viedokli pauduši arī citi psihiatri.
Daktere Bensone bija vēlreiz izpētījusi Apses slimības vēsturi un pārsteigta arī jautāja: "Kāpēc šis cilvēks, beidzot ticis vaļā no visiem psihiatriem, tomēr turpina labprāt iet pie ārsta, diskutē un prasa invaliditātes grupu tā vietā, lai lepni aizcirstu durvis un aizietu no slimnīcas uz visiem laikiem? Un kāpēc viņš, būdams inženieris, nevarēja turpināt strādāt? Tas ir ļoti neloģiski, un diemžēl tas pierāda viņa diagnozi. Es nedomāju, ka tik daudz ārstu, veicot šo ekspertīzi, ir kļūdījušies."
Kad laikraksts par ārstes neizpratni jautājisApsem, represētais atbildēja: "Ja jau viņi mani pasludinājuši par smagi slimu, lai tad arī gādā par mani." Viņš uzskata, ka tieši psihiatriskajā slimnīcā tā sabeigta veselība, ka jākārto invaliditāte.
Bet Riga, uzzinot šodienas psihiatru viedokli, sacīja: "Tā ir aktīva agresīva pozīcija, kurā jūtamas bailes no atmaskošanas. Kuri būs tie ārsti, kas noņems mums tās diagnozes? Ne jau šie. Iespējams, ka visi psihiatri nedomā vienādi – lai tad viņi nāk un atbrīvo mūs no tās vilka pases."
Augstākās tiesas senatore Jautrīte Briede atzinusi: "Šis ir ļoti sāpīgs un sarežģīts jautājums. Man šķiet, ka vajadzētu sākt ar to, ka psihiatrijas lietošana režīma nosargāšanai ir atzīstama par represijām. Uz šiem cilvēkiem vajadzētu skatīties nevis kā uz slimiem, bet drīzāk iziet no tā, ka viņi nav slimi. Un viņus nevajadzētu uzreiz sūtīt uz tiesu, bet gan uz valstī speciāli izveidotu administratīvo komisiju, kurā būtu iesaistīti ne tikai juristi, bet arī ārvalstu psihiatri, un tad lai tā lemj. Uz tiesu dotos tikai tad, ja neapmierinātu komisijas atzinums."
Arī krimināltiesību eksperts Saeimas deputāts Andrejs Judins atzina, ka galvenais ir cietušo reabilitācija, kurai nav noilguma. Noilgums ir vainīgo saukšanai pie kriminālatbildības, tāpēc ārstus var nosodīt tikai ētiski un morāli, nevis krimināli. Viņš kā deputāts solīja parūpēties, lai tiesību aktos tiktu iestrādāti panti, kas liktu izveidot komisiju no psihiatru un VDK rokām cietušo personu reabilitācijai. Šajā komisijā būšot nepieciešams iekļaut arī ārstus.