"Šeit ierados projekta ietvaros. Konsultēju "Vodafone", jo viņu partneris šobrīd ienāk Ugandas tirgū. Palīdzu viņiem mārketinga daļā, bet detaļās dziļi neieslīgšu," smaidīgi ar sevi iepazīstina Reinis. Latvietis jau vairākus gadus strādā vadības konsultāciju uzņēmumā "Civitta", un darbs viņu jau iepriekš aizvedis uz Londonu, bet tuvākā nākotnē tā varētu būt kāda Āzijas valsts, tālākā – arī citi kontinenti.
"Tas, kā es uzzināju, ka braukšu uz Ugandu, bija diezgan smieklīgi. Pirms tam gadu biju strādājis Londonā. Kad darbs tur beidzās, pirms atgriešanās Latvijā nolēmu ar draugiem aizbraukt pasērfot uz Maroku. Dienā, pirms jādodas uz Maroku, man piezvana un pasaka, ka varu doties projektā uz Ugandu. Kad prasīju, kad tas plānots, viņi atbildēja, ka jau rīt," smejoties atceras Reinis. Jaunietis stundu padomājis un nolēmis, ka izaicinājums jāpieņem un jādodas pretī labai karjeras iespējai un piedzīvojumam reizē. "Īstenībā ļoti nenožēloju savu lēmumu, jo arī pēc tam varu aizbraukt atvaļinājumā," spriež jaunietis.
Latvietis gan atzīst, ka šaubas par to, vai pieņemts pareizais lēmums, ir bijušas. "Kādu laiku jau nebiju bijis Latvijā, tādā ziņā šaubījos. Ja runā par valsti kā tādu, man nebija nekādu aizspriedumu. Šī ir pirmā reize Āfrikā, un tas ir piedzīvojums." Pirms došanās uz Ugandu, Reinis šo to par valsti bija uzzinājis no informācijas internetā, bet realitāte izrādījās pavisam citāda. "Šeit uz vietas visu daudz košāk redzi, ir daudz foršu lietu," teic jaunietis. Galveno, kas patiesi pārsteidzis un kas atšķiras no Latvijas, Reinis min vietējo cilvēku sirsnīgumu. "Visi ir ļoti draudzīgi. Iebraucējiem te ir viegli dzīvot, jo vietējie sirsnīgi uzņem. Vēl, protams, daba. Katru nedēļu varu doties kādā izbraucienā apskatīt dabas brīnumus," stāsta Simanovskis.
Reinis skaidro, ka birojā, kur strādā, visi komunicē angļu valodā, jo tikai puse no darbiniekiem ir no Kampalas. "Tie, kas ir no galvaspilsētas, runā lugandu valodā. Pārējie ir vai nu no citas valsts, vai citas Ugandas daļas, kur ir cita valoda. Bet tas nevienu neuztrauc," saka jaunietis. Sākumā gan licies, ka Reinis būs vienīgais ārzemnieks komandā, jo bez viņa kolēģu vidū ir tikai viens baltais cilvēks. Drīz vien jaunietis saprata, ka nevajag "skatīt vīru pēc cepures", jo ne visi ir no Ugandas, lai arī nav baltie.
Atšķirt, no kura tieši reģiona ir cilvēks, Reinis gan vēl nav iemācījies. "Sākumā bija pat tik traki, ka vienu cilvēku no cita atšķirt bija grūti. Jāpierod cilvēku atšķirt pat pēc pavisam citām lietām. Eiropā esi pieradis, ka cilvēkus var atšķirt pēc, piemēram, matiem, bet šeit visiem ir pilnībā vienādas frizūras. Šeit, ja audzē garākus matus, tie aiziet pilnīgā haosā, tādēļ vīrieši tos skuj, un visiem ir vienādas frizūras," stāsta latvietis. Pēc divām nedēļām gan pamanījis citas atšķirības un sācis atšķirt kolēģus, atzīst Reinis.
Ar vietējiem komunicēt lielākoties problēmu nav, jo Kampalā visi pieraduši runāt angliski. "Tas varētu šķist latviešiem kā šķērslis, lai brauktu uz Āfriku, jo te esot visādas citādas valodas, bet, ja māki angļu un franču valodu, vari pa visu Āfriku ceļot. Es gan skolā negāju pietiekami uz stundām, tādēļ franču valodu minimāli zinu, bet puse Āfrikas runā angliski, tādēļ nav nekādu problēmu," pārliecināti saka Reinis. "Vietējiem te angļu valoda parasti ir otrā vai trešā valodā. Pirmā ir ciema valoda, tad kāda reģiona, bet tikai pēc tam – angļu," skaidro latvietis.
Reinis aicina latviešus lauzt stereotipus par Āfriku, jo ne viss ir tā, kā, iespējams, mēs iedomājamies. "Daudziem varētu būt iespaids, ka te nav nekādas attīstības, ka šeit visam jābūt ļoti lēti un tādā garā, bet tā nav. Šeit vietējie seko līdzi pasaules notikumiem, viņi ir lielāka ekonomika nekā mēs. Liela daļa Āfrikas valstu ir milzīgas. Piemēram, Nigērija valsts elite ļoti seko līdzi pasaules tehnoloģijām," stāsta Reinis.
Jaunietis norāda, ka vienīgā joma, kas nav līdz galam attīstīta, ir finanšu sfēra. "Šeit viņi izmanto mobile money (mobilo naudu), nevis bankas," skaidro jaunietis. Ugandā lielākais mobilais operators "MTN" vietējiem iedzīvotājiem piedāvā bankas funkcijas, jo reģionos cilvēkiem nav pieejamas ne bankas, ne to bankomāti. Dažādās vietās "MTN" nojumēs atrodas cilvēks, kas fiziski izsniedz naudu. "Tas ir interesanti, jo tur ir baigā peļņa tajā biznesā, tāpēc ka tu samaksā komisiju par to, ka pasūti to naudu īsziņā. Pēc tam, kad ej to izņemt, vēlreiz maksā komisiju. Ja tā regulāri to naudu sūta, komisijā var aiziet pat desmit procenti, ja nemaldos," stāsta jaunietis un norāda, ka, lai arī cilvēkiem naudu izņemt izmaksā dārgi, tomēr tāda iespēja ir. Ja nebūtu "MTN" pakalpojumu, reģionos iespēja iegūt kontā esošo naudu nebūtu.
"Man arī likās, ka te jābūt visam lētāk sākumā, bet sapratu, ka te viņi piedāvā pasaules klases servisu daudzās vietās," norāda Reinis. Pie Viktorijas ezera, kas ir lielākais Āfrikas kontinentā un pie kura ziemeļu daļas atrodas Kampala, saceltas vairākas viesnīcas un atpūtas centri. Reinis uzskata, ka "tas ir tikai godīgi, ka par labiem pakalpojumiem prasa tādu pašu cenu, kāda mums ir".
Latvietis uzskata, ka Latvijas iedzīvotājiem no ugandiešiem ir daudz, ko mācīties. "Viņiem te lielākā daļa ir reliģiski. Man šķiet, ka kādi 95 vai par 99 procenti no iedzīvotājiem ir ticīgi. Kādi 50 procenti ir kristieši, kādi 40 ir musulmaņi, bet nekādu konfliktu nav. Viņi nevienam neko necenšas uzspiest un nestreso par lietām," stāsta jaunietis. Jaunietis arī norāda, ka viens no iemesliem, kāpēc Ugandas iedzīvotāji ir tik draudzīgi, ir tāds, ka valstī kopumā dzīvo no 30 līdz 40 dažādām ciltīm. "Ja tā paskatāmies, mēs Latvijā būtu kāda viena cilts, jo vienā ciltī arī ir ap vienu, diviem miljoniem cilvēku," smaidīgi saka Simanovskis.
Ugandā vidējā gaisa temperatūra gadā ir ap 23 grādiem, bet zemāk par 20 grādiem pēc Celsija nokristies vispār nemēdz. "Tas ir perfekti - te valda mūžīgā vasara. Protams, birojā nākas prasīt, lai uzslēdz spēcīgāk kondicionieri. Dažreiz kāds blakus sāk drebināties, bet nekas," smejoties saka Simanovskis.
Kampalā oficiālais iedzīvotāju skaits ir ap diviem miljoniem, bet, tā kā uz darbu katru dienu ierodas cilvēki no piepilsētām, reālais cilvēku skaits varētu būt pat divas reizes lielāks. Lai ātri un ērti pārvietotos pa pilsētu, labākais transporta līdzeklis ir motocikls jeb boda boda.
"Ar mašīnu gandrīz vienmēr iestrēgsi milzīgā sastrēgumā, bet ar boda boda, lai arī tas nav līdz galam droši, vismaz tiksi cauri sastrēgumiem," skaidro latvietis. Reinis iesaka Kampalas apmeklētājiem izmēģināt tūri pa pilsētu ar boda boda, kas ilgst no trim līdz piecām stundām. "Tevi izvadā pa visiem septiņiem Kampalas kalniem un vari apskatīt gan Bahai templi, gan Gadafi mošeju. Mošejā sievietēm liek uzvilkt lakatus, savukārt no pie mošejas esošā torņa ir labākais skats uz pilsētu," uzskata jaunietis.
Uganda ir populāra ne tikai ar dažādo kultūru un elpu aizraujošiem dabasskatiem. Valstī ir ļoti augsts saslimšanas gadījumu skaits ar dažādām tropiskām slimībām. "Tā kā man nebija daudz laika, pirms devos uz Ugandu, izdarīju tikai nepieciešamo. Lai ielaistu valstī, vajag savakcinēties pret dzelteno kaiti. Bet, ja tev tā nav, uz robežas sapotēs," stāsta jaunietis. Ārsti iesaka vakcinēties arī pret tīfu, hepatītu A un B, kā arī Meningo A un C.
"Kad vakcinējos pret dzelteno kaiti, mani sapotēja arī pret tīfu un hepatītu. Atceros, ka abos plecos iedūra, un vienā no potēm bija vairāku salikums," min latvietis. Lidojums gan pēc tik daudzām vakcīnām nav bijis patīkams – tirpusi viena roka un reibusi galva.
Vēl viens no iebraucēju biediem ir malārija, bet Reinis nolēma zāles pret tropisko slimību nelietot. "Labāk vienreiz saslimstu, izārstējos, un viss kārtībā, nekā katru dienu moku sevi ar antibiotikām," uzskata latvietis.
Jaunietis gan iesaka tiem, kas Ugandā ierodas uz īsu laiku, zāles lietot. Ilgākā laika posmā tās var būt kaitīgas, bet nedēļas laikā medikamentus lietot esot normāli. "Vietējie šeit dzīves laikā vismaz divas, trīs reizes ir izslimojuši malāriju, tas nekas traks nav, ja tu viņu ārstē. Vienreiz man bija klepus un nejutos pārāk labi, tādēļ aizgāju nodot asinis, bet izrādījās, ka man nebija malārija," saka Reinis. Latvietis gan smejoties teic, ka, ja sāk domāt, ka varētu būt kāda kaite, tad "paliek bail un var sākties reāla paranoja".
Viņš novērtē vietējo ēdienus. "Katru dienu mums piedāvā cita veida tradicionālos ēdienus. Un te viss ir svaigs un foršs, ir veselīgi un garšīgi," stāsta jaunietis. Brokastīs Reinim patīk ēst samosas, kas ir cepta mīkla ar kādu pikantu pildījumu – kartupeļiem, sīpoliem, zirņiem, lēcām vai nūdelēm. "Viņiem te ēdienu mikslis ir starp arābu, indiešu un afrikāņu ēdieniem, kas man patīk. Vakariņas gan cenšos pats taisīt, jo iet ārā paēst izmaksā apmēram tikpat, cik tas būtu Latvijā," skaidro jaunietis.
"Nevarētu teikt, ka jūt britu ietekmi ēdienu ziņā, ja neskaita to, ka gan šeit, gan Lielbritānijā viņi ēd pupiņas. Tradicionālie ēdieni ir plantains, kas ir tā kā banāni, bet cepamie. Vēl viņi ēd tādu kā dzeltenu putru, kas ir no kukurūzas miltiem un vēl visu ko," stāsta Reinis.
Ugandā, kā stāsta jaunietis, neēd daudz gaļu, kas ir atšķirīgi no Latvijas. "Mēs ēdam nereāli daudz gaļu, bet te piekrāmē šķīvi ar dārzeņiem, tiem plantainiem un varbūt vienu mazu gaļas gabaliņu klāt," saka latvietis.
Lai arī mājas nedaudz pietrūkst, Reinis neizslēdz iespēju, ka Ugandā varētu palikt arī uz ilgāku laiku, ja rastos tāda iespēja. "Šeit paralēli darbam satieku visādus interesantus cilvēkus, ar kuriem veidoju ciešāku kontaktu. Tādēļ arī skatos, ka varētu atgriezties atpakaļ," saka Reinis.
"Protams, ir plāns kaut kādā brīdī atgriezties Latvijā, bet tas ir atkarīgs no situācijas," domīgi saka latvietis. Arī Ugandā ir līdzīgas problēmas, ja runā par pārvaldes sistēmu, līdz ar to Reinis ar vietējiem var identificēties. "Viņi te sūdzas par to pašu, ko mēs. Tikai viņiem ir vēl problemātiskāk, piemēram, ja runā par ceļu sakārtotību."