Kādreizējiem zemes īpašniekiem Jānim Vistiņam un Genādijam Perepjolkinam izmaksātās atlīdzības apmērs par piespiedu kārtā atsavināto nekustamo īpašumu Rīgas brīvostas teritorijā nav uzskatāms par samērīgu. To ceturtdien atzinusi Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) Lielā palāta, kurā Vistiņš un Perepjolkins iesniedza sūdzību pret Latviju.
Kā portālu "Delfi" informēja Ārlietu ministrijā (ĀM), ECT ceturtdien atzinusi, ka Vistiņam un Perepjolkinam izmaksātās atlīdzības apjoms nav uzskatāms par samērīgu Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas izpratnē.
ECT spriedumu pieņēma ar divpadsmit balsīm „par" un piecām balsīm „pret". Tiesa arī vienbalsīgi atzina, ka šajā lietā nav atsevišķi nepieciešams izvērtēt, vai ir noticis diskriminācijas aizlieguma pārkāpums, kā arī nolēma atlikt jautājumu par taisnīgas atlīdzības piešķiršanu, nosakot pusēm trīs mēnešu termiņu, lai iesniegtu savus apsvērumus par iespējamo kompensācijas apjomu.
ECT Lielās palātas spriedums ir galīgs un nav pārsūdzams.
Kā informē ĀM, ECT piekrita, ka iesniedzējiem piederošo nekustamo īpašumu Rīgas tirdzniecības brīvostas teritorijā atsavināšana notika saskaņā ar likuma prasībām un sabiedrības interesēs. Ņemot vērā atsavināto īpašumu kadastrālo vērtību atsavināšanas brīdī un iesniedzējiem izmaksātās kompensācijas summu, kas pirmā iesniedzēja gadījumā bija apmēram 1/1000 daļa no kadastrālās vērtības, bet otrā iesniedzēja gadījumā - apmēram 1/350 daļa, ECT uzskatīja ka šāda starpība ir pārāk ievērojama. Tādēļ ECT atzina, ka lietā nav samērotas iesniedzēju tiesības uz īpašuma aizsardzību no vienas puses un, no otras puses, sabiedrības vispārējas intereses.
ECT tiesneši šajā lietā gan nav bijuši pilnīgi vienisprātis, jo ECT Lielās palātas spriedumam ir pievienots piecu tiesnešu atsevišķais viedoklis, kurā tiesneši pauž nostāju, ka šajā lietā nav pieļauts Eiropas Cilvēktiesību konvencijas pārkāpums.
Vistiņš un Perepjolkins ir Latvijas pilsoņi, kuri 1994.gadā no zemes īpašniekiem uz vairāku dāvinājuma līgumu pamata 500 latu un 1000 latu apmērā ieguva piecus zemes gabalus Rīgas tirdzniecības brīvostas teritorijā.
1996.gada 6.novembrī tika pieņemts Rīgas tirdzniecības brīvostas likums saskaņā ar kuru iesniedzējiem piederošais nekustamais īpašums atradās Rīgas tirdzniecības brīvostas teritorijā.
1996.gada 19.decembrī Saeima pieņēma mainīja Augstākās padomes 1992.gada 15.septembra lēmumu „Par Latvijas Republikas likuma „Par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām" un noteica, ka „zemes reformas laikā atsavinot valsts vai sabiedriskajām vajadzībām (...) nepieciešamo nekustamo īpašumu, uz kuru ir atjaunotas (...) bijušā īpašnieka (viņa mantinieku) īpašuma tiesības, atlīdzības apmērs likumā noteiktajā kārtībā nosakāms naudā, bet ne lielāks kā nekustamā īpašuma novērtējums zemesgrāmatā vai kadastra dokumentos, kuri sastādīti pirms 1940.gada 22. jūlija un kuros norādīta nekustamā īpašuma vērtība (...)." Lēmumā arī tika noteikts, ka šī kārtība ir attiecināma arī „uz īpašniekiem, kas nekustamo īpašumu ieguvuši no bijušā zemes īpašnieka (viņa mantiniekiem) uz dāvinājuma līguma pamata".
1996.gada janvārī Valsts Zemes dienesta Nekustamā īpašuma vērtēšanas centrs pēc Vistiņa un Perepjolkina lūguma noteica viņiem piederošo īpašumu kadastrālo vērtību. Tā Jānim Vistiņam bija 564 140 lati, savukārt Genādijam Perepjolkinam kopumā aptuveni 3,12 miljoni latu.
ĀM informē, ka 1997.gada 1.jūlijā Rīgas tirdzniecības brīvostas teritorijā tika ieviests brīvostas režīms, kā rezultātā bija nepieciešams steidzamības kārtā sakārtot īpašuma un valdījuma tiesību jautājumus. Satiksmes ministrija mēģināja vienoties ar iesniedzējiem par zemes gabalu atpirkšanu, atlīdzības apmēru nosakot pēc zemes gabalu kadastrālās vērtības 1940.gadā.
Vistiņš un Petepjolkins šo piedāvājumu noraidīja, uzskatot piedāvātās atlīdzības apmēru par netaisnīgu un nesamērīgu.
Līdz ar to 1997.gada 5.augustā steidzamības kārtā tika pieņemti Ministru kabineta noteikumi par zemes īpašuma atsavināšanu valsts vajadzībām Rīgas tirdzniecības brīvostas teritorijā, kas noteica iesniedzēju zemesgabalu piespiedu atsavināšanu un 1997.gada 30.oktobrī Saeima pieņēma speciālu likumu par zemes īpašuma atsavināšanu valsts vajadzībām Rīgas tirdzniecības brīvostas teritorijā".
1998.gada 14.oktobrī VAS "Latvijas Hipotēku un zemes banka" atvēra kontu uz abu iesniedzēju vārda, kurā tika ieskaitīta atlīdzība par atsavināto īpašumu, kas tika noteikta saskaņā ar īpašuma kadastrālo vērtību 1940.gadā - Perepjolkinam 8 616,87 lati un Vistiņam 548,26 lati.
Abi zemes īpašnieki sāka civilo tiesvedību, apstrīdot atlīdzības apmēru. Tiesvedības rezultātā viņu prasība tika noraidīta. Ar 1998.gada 30.aprīļa Satversmes tiesas spriedumu lietā, kas bija ierosināta pēc 20 6.Saeimas deputātu pieteikuma, apstrīdētais Saeimas lēmums par zemes atsavināšanas kārtību tika atzīts par atbilstošu Eiropas cilvēktiesību konvencijai.
Tā kā iesniedzēji bija izsmēluši visus nacionālajā līmenī pieejamos tiesību aizsardzības līdzekļus, 2001.gada 5.jūnijā viņi iesniedza iesniegumu ECT, apgalvojot, ka viņiem piederošā nekustamā īpašuma atsavināšana nenotika likumā noteiktajā kārtībā, tās rezultātā samaksātās atlīdzības apmērs nebija "taisnīgs" un ka viņi ir tikuši diskriminēti sava materiālā stāvokļa dēļ.
Ar 2006.gada 30.novembra lēmumu ECT šo iesniegumu pieņēma izskatīšanai pēc būtības.
2011.gada 15.septembrī ECT palāta ar sešām balsīm „par" un vienu balsi „pret" atzina, ka iesniedzējiem izmaksātās atlīdzības apmērs par piespiedu kārtā atsavināto nekustamo īpašumu Rīgas brīvostas teritorijā, ir uzskatāms par samērīgu Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas izpratnē.
Tolaik ECT vienbalsīgi atzina, ka šajā lietā nav noticis diskriminācijas aizlieguma pārkāpums.
Par ECT spriedumu 2011.gada 16.maijā Vistiņš un Perepjolkins iesniedza apelācijas sūdzību, lūdzot nodot lietas izskatīšanu ECT Lielajai palātai. 2011.gada 15.septembrī iesniedzēju apelācija tika pieņemta un nodota izskatīšanai ECT Lielajai palātai 17 tiesnešu sastāvā. 2012.gada 11.janvārī Strasbūrā notika ECT Lielās palātas sēde šajā lietā.