"Acīmredzami, ja salīdzinām Daļas Gribauskaites un Tomasa Hendrika Ilvesa atpazīstamību, Latvijas prezidents izskatās gandrīz kā tukšs krēsls pie Baltijas galda. Ar to es domāju, ka viņš praktiski nav pazīstams ārpus Latvijas," Latvijas Televīzijas raidījumam "de facto" saka igauņu avīzes "Postimees" politiskais komentētājs Ahto Lobjakass.
Savukārt Viļņas universitātes profesors, Starptautisko attiecību un politikas zinātnes institūta direktors Ramūns Vilpišausks, norāda, ka salīdzināt trīs Baltijas valstu prezidentus ir sarežģīti. Tie ir pārāk atšķirīgi un pārāk atšķirīgas ir situācijas. Katras valsts līderis cenšas veidot attiecības tajos virzienos, kur jūt lielākās iespējas gūt panākumus. Diezgan saprotami, ka Ilvess cieši saistīts ar Amerikas Savienoto Valstu līderiem. Tāpat saprotami, kādēļ Gribauskaite fokusējas uz attiecībām ar Eiropas Savienības institūcijām un tādām dalībvalstīm kā Vācija. Latvijas gadījumā Latvijas prezidents un viņa padomnieki cenšas atrast savu nišu, lēš eksperts.
Tomēr Lietuvas, Latvijas un Igaunijas pētnieki "de facto" atzinuši, ka Latvijas prezidents Andris Bērziņš starptautiski nav pamanāms. Viņi ir vienisprātis, ka absolūtais līderis starp trim Baltijas valstīm ir Lietuvas prezidente Daļa Gribauskaite, savukārt latviešu sajūsma par Igaunijas prezidentu Tomasu Hendriku Ilvesu lielai daļai igauņu nav saprotama.
Savukārt jau minētais "Postimees" politiskais komentētājs Lobjakass gan ir pārsteigts dzirdot par Ilvesa tēlu Latvijā: "Igaunijā Ilvess bieži parādās kā stīvs, nedraudzīgs un zaudējis kontaktu ar ikdienas realitāti. Arī viņa igauņu valodas prasmes nav gluži brīvas. Ārpus plānotām situācijām, viņš var noiet no ceļa. Pieļauju, ka šajā ziņā vislabākajā situācijā ir Gribauskaite. Viņai vienlaikus ir gan starptautiska atpazīstamība, gan arī spēja tieši un bez iepriekš sastādīta scenārija uzrunāt Lietuvas sabiedrību."
"Attieksme pret mūsu prezidentu atrodas kaut kur starp neitrālu un negatīvu. Politisks simbols, kas neatspoguļo realitāti. Galvenokārt tas, ka ne tikai trūkst priekšstata [par] Latvijas krieviski domājošajiem cilvēkiem, bet tas, ka prezidentam tomēr jāatrodas politiskajā centrā. [Viņš] nav galvenais centrs un integrators," LTV atzīst politologs, docents Baltijas Starptautiskajā akadēmijā Mihails Rodins.
Politologs atzīmē, ka katram Baltijas prezidentam ir stiprās un vājās puses: "Neskatoties uz savām intelektuālajām dāvanām, Ilvess nekad neveidos nekādus vērienīgus diplomātiskos kompromisus nedz ar Eiropu, nedz ar Krieviju. Tas vienkārši nav viņa profils. Viņš ļoti patīk inteliģentai publikai, tāpēc ka viņš prot atsaukties uz visādiem pareiziem autoriem un tā tālāk. Gribauskaite ir nepārprotami visspēcīgākā, bet viņa ir tautas vēlēta un ar to viņa atšķiras. Bērziņš ir tāds, kāds viņš ir, tādēļ jau visiem prezidentiem ir terminētais laiks, kas ir strikti jāievēro."
Tomēr lielākais trūkums nav pat prezidenta neeksistējošais tēls starptautiskajā telpā, bet gan tas, ka Baltijas valstīm nav koordinācijas. Īpaši lēmumos, kas skar Baltijas valstu drošību, kopīgas transporta, energoapgādes un ekonomikas problēmas. Tādējādi mazās Baltijas valstis zaudē iespēju iegūt lielāku ietekmi Eiropas Savienības un NATO lēmumos. Un īpaši Ukrainas notikumu kontekstā parādās milzīgs trūkums - nekoordinēt politiku starp Baltijas valstīm un Poliju.
