Eksprezidents Valdis Zatlers savu misiju Latvijas politikā un vēsturē saista ar finanšu krīzes pārvarēšanu. Savos sestdien prezentētajos memuāros viņš min vismaz trīs brīžus savas prezidentūras laikā, kad Latvija atradusies maksātnespējas priekšā, un to, kāda bijusi viņa loma bankrota novēršanā.
"Katrs laikmets pasaules politikā pieprasa savus cilvēkus," savā grāmatā, sākot stāstu par krīzes laiku, raksta Zatlers. "Raugoties no laika distances, redzam, ka ikviens atjaunotās Latvijas valsts bijušais prezidents - Guntis Ulmanis, Vaira Vīķe-Freiberga un es - veicis zināmu misiju, izpildījis noteiktu uzdevumu, ko prasījusi toreizējā politiskā un ekonomiskā situācija." No eksprezidenta atmiņu izklāsta noprotams, ka izlēmīga rīcība krīzes laikā ir tā misija, jo nācies pildīt viņam.
Pirmā reize, kad Latvija atradās uz bankrota sliekšņa, bija 2008.gada decembrī. Latvija meklēja Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) palīdzību, bet tas līdzinājies neiespējamajai misijai, jo šādas sarunas parasti ilgst vismaz pusgadu. Glābēja šajā situācijā bija Zviedrija, kas aizdeva naudu uz 10 dienām. Zatlers gan atzīst, ka zviedru ieinteresētību varēja saprast, jo Latvijas maksātnespēja būtu smags trieciens šīs valsts bankām.
SVF nauda saņemta pēdējā dienā pirms iztecēja Zviedrijas aizdevuma termiņš.
Zatlers gan norāda, ka šajā veiksmē nozīmīga loma bijusi arī viņam. Viņš izlēmis doties uz Briseli, lai tiktos ar Eiropas Savienības ekonomikas un finanšu komisāru Hoakinu Almunju. Šādi, apejot valdību, viņš rīkojies, lai iegūtu Eiropas Komisijas uzticību Latvijai.
Sarunu Zatlers raksturo kā "skarbu un patiesu stāvokļa analīzi". Viņš secinājis, ka, lai izietu no krīzes, bija jāpanāk politisks konsenss. Pārbraucis mājās, viņš panācis, ka visas partijas, izņemot "Sabiedrību citai politikai" un "Jauno laiku", parakstīja tā saukto Adventes vienošanos jeb kopīgu vienošanos par valsts ekonomikas glābšanas plānu. Tas savukārt ļāva pieņemt 2009.gada budžetu, kas ietvēra daudzus nepopulārus lēmumus.
Pēc premjera Ivara Godmaņa atkāpšanās 2009.gada martā Zatlers piedāvājis valdību vadīt Valdim Dombrovskim. Prezidents uzskatījis, ka premjerministra kandidātam jādod iespēja trīs dienas iepazīties ar reālo finanšu stāvokli valstī. "Man nebija citas izejas. Mānīt cilvēku, kurš ir gatavs riskēt un strādāt Latvijai tik grūtā brīdī, būtu vienkārši nelietīgi."
Pēc trīs dienām Dombrovskis ieradies pie Zatlera un teicis: "Glābt Latvijas valsti nav iespējams. Nekas nesanāks, šito vairs nevar izstrēbt...” Tomēr viņš ķēries pie darba, par ko Zatlers savos memuāros Dombrovskim izsaka milzu cieņu.
Tomēr jau tā paša gada jūnijā pienācis "kārtējais kritiskais brīdis" = valdībai bija jāmazina izdevumi, lai saņemtu nākamo SVF un Eiropas Komisijas naudas injekciju, pretējā gadījumā draudētu bankrots. Arī šoreiz vienošanās notikusi par mata tiesu un iesaistoties Zatleram, kurš pārliecinājis valdības locekļus un sociālos partnerus par to, ka vienīgā iespēja ir pensiju mazināšana. Pensionāru federācijas vadītāja Aina Verze piekritusi vienošanos parakstīt tikai ar atrunu. " Piekritu uzreiz, jo bija nepieciešams viņas paraksts, lai izbeigtu strīdus. Atrunās ierakstīto varēja apspriest vēlāk, labākos laikos. Tā arī notika — Satversmes tiesa vēlāk atcēla šo pensijas samazināšanas lēmumu. Tomēr Latvijas valsts ieguva laiku un finanšu atelpu."
Pēc lēmuma par pensiju samazināšanu "nemaz negāja tik gludi. Prezidents bija pēdējā glābējinstitūcija Latvijā, kam Valūtas fonds un Eiropas Komisija lūdza atbalstu kritiskos brīžos".
2009.gadu Zatlers atminas kā neprātu: "Krīze skāra katru cilvēku valstī, bet mani pārņēma sajūta, ka esmu pašā elles katla vidū."
