Daugavpils pilsētas dome izsludinājusi publisko iepirkumu "Veselības apdrošināšanas polises iegāde personām, kurām piešķirta goda zīme "Žiteļu blokadnogo Ļeņingrada" un/vai medaļa "Za oboronu Ļeņingrada"", liecina informācija Iepirkumu uzraudzības biroja mājaslapā.
Daugavpils pilsētas domes priekšsēdētāja vietnieks Pēteris Dzalbe skaidroja, ka veselības apdrošināšanas polises ir pieteiktas diviem desmitiem cilvēku, un vienas polises vērtība nedrīkst pārsniegt 220 eiro.
Veselības apdrošināšanas polises Daugavpilī dzīvojošajiem Ļeņingradas blokādi pārcietušajiem cilvēkiem vietējā pašvaldība dāvinās jau 15.gadu starp Daugavpili un Sanktpēterburgu noslēgtā sadarbības līguma ietvaros. Saskaņā ar šo līgumu ik gadus desmit Daugavpils mediķi bez maksas paaugstina savu kvalifikāciju, stažējoties pie kolēģiem Sanktpēterburgas klīnikās.
Komentējot sadarbības līguma punktu, saskaņā ar kuru veselības apdrošināšanas polises tiek piešķirtas arī ar medaļu "Za oboronu Ļeņingrada" apbalvotiem cilvēkiem, kas faktiski nozīmē, ka pašvaldība šādā veidā atbalsta Sarkanās armijas, kas okupēja Latviju, rindās karojušos, Dzalbe uzsvēra, ka ar šādu savu rīcību pašvaldība tagad negrasās "pārrakstīt vēsturi".
"Līgums par sadarbību starp Sanktpēterburgu un Daugavpili darbojas jau 15 gadus, un patlaban neredzu iemeslu pārskatīt šo vienošanos. Diez vai kāds no tā būtu ieguvējs, ja šis sadarbības līgums tagad pēkšņi tiktu lauzts. Nedomāju, ka šis ir tas gadījums, kad klāt ir jāliek vēsture. Līdzīgi patlaban rīkojas arī Krievijas puse, kas neņem vērā starpvalstu attiecībās eksistējošos strīdīgos jautājumus. Tā tomēr ir medicīna, un tai ir viena valoda - ārstēt cilvēkus," uzsvēra Dzalbe.
Daugavpilī patlaban dzīvo 20 cilvēki, kuri pārcietuši Ļeņingradas blokādi. Viņi ir apvienojušies sabiedriskajā organizācijā "Daugavpils Ļeņingradas blokādes iedzīvotāju savienība".
Ļeņingradas (patlaban - Sanktpēterburgas) blokāde sākās 1941.gada 8.septembrī. Nacistiskās Vācijas armija toreizējā Padomju Savienībā iebruka 1941.gada jūnijā un, izvēršot veiksmīgu karadarbību, pēc pāris mēnešiem jau bija tiešā Ļeņingradas tuvumā. Tomēr ieņemt otru lielāko Krievijas pilsētu vāciešiem neizdevās, tāpēc vācu armija izšķīrās par blokādi, mēģinot panākt pilsētas krišanu šādā veidā. Blokāde beidzās 1944.gada 27.janvārī, kad Padomju Savienības armija pārrāva gandrīz 900 dienas ilgušo blokādi.
Ļeņingradas ieņemšana bija vācu armijas grupas "Ziemeļi" primārais uzdevums. Visu blokādes laiku turpinājās pilsētas bombardēšana. Uzbrukuma simboliskā nozīme bija tā, ka pilsētai bija Krievijas revolūcijas vadoņa vārds, savukārt no militārās stratēģijas viedokļa kontrole pār Ļeņingradu nodrošinātu labas pozīcijas, lai uzbruktu Maskavai.
Tiek uzskatīts, ka blokādes laikā gāja bojā vairāk nekā 650 000 Ļeņingradas iedzīvotāju. Zinot, kāds haoss blokādes dēļ valdīja pilsētā, nav nekāds brīnums, ka precīza mirušo uzskaite netika veikta. Ļaudis lielākoties mira no bada, slimībām un aukstuma, runāja arī par kanibālisma gadījumiem pilsētā. Īpaši smaga bija 1941.-1942.gada saltā ziema, kas vienlaikus gan iedragāja vācu armijas kaujas spējas, gan pļāva Ļeņingradas iedzīvotājus. 1942.gada pavasarī, sniegam nokūstot, atklājās daudzi uz ielām palikuši līķi.
Kembridžas Kinga koledžas politikas zinātnes lektors Džons Bārbers norādījis, ka bada izmantošana militāros nolūkos nav nekas jauns, tomēr šāda mēroga bads bija lielākais, kāds jebkad bijis industriāli attīstītajā pasaulē.
