Pēdējo divu gadu laikā šeit Saulrītos nepilngadīgo narkomānu sociālā vide esot mainījusies, agrāko nabadzīgo līmes ostītāju vietā nākuši bērni no inteliģentām, uzņēmēju ģimenēm, visai labi situēti, kuri acīmredzot sev dotās iespējas nav pareizi izmantojuši vai arī iespējams viņiem dotā kabatas nauda kaut ko nav kompensējusi...
Jāpiebilst, ka Saulrīti ir vienīgā šāda veida kopiena pusaudžu narkomānu vecumā no 14 līdz 18 gadiem rehabilitācijai. Ārstēšanās no narkotisko vielu atkarības šeit notiek brīvprātīgi pēc narkologa nosūtījuma, tāpēc varētu teikt, ka Saulrītos nonāk valsts kulturālākie un inteliģentākie narkomāni, kuriem lielu atbalstu sniedz ģimene. Jaunieši no pagalmiem un vārtu rūmēm līdz šejienei visbiežāk nenonāk un ja arī nonāk, parasti ilgi nenoturas, jo ielu likumi izrādās spēcīgāki.
Narkomāniem kopīgās rakstura īpašības
Šeit uz vietas stingrā disciplīnā un režīmā viņiem jānodzīvo gads bez narkotisko vielu lietošanas, mēģinot pārveidot savu personību. Lai gan ārēji narkomānu nereti nevar atšķirt no pilnīgi vesela cilvēka, viņu psiholoģija, uzvedība un rakstura iezīmes bieži vien ir stipri citādas kā veseliem cilvēkiem. Tas ļoti labi redzams arī šeit rehabilitācijas centrā.
Kā jau viss, kas saistās ar narkomāniju, arī narkomānu savstarpējās attiecības var būt ļoti neviennozīmīgas. Viņi var būt ļoti saliedēti un atklāti, jo kā nekā viņus visus vieno kopīga problēma - cīņa pret atkarību, tai pat laikā šie pusaudži var būt arī nežēlīgi kritikā vienam pret otru un ļoti agresīvi vērsties cits pret citu.
Kā jau cilvēki, kas pieraduši slēpt savu rīcību viņi visi ir ļoti vērīgi un aizdomīgi. Konflikts viņu starpā var izcelties pat par tādu sīkumu, ka kāds uz kādu ir paskatījies ilgāk par divām sekundēm vai arī pateicis kādu asāku joku, ko tā adresāts uztvēris par aizvainojumu.
Narkomānam vienmēr ir mazvērtības un vainas sajūta un lai viņš pats savās acīs justos vērtīgāks, viņš grib atrast kādu, kurš ir vēl vājāks vai piemēram, nāk no trūcīgākas ģimenes, lai izceltu sevi viņš var radīt nepatīkamas sajūtas citiem.
Šeit esošo jauniešu kopīgās parasti ir tādas, ka kaut kādā savā dzīves posmā viņi ir piedzīvojoši nesamērīgu lutināšanu vai nu ar lieliem materiāliem labumiem vai arī viņiem bijusi prasību nekonsekvence, kad māte atļauj vienu, tēvs otru, bet vecmāmiņa vēl citu, tādejādi pusaudzim ir bijusi iespēja manipulēt ar saviem tuviniekiem. Gan vienā, gan otrā gadījumā pusaudzis kļūst egocentrisks, tas lieliski parādoties arī šeit, kur katrs no viņiem vēlas sev saldāko konfekti un lielāko kotleti. Strīds varot izcelties arī tāpēc, ka kādam no audzēkņiem šķiet, ka ēdiens nav sadalīts pilnīgi vienlīdzīgi. Šāda rīcība ir raksturīga maziem bērniem, bet te taču ir runa par jau gandrīz pieaugušiem cilvēkiem.
Jā, un vēl viņiem visiem ir kopīgs sapnis par mēreno lietošanu bet tikai tie, kas nodzīvojuši šeit jau ilgu laiku, saprot, ka viņiem ir jāatsakās no pilnīgi visām apreibinošajām vielām.
Kāpēc jaunieši sāk lietot narkotikas?
Visbiežāk narkotiku pirmā izmēģināšana notiek pēc principa - Dzīvē viss ir jāizmēģina. Diemžēl bieži cilvēki neaptver, kādu ļaunumu nes sevī šī pirmā deva. Pēc tās visbiežāk cilvēkam rodas pārliecība, ka tā bija pirmā un pēdējā reize, bet dažas narkotikas (heroīns) izraisa fizisku un garīgu atkarību jau pēc pirmās devas un pēc tam ar katru reizi rodas arvien lielāka nepieciešamība pēc nākošās devas.
Pēc Rīgas narkomānijas profilakses centra pasūtītā pētījuma datiem, kā būtiskākos iemeslus narkotiku lietošanas uzsākšanai paši jaunieši min ziņkārību, interesi izmēģināt, vēlmi atbrīvoties, justies brīvāk un nepiespiestāk, lai mazinātu garlaicību un aizbēgtu no īstenības. 25 % apgalvo, ka darījuši to tikai tāpēc, lai neatšķirtos no citiem.
Bieži vien presē tiek propagandēts, ka vieglās narkotikas ir nekaitīgas, lai gan pēc statistikas 90 % narkomānu sākuši tieši ar marihuānu vai hašišu. Jāteic, ka narkotiku lietošanas pieauguma vilni veicināja arī īpašā jaunatnes kultūra - tehno mūzika, reiva dejas diskotēkās, kurās jaunieši dejo narkotiku reibumā.