"Dažs teic, ka neietu, bet es viņam neticu. Viņš to saka liela īgnuma brīdī. Nospļaujas tad, kad kaut kas ar pensiju nav kārtībā vai autobuss neiet, vai kaut kādi sadzīves trūkumi, kādi nenoliedzami ir. Bet es domāju, ka ietu gan. Turklāt šodien būtu vēl vairāk, kas iet. Paradoksālā kārtā - šodien ietu arī tie, kuri toreiz bija pret barikāžu dalībniekiem. Proti, es domāju tā saucamo mantīgo šķiru. Nupat ir nostiprinājusies turīgo jeb mantīgo šķira, kas nāk no pretējām aprindām. Tie ir bijušie padomju darbinieki, nomenklatūras darbinieki, komjaunatnes darbinieki, kuriem šodien ir bankas, kuriem šodien ir īpašumi un kuriem būtu ko aizstāvēt," uzskata dzejnieks.
Viņš atgādina, ka Maskavā "tieši slavenā puča laikā", Krievijas prezidenta Borisa Jeļcina pusē nostājās cilvēki, kuriem bija ko zaudēt. "Tas bija pirmais mantīgo krievu, jauno kapitālistu, vēl plānais, tomēr slānis, kas aizstāvēja Jeļcinu ne tikai demokrātijas ideālu dēļ, bet arī tāpēc, ka viņiem draudēja mantas un kapitāla zudums," stāsta Peters.
Viņaprāt, atmodas laikā "mērķis, latiņa bija uzstādīta tik augstu, sajūsma par neatkarīgas valsts iespēju bija tik milzīga, ka neizbēgami vajadzēja sekot arī lejupkritienam". "Varas pārņemšanas laikā tika pieļauta milzīga kļūda - absolūti netika uzskaitīts, pieskatīts, apzināts sabiedriskais labums jeb sabiedriskais īpašums, valsts īpašums. Zem pārprastām idejām tas tika vazāts pa kreisi un pa labi. Kur ir revolūcija, tur ir arī blēži. Tas ir neizbēgami. Un tauta jau nav dumja - redzēja, ka perestroikas ekonomiskie pusmodeļi saplūst ar zagšanu," saka dzejnieks. "Tā bija lielā vilšanās un pārrāvums, kad cilvēki redzēja, kā tiek izlaupīts faktiski viņu albums," atzīst dzejnieks.
Viņaprāt, "pati daudzpartiju sistēma, kuras dēļ mēs dziedājām un cīnījāmies, automātiski rada plurālu, daudzšķautņainu sabiedrību". "Tā nevar radīt tādu vienotību, kāda Kārļa Ulmaņa autoritārismā valdīja Latvijas lielākajā daļā. Šādu vienotību, aicinot sev vadoni, šodien vairs panākt nevaram. Varētu gan parādīties tik stipra personība, kuru respektētu visas mūsu politiskās partijas un radikālāki spēki, kas partijās nemaz neorganizējas," uzskata Peters.
Viņš norāda, ka "ideja ir vējš kailā laukā, kas skrien un svilpo". "Ja nav personības, kas to realizē, tad par vēju tā arī paliek. Tas ir abstrakti, bet man nav, kur šādu ideju ņemt," atzīst Peters. Viņaprāt, šāds "vienojošs cilvēks varētu būt hipotētiskais Juris Rubenis - mūsdienās iecelts no LTF 2. kongresa, kur viņš savus ķildīgos biedrus kaunināja, ka mēs nemaz neesam neatkarīgas Latvijas cienīgi, un izglāba visu Tautas frontes kustību". "Es netaisos konkrēti viņu no garīdznieka tagad pataisīt par formālu vai neformālu nācijas līderi, bet tāds līderis, kāds Rubenis bija tai LTF kongresā, mums tagad varētu būt vajadzīgs," uzskata literāts.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
