Šī gada pavasaris ir unikāls Latvijas pilskalnu jaunatklāšanas jaunāko laiku vēsturē, jo pavasarī Latgales vidienē atklāti divi pilskalni – Andrupenē un Feimaņos, 6. maijā atrasts vēl viens pilskalns Aglonas pagastā, liecina arheologa Jura Urtāna sniegtā informācija. Bet šovasar netālu no Ilūkstes atrasti vēl divi pilskalni.
Ilūkstes novada Pilskalnes pagasta teritorija saistīta tikai ar septiņiem zināmiem pilskalniem. Pašlaik pagasts tiek dēvēts par pilskalniem visbagātāko visā Augšzemē un arī Latvijā.
Urtāns stāsta, ka 1920. gada sākumā Pilskalnes pagasta teritorijā nebija zināms neviens pilskalns, lai gan pagasta nosaukums vedināja domāt par tādu esamību.
Pilskalnu jaunatklājumus sekmēja lazerskennēšanas rezultātā iegūtās zemes virsmas reljefa modeļi, kas, arī sēžot pie datora, ļāva ieraudzīt kādus pilskalniem raksturīgus reljefa mākslīgos pārveidojumus – grāvjus, vaļņus, terases.
Latvijas Kultūras akadēmijas profesors skaidro, ka pilskalnus atgādinošus reljefa pārveidojumus Pilskalnes pagastā jau 2017. gada rudenī nejauši ieraudzīja arheologs Raimonds Rozenvalds, tomēr, kamēr vieta nav apsekota un redzēta dabā, izteikt kādus apgalvojumus par iepriekš nezināmu pilskalnu jaunatklāšanu nebūtu pareizi.
Abas Pilskalnes pagasta iespējamo pilskalnu vietas tika speciālistu pārbaudītas šī gada 27. maijā un tiešām tika atklāti divi jauni, iepriekš nezināmi pilskalni; Pilskalnes pagasta vārds ieguva vēl dziļāku pamatojumu.
Pilskalnu jaunatklājumi Latvijā ir rets un tāpēc īpaši nozīmīgs notikums. Aptaujātie vietējie iedzīvotāji par šiem pilskalniem neko daudz nav varējuši pastāstīt, norāda Urtāns. Pilskalni nosaukti pēc tuvākajiem orientieriem. Vai pilskalniem agrāk ir bijis kāds īpašs nosaukums, pagaidām nav zināms.
Driģeņu pilskalns taisnā līnijā atrodas ap 450 metrus uz dienvidaustrumiem no Driģenēm, tomēr tieši pilskalns nav pieejams. Tas ierīkots šaurā ziemeļrietumu – dienvidaustrumu virzienā orientētā tagad lapu kokiem un krūmiem aizaugušā šaurā kalna kauprē. Vienā pusē kauprei ir Driģeņu un Melnais ezers, otrā pusē – bebru uzpludināts dūksnājs, apgalvo Urtāns.
Savukārt ziemeļrietumu galā kaupre ir nodalīta ar mākslīgi veidotu valni, grāvi, valni un grāvi, pretējā galā ir bijuši līdzīgi nocietinājumi: grāvis, valnis, grāvis, valnis un grāvis. Vaļņu augstums un grāvju dziļums ap vienu līdz pusotram metram. Šie nocietinājumu grāvji turpinās arī abās pilskalna nogāzēs gandrīz līdz kalna pakājei. Šādi nodalītais pilskalna plakums ir 10 līdz 15 metrus plats un 65 m garš. Izteikts kultūrslānis nekur nav ieraugāms, lai gan vietām zeme pilskalna plakumā ir it kā tumšāka. Šķiet, ka jaunatklātais Driģeņu pilskalns pieskaitāms tā saucamajiem patvēruma pilskalniem, kas ir bijuši samērā labi nocietināti, tomēr tiem trūkst kultūrslāņa. Šādu pilskalnu ierīkošanu pētnieki attiecina uz mūsu ēras pirmā gadu tūkstoša pirmo pusi. Atzīmējams, ka taisnā līnijā ap 900 metriem uz ziemeļrietumiem no Driģeņu pilskalna atrodas jau zināmais Sidrabiņu pilskalns.
Taču Liepkalnu pilskalns atrodas ap 200 metriem uz dienvidaustrumiem no Liepkalnu mājām. Tas nav tradicionāls pilskalns, bet liels un grandiozs, tagad kokiem, krūmiem un brikšņiem pāraudzis no zemes veidots nocietinājums. Austrumos un dienvidaustrumu pusē nocietinājumu norobežo ap 10 līdz 15 metrus dziļa Dziļā grava un te nekādi mākslīgi nocietinājumi nav bijuši vajadzīgi, apcliecina profesors.
No pārējās apkārtnes nocietinājums norobežots ar 3 līdz 4 vai 5 metriem dziļu un ap 5 metriem platu grāvi, kas visizteiktākais ir pret ziemeļiem, ziemeļrietumiem un rietumiem. Zemes no grāvja ir mestas abās tā pusēs. Dienvidu daļā grāvis izbeidzas stāvajā gravas nogāzē.
Šķiet, ka nocietinājuma būvētāji nav īpaši rēķinājušies ar reljefu un grāvi rakuši sevis nodomātajā virzienā, caurrokot reljefa pacēlumus ziemeļu pusē vai veidojot terases, pieļauj vēsturnieks. Ziemeļu pusē aiz grāvja un vaļņa ir vēl kāda izteikta terase, kas agrākos laikos izmantota kā ceļš, norāda profesors. Tālāk virzienā uz austrumiem grāvis pārveidojas par izteiktu terasi, kas tomēr nekur nepārtrūkst un izbeidzas gravas malā. Uz ziemeļrietumiem no nocietinājuma ir grava, pa kuru notecējuši ūdeņi no dūkstainas pļavas uz ziemeļrietumiem no nocietinājuma. Grava ir bijusi aizdambēta ar ap 3 metrus augstu un pārdesmit metrus garu dambi. Uzpludinājums droši vien radīja grūti pārejamu dūksti nocietinājuma priekšā, lēš Urtāns.
Ieeja, pa kuru var nonākt nocietinājumā, atrodas rietumu pusē. Tur grāvji un vaļņi ap 5 metriem platumā ir aizpildīti. Tieši pretim ieejas vietai ir Zaļumkalniņš, kurā senos laikos notikušas zaļumballes. Grāvju un vaļņu ietvertā teritorija nav izlīdzināta. Grāvja un vaļņu ietvertā teritorija ir gandrīz hektāru liela, bet visa senvieta aizņem ap 1,4 hektārus lielu platību. Tas Latvijas apstākļiem ir grandiozs nocietinājums, kura izveidošanā ieguldīts liels darbs, atzīst profesors.
Pēc Urtāna aplēsēm Liepkalnu pilskalns varētu attiekties jau uz pēcpilskalnu laikmetu pirms uguns šaujamo ieroču plašākas ieviešanas, respektīvi, uz 13. gadsimta beigām līdz 15. gadsimta sākumam. Šāda nocietinājuma izbūve, iespējams, ir saistīta ar Livonijas ordeņa militārajām aktivitātēm – uzbrukumu, aizsardzību – pret Lietuvas dižkunigatiju, kuras senās robežas ir tepat tuvumā. Meklējot līdzības Liepkalnu pilskalnam, var norādīt uz Smiltenes Cērtenes pilskalnu, kurš tāpat ir nocietināts ar grandiozu grāvi un dambi ūdens uzpludinājumam, Vilces Sila kalnu un tā ar grāvjiem un vaļņiem norobežotajām "priekšpilīm" vai Jaunalūksnes Garasīmu pilskalnu, kurš nocietināts ar lielu visu pilskalnu ietverošu kalna nogāzē raktu nocietinājuma grāvi.
Profesors informē, ka jūlija sākumā Latvijas Kultūras akadēmijas studentes Inga Holsta un Agita Želtkovska plāno atkal būt Pilskalnes pagastā un taujāt, ko ļaudis varbūt zina par šiem diviem jaunatklātajiem un arī citiem Pilskalnes pagasta pilskalniem. Viņš aicina vietējos ļaudis meitenes respektēt un dalīties savās zināšanās.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
