Rīgas dome 16. martā atļāvusi trīs pasākumu norisi – "Daugavas Vanagi Latvijā" Limbažu nodaļa no pulksten 11 līdz 13 rīko gājienu maršrutā Jāņa baznīca – Brīvības piemineklis. No pulksten 7 līdz 13 laukumā pie Brīvības pieminekļa pasākumu iecerējusi rīkot biedrība "Nacionālo karavīru atbalstam". Šim pasākumam būs ierādīta vieta pieminekļa laukuma malā. Savukārt no pulksten 9 līdz 15 Bastejkalnā notiks biedrības "Latvijas Antinacistiskā komiteja" sapulce.
Tāpēc no pulksten 8 līdz pasākumu beigām nepieciešamības gadījumā tiks ierobežota vai slēgta transportlīdzekļu satiksme un gājēju kustība Brīvības pieminekļa apkārtnē un Vecrīgā.
"Delfi" jau ziņojis, ka 16. marta pasākumi pēdējos gados pulcējuši prāvu pieminētāju un šīs atceres dienas pretinieku pulciņu pie Brīvības pieminekļa. Latvijas valsts savus kritušos karavīrus godina Lāčplēša dienā, 11. novembrī, - varoņu dienā. 16. marts nav oficiāla valsts piemiņas diena. Otrā pasaules kara gados tika nelikumīgi izveidots tā saucamais Latviešu leģions, kura oficiālais nosaukums ir Latviešu SS brīvprātīgo leģions, jeb saīsināti - Latviešu leģions.
Ideja par Latviešu leģiona atceres dienu 1952.gadā radās latviešu veterānu trimdas organizācijai "Daugavas Vanagi" Londonā. Tā nolēma kritušo kara biedru piemiņu turpmāk ik gadu atzīmēt 16. martā. Kopš 20. gadsimta 80. gadu beigām arī Latvijā 16. martā bijušie leģionāri un viņu tuvinieki atceras un piemin Otrā pasaules kara cīņās kritušos, ievainotos, dzīvi palikušos, trimdā izkaisītos, padomju filtrācijas un soda nometnes pārdzīvojušos, kā arī tur bojā gājušos latviešu karavīrus, kuri bija spiesti uzvilkt svešas uniformas.
Kā norāda vēsturnieki, Latvija kā valsts jau bija iznīcināta 1940.gadā un piedzīvoja divu totalitāru režīmu - Padomju Savienības un nacistiskās Vācijas - okupāciju. Ar necilvēcīgām represijām, nepārtrauktu teroru, iebiedēšanu un pazemošanu gan nacistiskā Vācija, gan staļiniskā PSRS pretēji starptautiskajām tiesībām piespieda daudzus dažādu tautību Latvijas iedzīvotājus iesaistīties to bruņotajos spēkos. Nacistiskā Vācija, pārkāpjot 1907.gada Hāgas starptautisko konvenciju par kara vešanas noteikumiem, nelikumīgi mobilizēja Latvijas iedzīvotājus, iesauca armijā ap 115 000 jaunu vīriešu, no kuriem bojā gāja ap 25 000-30 000 karavīru.
Latvijas tautas zieds tika ciniski iznīcināts abu lielvaru cīņās. Pēc kara dzīvus palikušos vācu armijā iesauktos puišus padomju okupācijas režīms nežēlīgi represēja un sodīja. Sarkanajā armijā tika mobilizēti gandrīz 100 000 Latvijas iedzīvotāju, no kuriem bojā gāja ap 35 000. Vēsturiski par to atbildīga ir gan staļiniskā PSRS, gan nacistiskā Vācija. Latvijas tautas likteņi tika salauzti, sagandēti un piesmieti. Tikai atjaunojot Latvijas valsti 20. gadsimta 90. gados, šī netaisnība tika pārtraukta.
16. martu atsevišķas sabiedriskās organizācijas izmanto, lai izvirzītu nepatiesas apsūdzības pret Latviju un latviešiem, tai skaitā pat inkriminējot absurdu nacisma atdzimšanu un tā atbalstīšanu. Šādi apmelojumi tiek izteikti un izplatīti ar nolūku starptautiski diskreditēt Latvijas valsti. Valsts pamatlikuma - Satversmes - ievadā teikts, ka Latvijas valsts godina savus brīvības cīnītājus, piemin svešo varu upurus, nosoda komunistisko un nacistisko totalitāro režīmu un to noziegumus. Par totalitāro režīmu simbolikas publisku nēsāšanu Latvijā paredzēts kriminālsods. Latvija, kā demokrātiska valsts, nodrošina visas cilvēka tiesības un brīvības, ieskaitot pulcēšanās brīvību.
1944.gada 16.līdz 18. martā leģiona 15. un 19. divīzija kaujās pret Sarkano armiju pie Veļikajas upes Krievijā pirmo un vienīgo reizi cīnījās kopā. Pēc neoficiālām ziņām, šajās kaujās krita ap 2000 karavīru.