Zemgals proklamēja Latvijas valsti, bet nepelnīti ir palicis plaši aprakstītā pirmā Latvijas prezidenta Jāņa Čakstes un pirmskara perioda pēdējā prezidenta Kārļa Ulmaņa ēnā. Neviens cits no mūsu valstsvīriem nav tik ļoti aizstāvējis demokrātiju un tiesiskumu kā Zemgals, pirms desmit gadiem izdotajā Gustavam Zemgalam veltītajā grāmatā raksta Arnolds Auziņš.
Sarunā ar portālu "Delfi" Auziņš uzsver, ka Zemgals ir viens no retajiem augstos amatos esošajiem politiķiem, kuriem bijusi humora izjūta.
"Pārējie tādi stīvi, vienmēr ļoti pareizi. Viņš mācēja tāds nebūt, mūsdienās tas varētu būt līdzīgi tam, kāds ir Raimonds Vējonis. Viņš bija tāds, kurš ir tuvu tautai," stāsta Auziņš.
"Mūsdienu politiķi slikti zina vēsturi, viņi atsaucās uz Kārli Ulmani kā labo līderi, bet reti kurš zina, cik negants viņš bijis. Valdības sēdēs vienīgais cilvēks, uz kuru viņš neesot kliedzis, bijis ģenerālis Balodis. Pat ja bildēs viņš ir laipns un smaidīgs, pēc dabas viņš bija histērisks. Zemgals ar savu humora izjūtu un demokrātiskumu atstāj tieši pretēju iespaidu," saka Auziņš.
Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesors Aivars Stranga sarunā ar "Delfi" piekrīt Auziņa vērtējumam par Zemgalu kā mierīgu un nosvērtu valstsvīru. Viņš arī piezīmē, ka Zemgals izcēlies ar cieņu pret minoritātēm, regulāri aicinājis ebreju pārstāvjus uz prezidenta pili. "Tajā laikā tā nebija ierasta rīcība, pēc Zemgala prezidentūras Alberts Kviesis šo tradīciju pārņēma," stāsta vēsturnieks.
"Viņš bija tāds kluss un nosvērts cilvēks, kuru ilgi nācās pierunāt kļūt par prezidentu. Viņš pats pēc tā netiecās, vienkārši nealka slavas. Viņš arī diezgan kritiski sevi vērtēja, jo nezināja franču valodu, bet uzskatīja, ka prezidentam tā noteikti jāprot. Prezidentūras laikā franču valodas pamatus gan iemācījās," skaidro Stranga.
"Zemgals neļāvās atkārtoti tikt pierunāts kandidēt, viņam tā īsti augsti amati nemaz nepatika. Visādā ziņā viņš Latvijas vēsturē ir ļoti cienījama personība, jau pirms nokļūšanas prezidenta pilī bija nopietnā amatā - viņš bija ļoti pieprasīts notārs. Tāpat Zemgals vadīja slaveno Zemgala kasi Suvorova ielā 3, kur atradās krājamatnieku un krājaizdevēju biedrība, tajā praktiski valdības sarunās tapa Latvijas valsts. Viņš vienmēr bija progresīvi noskaņots. Nebija liels Ulmaņa cienītājs, bet publiski viņam arī neiebilda. Privātās sarunās gan reizēm ir izteicies, ka īsti Ulmaņa darbības viņam nesimpatizē," norāda Stranga.
"Nodzīvoja mierīgu mūžu, nav nekādu aizdomu par nelikumībām vai korupciju. Kā Zemgalu atceras mūsdienās? Žēl, bet lielai daļai viņš asociējas vien ar kādu ielu Rīgā. Viņš bija absolūts demokrāts, uzskati bija centriski. Viņa laikā nenotika nekādi lieli satricinājumi, proti, viņš varētu asociēties ar tādu pa īstam stabilu prezidentūru," rezumē Stranga.
Gustava Zemgala prezidentūras laikā, no 1927. gada līdz 1930. gadam, norisinājās arī Latvijas valsts vizīte Zviedrijā, kas Latvijai tai laikā netieši nozīmēja pilnīgu atzīšanu kaimiņvalstī un iekļaušanos Ziemeļeiropas demokrātisko nāciju saimē.
1929. gada 28. maijā Zemgals ieradās valsts vizītē Stokholmā. Zviedrijas karaļa Gustava V atbildes vizīte Latvijā notika 1929. gada 29. jūnijā.
Otrais Latvijas valsts prezidents dzimis 1871. gadā, bet mūžībā aizgāja 1939. gada janvārī.