Ekmana izstrādātais dizaina fabrikas koncepts paredz eksakto zinātņu studentu studiju procesu brīvā un nepiespiestā gaisotnē, reizēm vienkārši dzerot kafiju un strādājot pie inženierzinātņu projektiem kopā ar uzņēmējiem. Latvijā līdzīgu ideju 2014. gadā sāka realizēt Rīgas Tehniskā universitāte (RTU).

Profesors uzskata, ka viņa lolotais dizaina fabrikas koncepts nav piemērojams tikai eksaktajās un dabas zinātnēs, bet ir jāievieš arī sociālo un humanitāro zinātņu jomās. Sarunā, komentējot Eiropas augstākās izglītības pārvaldības principus, viņš uzsver, ka nav apmierināts ar to, kādām metodēm šobrīd universitātes Eiropā sagatavo studentus.

"Runa ir par mērķiem un to, ko vēlamies sasniegt. Tradicionālais universitātes koncepts ir ļoti vecs, jūs varbūt esat redzējis pie sienām simtiem gadu vecas gleznas, kurās redzams profesors, kurš sēž savā tronī, deklamē savu gudrību, bet mācekļi visu vārds pa vārdam cītīgi pieraksta. Tajā laikā tas bija racionāli, jo, nu, nebija tādas drukātās grāmatas, vienkārši vajadzēja nolasīt pasniedzēja pierakstus. Pārsteidzoši, bet šāda mācīšanas metode aizvien ir ļoti izplatīta, neskatoties uz to, ka ir kardināli mainījušās tehnoloģiju sniegtās iespējas," saka profesors.

Ekmans, vērtējot daudzviet slavēto Somijas izglītības sistēmas augsto prestižu, ir piesardzīgs. Atbildot uz jautājumu, vai viņaprāt tā patiesi ir viena no labākajām pasaulē, vai arī šāds uzskats ir pārvērtēts, viņš atbild lakoniski, sakot: "Es nezinu."

Profesors no Somijas: Latvijas studenti nav vājāki par somu, pasniedzēji gan
Foto: aaltopro.fi

"Es nezinu. Es nezinu, vai mēs maz paši to zinām. Drīzāk ir pozitīvas sajūtas par vispārējo izglītības līmeni, bet ne tik labas domas par augstākās izglītības sistēmu. Svarīgi, ka mums skolotāja amats ir prestižs, salīdzinot, piemēram, ar to, kāds tas sabiedrības uztverē mēdz būt Vācijā. Mums ir savi mīnusi – fizikas un matemātikas rezultāti skolās nebūt nav augsti. Arī mācību pieeja, ka jāstrādā smagi, tas vienkārši nav somu garā. Ķīnā mācīsies sešas dienas nedēļā, 12 stundas dienā… bet, ja godīgi, es tiešām nezinu, vai tā obligāti ir pareizākā pieeja ilgtermiņā," norāda Ekmans.

"Mana pieredze par Latvijas izglītības sistēmu ir veidojusies no tiem latviešu studentiem, par kuriem esmu dzirdējis Somijā, ar kuriem es pats esmu strādājis, tāpat Ālto bijuši arī RTU apmaiņas programmu dalībnieki. Manuprāt, šobrīd starp jauniem somu un latviešu studentiem kvalitātes atšķirība ir ļoti maza vai vispār neeksistē, bet vecākās paaudzes profesori… Tur varētu būt redzamas lielākas atšķirības. Iespējams, ka tas saistās ar to, ka viņi savulaik pasnieguši lekcijas absolūti citā valsts izglītības sistēmā," rezumē eksperts.

Lekcijas kā rutīnas rituāls

"Mums, kā pasniedzējiem, vairāk vajadzētu domāt, kas ir tieši tas, ko studenti dara, kā tieši viņus nodarbināt. Un šeit vairs mēs nerunājām par dažādiem studiju laukiem eksaktajās vai sociālajās zinātnēs, jo šī problēma minētajām zinātnēm ir viena," kritizējot situācijas, kurās pasniedzējs aizvada lekcijas, monotoni nolasot prezentācijas, uzsver Ekmans.

"Vēl cita perspektīva ir tā, kā universitāšu izglītība tiek organizēta. Mēs esam uzcēluši tik daudz kontroles mehānismus. Kļūst tik tipiski un paredzami, ka būs jākārto eksāmeni, jāatbild uz jautājumiem un jāizpilda paredzami skolotāju un lektoru noteikti uzdevumi. Šie pasniedzēji saka to, kas ir svarīgs viņiem pašiem, bet kā pārliecināties, ka auditorija tik tiešām stāstīto sapratīs, tas, lūk, bieži paliek nepiedomāts," viņš turpina.

Eksperts uzskata, ka lekciju pasniegšana un eksāmenu ikgadēja kārtošana kļuvuši par rutīnas pilniem rituāliem, kas bieži traucē kvalitatīvi izprast studiju jautājumus.

"Ja studentam būs laba eksāmena nolikšanas stratēģija, tad students to nokārtos, taču pēc tam viss tiek aizmirsts. Mana interese ir studiju procesam piešķirt ilgtermiņa ietekmi tā, lai mācītais netiktu aizmirsts. Vai attālināšanās no tradicionālajām universitāšu metodēm ietekmēs zinātnisko kvalitāti? Man liekas, ja students labāk saprot procesu, ko tieši viņš dara, ja saņem atgriezenisko saiti, tad šādi laiks tiek izmantots efektīvāk arī no universitātes puses," domā Ekmans.

Atalgojums nav vienīgā motivācija

Ekmans arī vērš uzmanību, ka, lai gan daudzviet, tostarp Latvijā, pasniedzēji norāda uz zemo atalgojumu, kas traucējot kvalitatīvākam darbam, tas nedrīkstētu kļūt par iemeslu, kāpēc ciestu studentu studiju kvalitāte.

"Gandrīz visās valstīs pasniedzējiem ir zemākas algas nekā privātajā sektorā. Šo aspektu sabiedrībā apzinās, bet motivācija nav meklējama tikai algas apmērā, piemēram, akadēmiskajā vidē ir vairāk brīvības, tā nav ikdiena, kad kāds priekšnieks tev liek nepārtraukti izdarīt tūlīt šādus un tādus darbus. Tāpat akadēmiskais darbs ir par ziņkārību, ieinteresētību. Diemžēl daudziem akadēmiķiem kaislība vairāk ir uz pētniecību, nevis izglītības procesu," novērojis Ekmans.

"Iespējams, ka tiem, kuri ir vislabākie pētniecībā, jāļauj ar to nodarboties vairāk, bet tad jāatrod mācībspēki, kas ir kaislīgi izglītības procesa jautājumā, un tad varbūt mums nevajadzēt uz viņiem izdarīt tik lielu spiedienu pētniecības jomā, bet ļaut koncentrēties uz pasniegšanu?"

"Tā ir arī psiholoģijas lieta, nu, mēs visi zinām, ka universitātei ir tradīcijas, ir sadalītas lomas, bet ir jāspēj atrast iedvesmu, kas ļautu iesākt rīkoties citādāk, jo pasaule ir kļuvusi krietni atvērtāka, akadēmiskā vide globālā līmenī var viegli dalīties ar dažādām idejām un jauninājumiem. Mums vienkārši ir vajadzīgi pasniedzēji, kas interesējas par to, kā pilnveidot mācīšanos procesu kā tādu," stāsta Ekmans.

"Tāpat mēs zinām, ka ir tā dēvētā mehāniskā pieeja izglītības institūcijās, piemēram, ka pasniedzējam ir savas kontaktstundas, studentam tad jāiet pie sekretāres un jāpierakstās uz tikšanos – tas ļoti izceļ atšķirības starp studentu un profesoru, cenšas uzsvērt otrā pārākumu. Cilvēcīgā pieeja būtu šādu kontaktstundu nozīmes aizmiršana, bet tā vietā studentam, ja viņš redz profesoru, būtu jāvar pieskriet klāt un tāpat pasacīt, ka, klau, ir vajadzīga palīdzība".

"Runa precīzāk ir par to sajūtu, kura saka, ka pasniedzējs ir viens no mums. Tas nenozīmē autoritātes zaudēšanu, jo šāda attieksme neliek zaudēt eksperta zināšanas. Šādu uztveri gan ir grūti ieviest, piemēram, atceros, kad pats sāku pasniegt lekcijas – man prasīja gadus, lai vecākie un pieredzes bagātāki kolēģi sāktu pat kaut vai sasveicināties. Tad iztēlojoties, kas šādu pasniedzēju acīs ir studenti?" sarunā ironizē Ekmans.