Pagājušajā nedēļā Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) publiskai apspriešanai nodevusi noteikumus, kas definē astoņus prioritāros virzienus zinātnē nākamajiem četriem gadiem, bet septembrī valdība akceptēja noteikumus par atbalstu jaunajiem zinātniekiem pēcdoktorantūras studijām. Valsts sekretāru sanāksmē septembrī izsludināts noteikumu projekts par fundamentālo un lietišķo pētījumu projektu izvērtēšanas, finansēšanas un administrēšanas kārtību, kas gan pagaidām tālāk nav ticis virzīts.

"Delfi" jau rakstīja par Spārīša pārliecību, ka līdz ar IZM iecerētajām izmaiņām var pienākt gals atsevišķām zinātņu nozarēm. Ministrija šādam uzskatam nepiekrīt, gan atzīstot, ka zinātnei un pētniecībai nepieciešamajai summai būtu jābūt vismaz desmit reizes lielākai nekā 12 miljoni eiro, kas tai paredzēti nākamajam gadam.

Viena daļa zinātnieku uz gadu paliks bez darba, bez algas, un tad jūs varat sev uzdot jautājumu, cik no viņiem paliks Latvijā. Ojārs Spārītis

Spārītis stāsta, ka problēma ir tajā, ka IZM noteikumi par finansējumu zinātnei "nekādā veidā nedod laimi visiem", bet gan tikai "pusei zinātnieku, otru pusi atstājot badā". Viņš pauž uzskatu, ka valstī visu laiku nav ticis pateikts, ka līdz šim zinātnei finansējums tā arī nav ticis piešķirts pietiekamā apmērā un tagad vēl tiek mēģināts šo "pustukšo trauku" pārdalīt vēl vairāk, proti, pārdalot jau tā niecīgos finanšu līdzekļus. "Tagad šo trauku pārlejot uz otru pusi, viena daļa zinātnieku uz gadu paliks bez darba, bez algas, un tad jūs varat sev uzdot jautājumu, cik no viņiem paliks Latvijā."

Viņš gan saka, ka neeksistētu tik robusts dalījums kā humanitāro un eksakto zinātņu pretnostatījums, bet valdības noteikumu projekts paredz finanses iedalīt fundamentāliem un lietišķiem pētījumiem, ko neveic humanitāro un sociālo zinātņu pārstāvji. "Savukārt valsts pētījumu programmas, kuras jūs dzirdat daudzinām, bija starpaugstskolu, starpinstitūtu, tās bija konsorciju veida projekti, kas iekļāva starpdisciplinārā veidā visplašāko zinātnieku auditoriju, no profesoriem līdz pat maģistrantūras studentiem un pat doktorantiem, kur bija katram sava funkcija, savs darbs, savs pētījumu lauks, un beigās radās valstij nepieciešamie secinājumi, pētījumi, padomi," saka Spārītis.

Viņš atzīmē, ka par šo valsts pētījumu programmu veikšanu notika zinātnieku aptaujas un pēc šīm aptaujām tika izdalīti virzieni, kuros programmas ir rakstāmas, tādējādi valsts uzņēmās atbildību par tām. "Šobrīd ļaujot ministrijas ierēdņiem šīs programmas nepabeigtā veidā paslaucīt zem tepiķa, ir tāds pats noziegums, kā būtībā norakstīt zaudējumos naudu, jo jaunie valdības noteikumi neļauj tās pabeigt," saka Spārītis.

Viņš uzsver, ka tikšanās laikā pie Ministru prezidenta šā gada 10. maijā tika nolemts tieši tāpat – ka 2018. gadā ir turpināmas valsts pētījumu programmas un tām ir piešķirama nauda iepriekšējā gada apmērā, tāpēc valsts pētījumu programmas tika iekavētas un sāktas gadu vēlāk. Viņš saka, ka tas, ka pētījumu programmas netiek atļauts noslēgt, "ir diversija pret rezultātu, jo izrādās, ka rezultāts nevienam nav vajadzīgs – nevajag noslēgt programmu kā pabeigtu darbu. Darbs puspabeigts un tiek aizmirsts, bet nauda atdota fundamentālajiem lietišķajiem pētījumiem, kuri sola atdevi".

"Vecie pret jaunajiem?"

Savukārt Latvijas Jauno zinātnieku apvienība (JZA) iecerēto pētījumu finansēšanas modeļa maiņu atbalsta, vēstulē paužot uzskatu, ka tas ir "solis pretim gaišākai nākotnei". LZA savā mājaslapā paziņojusi, ka atbalsta šo viedokli, kā arī to publicējusi, bet, kā izriet no LZA īstenā locekļa zinātnieka Ivara Kalviņa JZA komentāra analīzes, kas publiskota oktobra sākumā, tieši jaunos zinātniekus jeb, pēc 2015. gada datiem, aptuveni ceturto daļu no kopējā zinātniskā personāla šīs izmaiņas neietekmēs, jo no Eiropas Savienības (ES) 2014.–2020. gada plānošanas perioda atbalsta zinātniskajai pētniecībai tikai jaunajiem un topošajiem zinātniekiem vien ir paredzēti 72% no visa zinātniskajai pētniecībai piešķirtā līdzekļu apjoma

LJZA septembra nogalē publiskotajā atbalsta dokumentā pauž, ka Latvijas zinātnē jautājums par valsts pētījumu programmām (VPP) un to nākotni ir aktuāls, norādot, ka "pašreizējais VPP izpildījums ir "piedāvājuma" vadīts, t.i., zinātnieki iesaka konkursam tēmas, kas parasti sakrīt ar viņu darbības tēmām, atbilstoši uzvar un saņem finansējumu to pētīšanai".

"Pretstatā šai situācijai valstij būtu jānosaka, kādi ir prioritārie jautājumi, un zinātniekiem būtu jāpielāgojas vai arī jāatturas no dalības konkursā atkarībā no tēmas pievilcības un piemērotības. Šāda veida pasūtījumus vislabāk īstenot caur nozaru ministrijām, kurām ir praktiski, ar zinātniskām metodēm risināmi jautājumi. Projektu apmērs varētu būt dažāds – gan īsi un mazi, gan ilgtermiņa un lieli. Tas, mūsuprāt, labāk atbilstu valsts pasūtījuma būtībai un VPP nosaukumam." Apvienība paziņojumā norādījusi, ka šādi atdevi no zinātnieku darba saņemtu attiecīgās ministrijas, nozare un sabiedrība kopumā.

Pašreizējais valsts pētījumu programmu izpildījums ir "piedāvājuma" vadīts, t.i., zinātnieki iesaka konkursam tēmas, kas parasti sakrīt ar viņu darbības tēmām, atbilstoši uzvar un saņem finansējumu to pētīšanai. Latvijas Jauno zinātnieku apvienība

Apvienība norāda, ka šobrīd tiek īstenotas 14 VPP kopumā par 25 miljoniem eiro. Katru programmu veido daudzi apakšprojekti, kopumā iesaistot lielu skaitu zinātnieku. Programmu uzsākšana 2014. gadā aizkavējās, tāpēc šā gada 10. maijā notikušajā Latvijas Pētniecības un inovācijas stratēģiskās padomes (LPISP) sēdē VPP realizācijas termiņu tika izlemts pagarināt līdz 2018. gada beigām. VPP finansēšanai 2018. gadā bija iezīmēti 5,7 miljoni eiro, lai arī projektu pabeigšanai plānotajā apmērā nepieciešami tikai 0,44 miljoni eiro. Tomēr par finansējuma apjomiem lēmumi netika pieņemti.

JZA skatījumā, tieši iepriekšminētais radījis pārpratumus, jo daļa zinātnieku bija sapratuši, ka VPP programmas 2018. gadā tiks pagarinātas bez konkursa, piešķirot papildu līdzekļus, nevis 0,44 miljonus eiro programmu pabeigšanai, bet gan kopumā 5,7 miljonus eiro, un pieprasījuši īstenot šo scenāriju. Kā arguments ticis minēts draudīgais "zinātnes finansējuma pārtraukums", kas radīsies situācijā, ja fundamentālo lietišķo pētījumu projektu (FPL) konkursa realizācija ievilksies.

"Kolēģu bažas rada fakts, ka FLP projekta konkursa īstenošanai šobrīd ir vairāki birokrātiski izaicinājumi, ieskaitot valdības noteikumu pieņemšanu, prioritāro virzienu noteikšanu, nolikuma izstrādi," pauda JZA. Apvienība arī atsaukusies gan uz IZM, gan Latvijas Zinātnes padomes (LZP) priekšsēdētāja Jāņa Kloviņa pausto, ka, aktīvi strādājot, šo konkursu varētu paspēt izsludināt vēl šogad, bet projektus sākt finansēt jau nākamā gada pirmajā pusē.

Tam gan nepiekrīt Kalviņš, kurš uzsvēris, ka ir saprotams JZA optimisms, jo tas balstās "IZM politikā, kas ir vērsta uz vidējās un vecākās paaudzes zinātnieku diskrimināciju", neļaujot tai piedalīties konkursos uz 72% ES zinātnei un pētniecībai Latvijā paredzēto līdzekļu iegūšanu. IZM politika nodrošināšot tieši jauno zinātnieku karjeras izaugsmi.

Pēc viņa domām, Latvijas zinātnes konkurences spēja kopumā turpmākajos gados vēl vairāk kritīsies, jo jaunajiem zinātniekiem tikpat kā nav cerību iegūt ES programmas "Horizonts 2020" jeb ārpus Latvijas grantus un tādējādi piesaistīt papildu finansējumu zinātnei no ES kopējā budžeta, jo potenciālo projektu izpildītāju – jauno zinātnieku – sasniegumi zinātnes un pētniecības jomā vairumā gadījumu neatbilst projektu vadītāju vai atbildīgo izpildītāju līmenim. Savukārt vidējās un vecākās paaudzes zinātniekiem nebūs finansējuma nepieciešamo iestrādes pētījumu veikšanai, bez kuriem nav cerības uzvarēt šajos projektu konkursos.

IZM politika ir vērsta uz vidējās un vecākās paaudzes zinātnieku diskrimināciju. Ivars Kalviņš

Turklāt, izņemot daļu jauno zinātnieku, kam ir piešķirti 152 ERAF atbalstītie pēcdoktorantūras granti, Latvijas zinātnieki vismaz līdz 2018. gada vidum nesaņems nekādu valsts budžeta finansējumu zinātnisko projektu veikšanai, kas arī ir par pamatu zinātnieku bažām par IZM iniciēto valsts zinātnes finansējuma kārtējo pārrāvumu 2018. gada pirmajā pusē. Šāda situācija, Kalviņa ieskatā, radusies tāpēc, ka IZM 10. maija lēmumu ir ignorējusi un četru mēnešu laikā nav veikusi nepieciešamās darbības, lai nodrošinātu šobrīd apstiprināto VPP pagarināšanu 2018. gadam un izsludinātu konkursu par tiem projektu papilduzdevumiem, kas būtu veicami 2018. gadā.

Turklāt šobrīd IZM piedāvā, likvidējot lielāko daļu no VPP, 2018. gadā atsākt LZP grantu finansējumu, novirzot tam arī lielāko daļu no VPP paredzētajiem līdzekļiem. Tas nozīmē, ka bez darba atkal paliks liels skaits šobrīd VPP projektos iesaistīto zinātnieku, it īpaši tie, kuri kolektīvi veic tādus pētījumus, kas nav pa spēkam individuāliem pētniekiem.

Šāda politika ir pilnīgā pretrunā ar IZM proponēto zinātniskās darbības konsolidāciju, ko nodrošināja VPP, kurās kopīgos pētījumos iesaistījās 43 zinātnisko institūciju pētnieku kolektīvi. Tā vietā tiek īstenota virzība uz zinātniski pētnieciskās tematikas maksimālu fragmentāciju, īstenojot neliela apjoma projektus, kuros katrā iesaistīti trīs līdz četri zinātnieki, paudis Kalviņš.

JZA priekšsēdētāja Ieva Krūmiņa Latvijas Radio iepriekš atzina, ka šobrīd ir izveidojusies situācija, kurā zinātnieki faktiski plēšas paši ar sevi, diskutējot par plānoto pētījumu finansējuma modeļa maiņu, taču netiekot runāts par pamatproblēmu – nepietiekamo un mazo bāzes finansējumu zinātnei, jo tieši par to esot nepieciešams "zvanīt trauksmes zvanu", bet gan tiekot runāts par VPP maiņu. Viņa gan norādīja, ka, īpaši pēc Kalviņa komentāra, izveidojusies situācija, ka zinātnieki cits ar citu "plēšas kā tādas žurkas". Tomēr arī šajā situācijā tiekot mēģināts atrast kompromisu.

Līdzšinējās valsts pētījumu programmas un jaunas prioritātes

"Delfi" jau rakstīja, ka visas 14 VPP noslēdzas šogad. Kā skaidroja IZM Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju departamenta direktore Agrita Kiopa, ar katru tās vadītāju ir noslēgts līgums par programmas kopējo apjomu un laika periodu, kurā programma īstenojama. Tā kā programmas tika uzsāktas 2014. gada otrajā pusē, tad 10 no 14 vēl tiks pabeigtas 2018. gadā tā finansējuma ietvaros, par kādu ir noslēgts līgums.

Kā liecina IZM publiskotie dati, VPP laikā no 2014. gada līdz 2017. gadam tika plānoti kopumā ap 25 miljoniem eiro.

Pēc IZM datiem, 10 VPP, kas apstiprinātas 2014. gada oktobrī, ir tādas programmas kā "Energoefektīvi un oglekļa mazietilpīgi risinājumi drošai, ilgtspējīgai un klimata mainību mazinošai energoapgādei" apakšvirzienā "Enerģētika", ko īsteno Rīgas Tehniskā universitāte, Latvijas Hidroekoloģijas institūta īstenotā programma "Latvijas ekosistēmu vērtība un tās dinamika klimata ietekmē, "Daudzfunkcionālie materiāli un kompozīti, fotonika un nanotehnoloģijas", ko īsteno Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūts, Elektronikas un datorzinātņu institūta īstenotā "Kiberfizikālās sistēmas, ontoloģijas un biofotonika drošai & viedai pilsētai un sabiedrībai", Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas īstenotā programma "Biomedicīna sabiedrības veselībai".

Tāpat tiek īstenota programma "Meža un zemes dzīļu resursu izpēte, ilgtspējīga izmantošana – jauni produkti un tehnoloģijas", ko veic Latvijas Valsts koksnes ķīmijas institūts, Latvijas Lauksaimniecības universitāte īsteno programmu "Lauksaimniecības resursi ilgtspējīgai kvalitatīvas un veselīgas pārtikas ražošanai Latvijā", programmu "Inovatīvi risinājumi sociālajā telerehabilitācijā Latvijas skolās iekļaujošās izglītības kontekstā" īsteno Rēzeknes Augstskola (tagad – Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmija), "Tautsaimniecības transformācija, gudra izaugsme, pārvaldība un tiesiskais ietvars valsts un sabiedrības ilgtspējīgai attīstībai – jaunas pieejas ilgtspējīgas zināšanu sabiedrības veidošanai", ko veic Latvijas Zinātņu akadēmija, un "Latvijas kultūras tradīciju ilgtspēja inovatīvā vidē", ko īsteno Latvijas Kultūras akadēmija.

Joprojām turpinās arī vairākas valsts pētījumu programmas, kuru pabeigšanai līdz 2018. gada beigām atvēlēts nepilns pusmiljons eiro. Izglītības un zinātnes ministrija

Četras papildu VPP ir "Inovatīvi materiāli un viedās tehnoloģijas vides drošumam", ko īsteno Rīgas Tehniskā universitāte, "Nākamās paaudzes informācijas un komunikāciju tehnoloģiju (IKT) pētniecības valsts programma" ko veic Latvijas Universitāte (LU), LU īstenotā programma "Inovācija un ilgtspējīga attīstība: Latvijas pēckrīzes procesi globālā kontekstā" un LZA īstenotā programma "Letonika – Latvijas vēsture, valodas, kultūra, vērtības".

Vēstot par 2018. gadā panākto finansējuma palielinājumu zinātnei, IZM norādījusi, ka "joprojām turpinās arī vairākas valsts pētījumu programmas, kuru pabeigšanai līdz 2018. gada beigām atvēlēts nepilns pusmiljons eiro".

No visām 14 VPP līdz šim ir pabeigtas četras – "Inovatīvi materiāli un viedās tehnoloģijas vides drošumam (IMATEH)" par 1,1 miljonu eiro, "Kiberfizikālās sistēmas, ontoloģijas un biofotonika drošai & viedai pilsētai un sabiedrībai (SOPHIS)" par 2,25 miljoniem eiro, "Inovatīvi risinājumi sociālajā telerehabilitācijā Latvijas skolās iekļaujošās izglītības kontekstā (INOSOCTEREHI)" par 0,6 miljoniem eiro, kā arī "Latvijas kultūras tradīciju ilgtspēja inovatīvā vidē (Habitus)", kuras īstenošanai bija paredzēti 0,2 miljoni eiro.

Pārējās 10 programmas tiks turpinātas 2018. gadā. Tam paredzēti kopumā 0,44 miljoni eiro, vienai programmai paredzot no 80 000 eiro līdz 6900 eiro. Plānots, ka konkursi šo programmu pabeigšanai tiks izsludināti 2018. gada janvārī, liecina IZM portālam "Delfi" sniegtā informācija.

"Delfi" jau rakstīja, ka, pēc IZM domām, pētniecības finansēšanas jomā izstrādātā jaunā kārtība fundamentālo un lietišķo pētījumu finansēšanai novērsīs interešu konfliktu projektu vērtēšanā. Iecerēts, ka jau šogad LZP izsludinās projektu konkursus visās sešās OECD zinātņu nozaru grupās. Lai nodrošinātu iespēju pēc iespējas lielākam pētnieku un doktorantu skaitam piedalīties konkursā, pieejamais finansējums tiks koncentrēts tieši šajā programmā. Arī tās zinātnieku grupas, kuru pētījumi tiek finansēti VPP ietvaros, varēs šajos konkursos piedalīties.

Jaunas programmas jau nākamgad

IZM dati liecina, ka šiem jaunajiem projektu konkursiem kopumā ir atvēlēti 9,5 miljoni eiro. Tāpat 2018. gadā tiks uzsāktas trīs jaunas valsts pētījumu programmas – latviešu valodā, Letonikā un enerģētikā – ar finansējumu kopumā 4,1 miljona eiro apmērā. Ar ES struktūrfondu un valsts budžeta finansējumu 2018. gadā tiks īstenoti arī praktiskie pētījumi un pēcdoktorantūras projekti 20 miljonu eiro apmērā.

Kiopa jau iepriekš portālam "Delfi" atzina, ka, lai nodrošinātu, ka tās pēc būtības ir valsts pasūtījums zinātnei, turpmāk VPP tiks veidotas atbilstoši katras nozares vajadzībām. Tādu kārtību paredz jau 2013. gadā apstiprinātās Zinātnes un tehnoloģiju attīstības pamatnostādnes. 2018. gadā plānotas divas jaunas programmas IZM atbildības nozarēs – valodā, kā arī jauna programma "Letonika", kas tematiski tiks paplašināta ar šobrīd aktuālajiem sabiedrības drošības jautājumiem.

Sadarbībā ar Ekonomikas ministriju plānota jauna VPP enerģētikā. Šai programmai paredzētais finansējums ir 2 miljoni eiro. Tiesa gan, valdība šonedēļ nepieņēma attiecīgus grozījumus Zinātniskās darbības likumā, kas ļautu EM finansēt VPP enerģētikas nozarē, ik gadu tajā ieguldot 2 miljonus eiro, jo vairākām ministrijām nebija īstas skaidrības, kā šie grozījumi, kas ļautu EM un pārējām ministrijām finansēt VPP, attiektos uz tām ministrijām, kuru budžetos šādiem mērķiem 2018. gadā nav paredzēts finansējums. Jautājumi par grozījumu ietekmi uz citām zinātnes nozarēm sēdē bija arī zinātniekiem, vēstīja aģentūra LETA.

Savukārt ceturtdien, 12. oktobrī, valsts sekretāru sanāksmē tika izsludināts IZM sagatavotais rīkojuma projekts "Par prioritārajiem virzieniem zinātnē no 2018. līdz 2021. gadam". IZM ir izvirzījusi astoņus virzienus, kuros turpmākajos četros gados tiks fokusēts Latvijas zinātnieku darbs. Tās būs:

  1. Dabaszinātnes, lietišķā matemātika, informācijas un komunikācijas tehnoloģijas zināšanu ekonomikas attīstībai.

  2. Energoneatkarība, energoefektivitāte un klimata pārmaiņas.

  3. Vietējo resursu izpēte un ilgtspējīga izmantošana.

  4. Sabiedrības veselība, sports, labklājība un demogrāfija.

  5. Zināšanu kultūra un inovācijas ekonomiskajai ilgtspējai.

  6. Atvērta, iekļaujoša sabiedrība un sociālā drošumspēja.

  7. Sabiedrības drošības un aizsardzības izaicinājumi.

  8. Latvijas valstiskums, valoda un vērtības.

IZM uzsver, ka pētniecības projektus visās zinātnes nozaru grupās – dabas zinātnēs, dzīvības zinātnēs un medicīnā, inženierzinātnēs, zemkopības zinātnēs, sociālajās zinātnēs un humanitārajās zinātnēs – uz līdzvērtīgiem noteikumiem vērtēs atsevišķos konkursos. Priekšroka būs iecerēm, kuras saskanēs ar iedzīvotāju un valdības akceptētajiem prioritārajiem virzieniem zinātnē nākamajiem četriem gadiem. Visi zinātnieki neatkarīgi no specializācijas varēs iesaistīties projektos. IZM norāda, ka nākamgad kopējo valsts finansējumu zinātniskiem pētījumiem plānots palielināt par 3,9 miljoniem eiro. Šogad valsts tam atvēlēja 10,1 miljonu eiro, bet nākamgad – 14 miljonus eiro.

Līdz 2017. gada beigām ir spēkā šādi seši prioritārie zinātņu virzieni:

1. Vide, klimats un enerģija.

2. Inovatīvie un uzlabotie materiāli, viedās tehnoloģijas.

3. Sabiedrības veselība.

4. Vietējo resursu izpēte un ilgtspējīga izmantošana.

5. Valsts un sabiedrības ilgtspējīga attīstība.

6. Letonika.

IZM skatījumā, šie virzieni lielā mērā sabalsojas ar Eiropas Savienības pētniecības un inovāciju programmas "Apvārsnis 2020" prioritātēm. Taču kopš šo prioritāšu apstiprināšanas Eiropā ir notikušas būtiskas sociālas un ģeopolitiskas pārmaiņas, kas ietekmē arī Latvijas zinātnes uzdevumus, kurus nepieciešams precizēt atbilstoši pašreizējai situācijai. Nepieciešamība pārvērtēt Latvijas zinātnes prioritāros virzienus saistīta ar nelabvēlīgo Latvijas demogrāfisko situāciju, kuru uzskatāmi raksturo negatīvais iedzīvotāju migrācijas saldo, depopulācija un sabiedrības novecošanās, pētījumā secinājuši Ivars Austers un Mārtiņš Kaprāns.

Spārītis ar sāpēm skatās pagātnē, ar cerību – nākotnē

Spārītis portālam "Delfi" atzīst, ka pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā daļa zinātnieku piedāvāja šo it kā eiropeisko modeli, pārveidojot toreizējo Zinātņu akadēmiju pēc personālās zinātņu akadēmijas parauga, proti, atņemot tās paspārnē līdz tam bijušos zinātniskās pētniecības institūtus. Tieši tas novedis pie tā, ka LZA loma un ietekme uz valsts procesiem ir margināla, taču Spārītis ir pārliecināts, ka šo situāciju ir iespējams mainīt.

Viņš skaidro, ka ir šīs personālās akadēmijas, kā arī tā sauktās hibrīda akadēmijas, piemēram, Ungārijā, Polijā, "kas nav izdarījušas kļūdu pēc atbrīvošanās no PSRS važām un nav sev nocirtušas visus locekļus un kļuvušas tikai par personālakadēmijām, nav atbrīvojušās no zinātniskajiem institūtiem, paturot savās rokās zinātniskos institūtus un saņemot no valsts finansējumu šo institūtu administrēšanai un zinātnes finansēšanai".

Viņš klāsta, ka šajās valstīs tieši zinātņu akadēmijas ir tās, kas visplašāk, tālredzīgāk un labāk spēj novērtēt perspektīvos zinātniskos virzienus, kuros būtu jāiet, un spēj ieteikt, kā valsts ekonomikai attīstīties, kur dot valstij investīcijas industrijas jomā un kur attīstīt fundamentālās zinātnes, un kur sagaidīt peļņu, "kur sagaidīt atklājumus tālākā nākotnē un kā harmoniski un līdzsvaroti sadalīt finansējumu, lai nebūtu zinātnieku grupējumu rīdīšanas vienam pret otru, humanitārajiem pret dabaszinātnēm, jaunajiem pret vecajiem".

Politiskā vara un izpildvara bez Zinātņu akadēmijas intelektuālās vadības netiek galā ar valsts ekonomiskās attīstības uzdevumu. Ojārs Spārītis

Latvijā notikušais Zinātņu akadēmijas pārveides fakts nav vērtējams vienkāršoti, jo arī toreiz bijušas spēcīgas debates un zinātnieki saprata, ka, pazaudējot Zinātņu akadēmijas saikni ar ekonomiku, saikni ar valsts ekonomiskās attīstības instrumentiem un vadību, tā paliek par rudimentāru veidojumu, kas ir ārpus spēles, bet politiskā vara un izpildvara bez Zinātņu akadēmijas intelektuālās vadības netiek galā ar šo valsts ekonomiskās attīstības uzdevumu.

"Tās funkcijas, kas pēc LZA sagrāves tika tai atstātas, protams, izskatās pēc marginālām – mēs drīkstam nodarboties ar vēstures popularizēšanu, zinātnes popularizēšanu, valodas un terminoloģijas jautājumiem," saka Spārītis, norādot, ka "valstij vienmēr iznāks klibot bez ekspertīzes, bez perspektīva skatījuma, bez kopīgi veidotas vīzijas, jo IZM nekomunicē ar EM, EM nezina, kas notiek zinātnē, bet IZM nav ieinteresēta, lai zinātne būtu pelnīt spējīga. EM nespēj no IZM paņemt peļņas spējīgos atklājumus un ieviest tos ražošanā, lai tie kļūtu Latvijas ekonomiku sildoši".

"Zinātņu akadēmijas lomas, zinātnes marginalizēšana ir bijis kas līdzīgs diversijai līdzīgam aktam, sašaurinot personu loku, kas lemj par valsts budžeta izlietojumu," saka Spārītis, uzsverot, ka sekas ir redzamas – netiek izpildīts pat valstī pieņemtais Zinātniskās darbības likums, kurā ir paredzēts ikgadējais pieaugums budžetā zinātnei par 0,15% no iekšzemes kopprodukta (IKP).

Viņa skatījumā, 1992. gads "izdarīja šo ķeizargriezienu, kad, sabrūkot PSRS industriālajai telpai, augstskolas bija vienīgās institūcijas, kuru padusēs varēja ieslēpt zinātniski pētnieciskos institūtus, kur institūtu zinātnieki un pētnieki bija daļēji sociāli aizsargāti ar augstskolu uzdevumiem, liekot viņiem lasīt lekcijas un, protams, paralēli tam veikt kaut kādu pētniecisko darbu. Rezultātā zinātnieki kļuva par kabineta zinātniekiem, jo augstskolām taču nav nedz ražošanas bāzes, ne tehnoloģiskās pārneses centru. Tādējādi tobrīd bija ļoti minimālas iespējas zinātniekus nodarbināt laboratorijās".

Tagad ir pagājuši 26 gadi, ar dažādiem fondiem, starptautisku palīdzību, starptautiskiem projektiem vai dažu institūtu peļņas spējīgiem projektiem, ko tie ir varējuši pārdot, laboratorijas ir tikušas pie tehnoloģijas, pie eksperimentus realizēt spējīgas analītiskās tehnikas un spēj ražot ko līdzīgu prototipam, ko var demonstrēt ražotājam, par kuru var sarunāties ar industrijas pārstāvi, tāpēc šobrīd daudzi institūti var mēģināt kļūt patstāvīgi un izlauzties no universitāšu paspārnes.

Nopelnīt ar humanitārajām zinātnēm, baidos, ka nevar – varbūt tas ir iespējams iekšējā tirgū, tirgojot kādas vārdnīcas, grāmatas vai kādus publicētus darbus. Ojārs Spārītis

Taču, piemēram, Organiskās sintēzes institūts nemaz "nevēlas palīst zem kaut kādas universitātes", jo tāds institūts, kurš "pats spējīgs nopelnīt līdzekļus, lai attīstītos, un spēj pats sev definēt uzdevumus, un pats atrast sev starptautiskus un komerciāli izdevīgus partnerus, nemaz nevēlas būt universitātes pārraudzībā, lai universitāte viņam "nosūktu asinis" – 20% no viņu peļņas".

Tādējādi taisnības nav apgalvojumā, ka vienīgi universitātes ir glābiņš un patvērums zinātniskajiem institūtiem. Tas bija nabadzības diktēts risinājums, ko Latvijas valsts, kļūstot neatkarīga, bija spiesta pieņemt, rezumē Spārītis.

Viņš arī pieļauj, ka ir pētniecības institūti, kas būtu uzturami no Latvijas valsts budžeta ar īpaši aizsargātu sadaļu, ko nedrīkstētu nekas ietekmēt, jo kā gan valodas, literatūras, vēstures, teoloģijas, kā arī humanitāro un sociālo zinātņu, tostarp filozofijas un socioloģijas, institūti varētu būt peļņu nesoši?

"Viņi var tikai vinnēt kādu projektu par kādu tēmu, bet tā jau nav peļņa – tā ir tikai investīcijas piesaistīšana konkrēta darba veikšanai, bet nopelnīt ar humanitārajām zinātnēm, baidos, ka nevar – varbūt tas ir iespējams iekšējā tirgū, tirgojot kādas vārdnīcas, grāmatas vai kādus publicētus darbus," klāsta LZA prezidents.

"Savukārt citi institūti, kas dažādā pakāpē ir saistāmi ar ekonomiku, ar industriju, dažādā pakāpē arī būs spiesti būt pusatkarīgi, atkarīgi vai arī pilnīgi neatkarīgi no augstskolām. Būs tādi, kuri vēlēsies kā satelīti aiziet savā orbītā, un viņi aizies, ja kļūs patstāvīgi un ja viņu intelektuālais un ekonomiskais potenciāls to atļaus. Augstskolas, protams, varētu nebūt laimīgas par šādu scenāriju, jo viņu peļņas spējīgie institūti baro augstskolu budžetu," norāda zinātnieks.

Viņš arī min Ungārijas piemēru, kas pirms vairākiem gadiem "devusi brīvību" 11 peļņas spējīgiem zinātniskajiem institūtiem, kuri spēja sev nodrošināt finansējumu paši. Valsts neesot atrāvusi viņiem tā dēvēto bāzes finansējumu, kas nodrošināja zināmu stabilitāti kā valsts garantiju, ka šis institūts valstij ir vajadzīgs. Šie institūti, kļūdami patstāvīgi, attīstījās daudz straujāk un apgrozīja daudz lielākus līdzekļus, kā arī spēja piesaistīt līdzekļus, spēja iesaistīties starptautiskos konsorcijos, pelnīt, veikt pasūtījumu pētījumus un arī "atdot pasaulei kaut ko derīgu".

Pēc Spārīša teiktā, pretējā gadījumā "kabineta zinātne" priecājas tikai par to, ka zinātnieki patentē Latvijas patentu birojā patentus, kuriem nav starptautiskas jēgas, un, protams, publicē grāmatās vai žurnālos savus rakstus, bet šo rakstu publicēšana negarantē, ka tam pretī ir zinātnisks produkts, ar kuru valsts pelna.

"Ir tikai ķeksītis, ir ieskaite profesora biogrāfijā, viņa reitingā, ar kuru viņš var pretendēt uz savu profesora vietu vai uz laboratorijas vadītāja, vai cita darbinieka vietu, jo viņš ir formāli izpildījis šos kvalitātes kritērijus, bet šie kvalitātes kritēriji nav pārrēķināti naudas vienībās – cik tas ir ienesis valstij," norāda Spārītis.

LZA prezidents gan atzīst, ka viņa paaudze un par viņu vecāki ļaudis pārstāv "lielā mērā to subsidēto, samērā bezrūpīgo zinātnes attīstību, kad valsts deva ļoti lielā mērā daudz ko, daudz garantēja, bet arī rezultātu varēja neprasīt iepriekšējos gadu desmitos, jo zinātnei pietika visa".

Šobrīd, kad naudas nav tik daudz, ir jābūt daudz elastīgākiem, tāpēc LZA ir nepieciešama paaudžu nomaiņa, ko var nodrošināt jaunas akadēmiķu paaudzes ienākšana. Novembrī paredzētas vēlēšanas, kad LZA ienāks 20 jauni akadēmiķi, kuri pieder vidējai vai gandrīz jaunajai paaudzei. Šai paaudzei domāšana ir daudz ātrāka un daudz vairāk vērsta uz rezultātu, kas ir sagaidāms šajā saskares zonā starp ražošanu un laboratoriju, pārliecināts akadēmiķis.