Pats narkotikas nepirku, to darīja vecākie narkomāni. Vairums draugu arī lietoja heroīnu, ar tiem, kas to nedarīja, sāku tikties retāk. Pamazām attiecības ar viņiem pasliktinājās. Lai iegūtu naudu, sāku zagt, radās pirmie starpgadījumi ar policiju. Vecāki sūtīja ārstēties, skolā bija problēmas, saķeršanās ar policiju noveda gandrīz vai līdz tiesas zālei. Sāku jaukt dažādus apreibinošos līdzekļus - heroīnu ar zāli, heroīnu ar klonozepamu, heroīnu ar spirtu, ostīju benzīnu, līmi, dzēru dažādas tabletes.
Lai iegūtu naudu visu laiku zagu, visur, visbiežāk mājās no vecākiem, par viņiem tobrīd nemaz nedomāju, manu izdarību dēļ attiecības ar vecākiem bija galīgi sabojājušās. Vecāki divas reizes deva man naudu, ko samaksāt par izlaidumu skolā, es visu notērēju, trešo reizi viņi samaksāja paši. Māniju viņus, ka dodos ar klasi izbraukumā, lai izvilinātu naudu narkotikām.
Līdz tam biju dzirdējis par narkomāniju, ka narkomāni var nomirt, taču nekad nebiju par to tā pa īstam domājis, es to nesapratu, jo nebiju rēķinājies, ka tas skars mani pašu. Sāku lietot, jo gribēju visu pamēģināt. Pēc tam solījos to vairs nekad nedarīt, bet vienalga darīju, vēlāk nožēloju savu rīcību, tomēr pārāk stipri gribējās to darīt atkal. Nekad nebiju domājis, ka nonākšu tik tālu. Biju pārliecināts, kad gribēšu varēšu pārtraukt. Tā laikam domā visi, taču tas nebūt tik viegli neizdodas…
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
