Eksperts atzīmēja, ka Rīga izceļas ar lielo savstarpējo vizīšu skaitu uz Krieviju, īpaši, 2009., 2010. un 2011.gadā, un kopš 2009.gada redzams pagrieziena punkts Rīgas ārējā komunikācijā, lai gan neesot taisnība, ka pirms "Saskaņas centra" un Rīgas mēra Nila Ušakova (S) nākšanas pie varas Rīgā pilsēta nevērās Austrumu virzienā. Kudors atzina, ka šobrīd saredz mēģinājumus Rīgai veidot alternatīvu vektoru attiecībās ar Krieviju, kas nesakrīt ar Latvijas ārpolitikas prioritātēm.

"Rīgai ir simboliska nozīme, jo tā nav vienkārši liela pilsēta - tā ir galvaspilsēta, tādēļ Rīgas ārējās attiecības, neatkarīgi no tā, ko domās to īstenotāji, ietekmēs valsts tēlu un citu valstu pārstāvju reakciju uz piedāvājumiem. Ekonomiskās attiecības ar Krieviju ir bijušas ja ne labas, tad normālas un dažos sektoros pat labas, neskatoties uz augstāku politiskā līmeņa komunikāciju un lielajām domstarpībām," teica Kudors.

Viņš vērsa uzmanību uz pašvaldību teikto, ka tās ar Krievijas reģioniem īsteno saimnieciskos sakarus, tajā skaitā arī kultūras komunikāciju, kas patiešām arī notiek, tomēr Krievijas puse šo sadarbību skata arī kā politisku komunikāciju. "Tieši "Vienotā Krievija" izrādīja iniciatīvu un piedāvāja noslēgt ar "Saskaņas centru" līgumu par sadarbību," piebilda APPC izpilddirektors, piebilstot, ka Krievija reģioniem uzticējusi īstenot tautiešu politiku sadarbībā ar ārvalstu sadarbības partneriem, kas nav saimniecisks jautājums.

"Ja Latvijas likumdošana neparedz pašvaldībā piedalīties oficiālajā ārpolitikā, tad Krievijā reģioniem ir piešķirtas tiesības un pienākums īstenot Krievijas tautiešu politiku. Ja pat Latvijas puse saka, ka tās sadarbojas tikai saimnieciski, Krievijas puse tā to neskata. Tāpēc pašvaldībām pašām jāņem vērā, ka ar Krieviju sadarboties tikai saimnieciski praktiski nav iespējams un klāt nāks arī politika," uzsvēra Kudors.

Īpaša ārējo attiecību politika ir Sanktpēterburgai, kuras īstenotās ārējo attiecību aktivitātes tiek realizētas ne tikai ar pilsētas līdzekļiem, bet arī valsts atbalstu, kas norāda uz īpašo pilsētas nozīmi tautiešu politikas īstenošanā, ko tai piešķīrusi Krievijas valdība, sacīja eksperts. APPC izpilddirektors atzīmēja, ka Sanktpēterburga ārējo attiecību politikā ģeogrāfiski orientējas uz Ziemeļvalstīm un Igauniju, bet sadarbībā ar NVS valstīm galvenokārt uz Baltkrieviju.

Tieši viena no nozīmīgākajām sadaļām šīs pilsētas ārējo attiecību veidošanā ir tautiešu politikas īstenošana, kas izpaužas kā Latvijas krievvalodīgo aicināšana uz pasākumiem Sanktpēterburgā, teica eksperts. "Nesakām, ka jebkura komunikācija ar Krieviju būtu slikta, tā ir vērtīga. Piemēram, Pleskava ir pozitīvais stāsts. Tajā ir daudz kopuzņēmumu - 140, bet Igaunijai tikai 40. Satraukums ir par tiem Krievijas reģioniem, kuriem deleģēts īstenot tautiešu politiku," teica Kudors, piebilstot, ka Krievijas īstenotā tautiešu politika ir Latvijas sabiedrības procesus šķeļoša.

Pētījuma līdzautors Arnis Latišenko sacīja, ka Zemgalē, Kurzemē un Vidzemē esošo pašvaldību sadarbība ar Krievijas reģioniem ir mazāka nekā Vidzemē, jo Vidzemē gandrīz visām pašvaldībām ir kāda sadraudzības pilsēta Krievijā. Pētnieks arī norādīja, ka kopš 2014.gada ir samazinājusies sadarbības intensitāte starp Latvijas pašvaldībām un Krievijas reģioniem.

"Pašvaldības ļoti aktīvi izmanto Eiropas programmu iespējas. Neskatoties uz ierobežotām iespējām, pašvaldības cenšas īstenot ārējo sadarbību, tomēr problēma tieši ar Eiropas projektiem ir tāda, ka konkurence ir sīva un pat tad, ja pašvaldība uzvar projektā, daļu izdevumu tai jāsedz no sava budžeta, kas sarežģī sadarbības turpināšanu. Pašvaldības arī baidās, ka ieguvumi nebūs tik lieli, kā izdevumi," teica Latišenko.

Savukārt APPC pētnieks Māris Cepurītis norādīja, ka pašvaldībām veidot ārpolitikas sadarbību mudina ekonomiskie apstākļi, kultūras faktors un politiskā rakstura apstākļi, savukārt attur finansiālais stāvoklis un birokrātija. Viņš uzsvēra, ka 20.gs otrajā pusē pasaulē arvien vairāk sākusies reģionu iesaiste ārpolitikā, savukārt šobrīd samazinās Ārlietu ministriju loma, kura vairāk kļuvusi par koordinatoru, cenšoties koordinēt ārpolitiskās darbības.

Cepurītis skaidroja, ka pētījuma metodoloģija balstījās pašvaldību anketēšanā, izvirzot par mērķi aptaujāt visas pašvaldības, kurām nosūtīti 16 jautājumi, taču atbildes saņemtas no 87 pašvaldībām. Visu pašvaldību atbilžu neesamība un atbilžu satura kvalitātes dažādība liegusi pilnvērtīgi veikt pētījumu, tomēr kopsakarības bijis iespējams veikt. Tāpat notikusi publiskās informācijas analīze, papildus veicot daļēji strukturētās intervijas ar sešiem lielo pilsētu pārstāvjiem un Latvijas pašvaldību savienības bijušo priekšsēdētāju Andri Jaunsleini.

Pētījuma autori norāda, ka pašvaldību ārējās attiecības Latvijā līdz šim ir bijis maz pētīts temats. Vienlaicīgi pašvaldību ārējās attiecības jeb - paradiplomātija - ir kļuvusi par aktuālu praksi lielā daļā pasaules valstu. Pašvaldības, līdzīgi kā virkne nacionālā līmeņa valsts institūciju, arvien aktīvāk iesaistās darbībās ārpus savas valsts robežām. Šādas tendences skaidrojamas ar starptautiskā līmenī risināmo jautājumu daudzuma palielināšanās un ar atvieglotām ārējās sadarbības iespējām.

Pētījumā atklāts, ka Krievija ir aktīvs spēlētājs Latvijas reģionos un tās federālie subjekti ir partneri Latvijas pašvaldībām. Augstāku Krievijas aktivitāti iespējams novērot pašvaldībās kurās dzīvo lielāks skaits krievu - Rīgā, Daugavpilī, Rēzeknē. Šeit Krievija un tās reģioni sniedz atbalstu iniciatīvām, kas vērstas uz krievu valodas, kultūras izplatību, tai skaitā arī Krievijas oficiālā vēstures traktējuma nostiprināšanu. Atsevišķu Krievijas pilsētu darbība tautiešu politikas ietvaros vērsta uz krievu skolu pedagogiem, Otrā pasaules veterāniem un jauniešiem.

Krievijas tautiešu politikas aktivitātes Latvijas pašvaldībās tiecas padarīt noteiktas cilvēku grupas un indivīdus par Krievijas ietekmes aģentiem Latvijā un attiecīgi rada draudus Latvijas sabiedrības saliedētībai. Savukārt noteiktu Latvijas pašvaldību darbības pretēji Latvijas kopējam ārpolitikas kursam, mazina valsts politisko un institucionālo vienotību, norāda pētnieki.

Lai mazinātu riskus, vienlaicīgi neierobežojot, bet atbalstot pašvaldību paradiplomātiju, būtu nepieciešams veidot regulārus informācijas apmaiņas pasākumus, kurās pašvaldību pārstāvjiem būtu iespējams iegūt informāciju par potenciālajiem sadarbības virzieniem, paust savas ārējo attiecību prioritātes un uzzināt par iespējām mazināt riskus, kas var veidoties no sadarbības ar noteiktiem reģioniem un valstīm, uzsvēra APPC.