Kā vēstīts, šajā negadījumā bērns nomira notikuma vietā, bet sieviete - slimnīcā.
"Es to kolēģīti labi pazinu, brauca viņa labi un pārdzīvoja notikušo, pati aiz sirdēstiem nokļuva slimnīcā. Nedomāju, ka viņa bija vainīga. Visādi jau arī mums gadās, bet kopumā mēs esam profesionāļi un tā arī braucam, ievērojot satiksmes noteikumus. Tā vieta pie Ērgļu ielas nav laba: gājēji bieži iet pie sarkanā signāla, gaismas ātri mainās, domā, ka paspēs pie zaļā, bet nepaspēj," laikrakstam "Latvijas Avīze" stāstījusi trolejbusa vadītāja Rita Kuzņecova, kura pati trolejbusu vada kopš 1995. gada, bet kopš 2009. gada - arī autobusu.
"Rīgas satiksmes" preses sekretārs Viktors Zaķis laikrakstam atzinis, ka pati negadījumā iesaistītā trolejbusa vadītāja pārcieš smagu psiholoģisko šoku negadījuma un mediju radītā spiediena dēļ. Iepriekš viņas darbā pārkāpumu nav bijis. Vadītāja darba devējam teikusi, ka luksoforā degusi zaļā gaisma. "Rīgas satiksme" gaida izmeklēšanas rezultātus. Uzņēmumā atzīst, ka sabiedriskā transporta vadītāju vecumam neesot nozīmes - būtisks esot viņu veselības stāvoklis.
Laikraksta aptaujātie gados vecākie "Rīgas satiksmes" transporta vadītāji savas darba gaitas un incidentus atminējušies dažādi.
"Vienreiz man arī gadījās nepatīkama lieta. Pētersalā pārbraucu pāri kādas sievietes kājai, salaužot potīti. Viņa gribēja no manis piedzīt 5000 latus. Bet es teicu, ka nemaksāšu, lai liek mani cietumā, neesmu vainīga, jo sieviete zem riteņa pakrita, kad biju jau sākusi braukt un durvis bija ciet. Mani attaisnoja, un pat prēmiju atdeva. Domāju par savu naudu uzlikt videoreģistratoru, kā daudzi kolēģi jau izdarījuši: ja kas notiek, tad vismaz varu attaisnoties. Jo pasažieru kultūra neuzlabojas: es cenšos nekonfliktēt, nerunāt pretim, bet ir lietas, kuras nevaru izpildīt," laikrakstam atzinusi Kuzņecova. Viņa izteikusies, ka no citiem transportlīdzekļiem viņai nepatīkot tikai vieni - BMW vadītāji.
64 gadus vecā Ērika Baranovska, kura tramvaju vada kopš 1994.gada, laikrakstam atzinusi, ka viņai nācies sava darba laikā notriekt vīrieti, kurš pats uzskrējis uz priekšējā bampera. Par laimi, traumas nav bijušas lielas.
"Es jau trinkšķināju, cik varēju, bet šis tik iet. Daudzi jau nezina, ka tramvajam ir garš bremzēšanas ceļš: kāds ātrums, tik metru, piemēram, ja brauc ar 40 kilometriem stundā, tad 40 metri, un arī tad, ja ir sauss laiks. Rudenī slapjā laikā ir kā ar automašīnu kailsalā. Visšerpākais gadījums ar pasažieriem bijis pirms gadiem desmit. Iekāpa tramvajā cilvēku bariņš, un pēkšņi man pieskrien klāt un klēpī ielec viens vīrietis un brēc, ka viņam ļoti sāpot, es pat pedāļus nevarēju nospiest. Pēc tam izkāpa ārā, bet mani pēc brīža savāca... policija. Izrādās, vīrietis bija sadurts, un es līdz diviem naktī rakstīju paskaidrojumu, ko biju redzējusi," atminējusies Baranovska.
70 gadus vecais Kazimirs Smailis, kurš pats autobusu vada kopš 1968. gada un izticis bez lieliem incidentiem, laikrakstam atzinis, ka vienmēr cenšas uzmanīties, piekāpties, bet reizēm nepiekāpties, pat pārkāpt noteikumus, lai izglābtu cilvēka dzīvību.
"Diezgan bieži gadās, ka pa gājēju pāreju iet cilvēks, es sāku bremzēt, lai viņu palaistu, bet spogulī redzu, ka pa kreiso pusi kāds drāžas man garām. Tad es arī neapstājos, lai mani gājējs lamā - viņš jau nesaprot, ka pašam dzīvību glābju! Reiz atkal kāda pasažiere šausmīgi uz mani bļāva, pēc tam sūdzējās priekšniecībai, ka nelaidu viņu ārā no autobusa. Savā pieturā viņa izlaišanas pogu nebija nospiedusi, sāku jau kustību, bet šī raujas ārā. Bet laukā mīnus 30 grādi, sniega vaļņi, viss kas tur varēja notikt. Sieviete kliedz, bet es mierīgi braucu līdz nākamajai pieturai," laikrakstam izteicies Smailis. Viņam nepatīkot bezmaksas sūdzību telefons, jo cilvēki to izmantojot arī nepamatotām un sīkām sūdzībām.
74 gadus vecā Lilija Šļahota ir vecākā trolejbusa vadītāja ("Rīgas satiksmes" cienījamākais šoferis ir 77 gadus vecs autobusa vadītājs), kura pie trolejbusa stūres sēž kopš 1963. gada. Un tikai pagājušajā, 50.braukšanas gadā kundze piedzīvojusi pirmo avāriju: tehnisku iemeslu dēļ atteikušās bremzes, un trolejbuss viegli uzslīdējis virsū priekšā esošajai automašīnai. Kreņķi par notikušo L. Šļahotai bijuši tik lieli, ka ar sirdēstiem nokļuvusi pat slimnīcā.
Šļahota atzinusi, ka uz darbu nākot ar milzīgu prieku, vienmēr esot pozitīva, tāpēc arī tik ilgi strādājot. "Gājējiem piekāpjos pat tad, ja viņi iet pie sarkanā signāla, uz citiem transporta līdzekļiem nedusmojos. Abi dēli, kas strādā par ārstiem, jau sen saka, lai vienreiz beidzu, bet man ļoti patīk braukt. Jūtos kā jaunībā," stāsta Šļahota. "Kad gadās neadekvāti pasažieri, tad labāk neatbildēt. Kad ļoti sāp, tad paraudu pie stūres," laikrakstam atminējusies Šļahota.